Likantropiskās · piezīmes

Kāpēc katram vajadzētu būt viedoklim par jebkuru jautājumu?

Nav runa par kuriem katriem, nav runa par jebkuriem jautājumiem, bet konkrētām sarunām, kurās cilvēki vēlas panākt tavu piekrišanu viņu uzskatiem, taču kļūst naidīgi par vienkāršu lūgumu uzskatus paskaidrot, pamatot.

Tā varētu būt.

manuprāt, tas tādēļ, ka cilvēks negrib atzīt, ka nekad nav īsti domājis par doto tēmu.
protams, no tā izriet, ka viedoklis varētu arī nebūt. vai arī vienkārši sagrābstīts no apkārt dzirdētā un "tā cilvēki runā".

Bet varbūt tāpēc, ka viedokli bieži vien veido liela daļa emociju.
Patiesībā ir visnotaļ interesanti, ka var pastāvēt kaut kāds viedoklis, kas neietver subjektīvo/emocionālo skatījumu, jo tad jau tas būtu pilnīgi neitrāls vai tāda vispār nebūtu. Infact, arī racionalitāte neizslēdz emocijas (:

+10

Ir tik liela pārliecība par sava viedokļa pareizību, ka nenāk ne prātā to vēl izskatīt, tādēļ dod vaļu "taisnīgām" dusmām. Vai arī vienkārši sāpīgs jautājums.

Ja kaut kas ir, jo tā vienkārši ir, jo tā jābūt, tad kā tā var nebūt un kā tu nesaskati, ka man vienkārši ir taisnība???
Ļoti vienkārši. Neviens viedoklis, kas ir pamatots racionālās lietās, nebūs tik svarīgs, kā emocionālais. Kad noliedz otra emocijas, sajūta ir, ka noliedz pašu cilvēku.

Kaislīgas atbildes uz retorisku jautājumu. :)

Tad varbūt vajag tā arī pateikt, ka komentāri nav vēlami vai smieklīgi?

Nu tiešām lūdzu, pārstāj interpretēt un izdomāt lietas, kuras neesmu teikusi.

Varētu, lūdzu, sniegt kādu konkrētu piemēru?

Piemērs būtu, ja es uz šo jautājumu atbildētu ar sašutumu par "mana viedokļa apšaubīšanu", iepītu kādu personisku apvainojumu un izdarītu secinājumus par tavu dzīvesveidu. "Konkrētus piemērus" - nē, jo man nav mērķa aprunāt citu cilvēku dzīves detaļas un interesanta likās tikai tendence.

Jā, nu, tad tas ir pārāk abstrakti, lai izdarītu kādus konkrētus secinājumus. Tomēr fakts ir tāds, ka tiešām neiroloģijas lauciņā pēdējās dekādēs apstiprinās uzskati, ka racionalitāte bez emocijām vienkārši nav iespējama. Kaut vai tāpēc, ka materiāls ar ko strādā tā sauktais racionālais, simboliskais prāts atrodas smadzeņu garozā, kura evolucionāri ir tieši visjaunākā smadzeņu daļa. Visa informācija, ko šis prāts saņem, lai vispār spētu darboties, sākotnēji tiek "piegādāta" no limbiskās sistēmas, proti, emociju mājvietas. Tad nu, iespējams, ka tā atkāpšanās no emocijām par labu kalkulatīvai racionalitātei, ir savā ziņa iluzora.

Labs arguments, visu cieņu.

Tāds slidens spriedums. "Raw" izejas datu piegāde ir tikai "raw" izejas datu piegāde un to kvalitāte jau ir atkarīga no to apstrādes, ko nodrošina smadzeņu garoza. Emocijas var būt pamatā racionalitātei kā "Es jūtos slikti, tātad tas, kas man liek justies slikti ir slikts", bet garoza jau piedod spriedumiem kvalitatīvu aspektu nevis tikai pirmo "ko redzu, pa turieni arī situ". Pie tam, saistība ir abpusēja un garoza spēj ne tikai bremzēt un kontrolēt emocijas, bet tās arī ierosināt.

Ir vienkāršs eksperiments kā pārbaudīt savu smadzeņu racionalitāti caur emocijām. To dēvē par piedzeršanos. Alkohols vismagāko triecienu dod pa evolucionāri visvēlāk attīstītajām smadzeņu daļām un līdz ar to, pirmā tiek apdullināta smadzeņu garoza.

Nav arī tas jēdziens "emocija" nemaz tik vienkāršs. Te var būt runa gan par primārajām (iedzimtajām, dabiskām, piem. bailēm no trokšņa), gan sekundārajām emocijām(ko mēs iegūstam pastarpināti ar, piem. iztēles palīdzību), gan jūtām, kuras var saprast kā reakciju jau kognitīvā līmenī. Tas, ka saistība var būt abpusēja un arī garoza var ierosināt emocijas noteikti tā ir. Tomēr lēmumu pieņemšanai mūsu dzīvē vienmēr būs arī emocionālie aspekti, kas mums palīdzēs noesliegties par labu tam vai citam, jo tīri racionāla stratēģija, kuras procesā ir jāanalizē katrs iespējamais variants no savas perspektīvas, un, tā kā problēmām lielākoties ir ļoti daudz alternatīvu risinājumu, izvērtēt visas iespējamās sekas būtu diezgan grūti un laikietilpīgi.

Neapšaubāmi. Tas gan tikai nozīmē, ka ir jākopj sevi, savi uzskati un ik pa laikam jāapstājas lai pārdomātu savu rīcību un tās iemeslus un varbūt to pārmainītu, tā vietā lai visu mūžu akli sekotu kāda vienpusīga momenta izveidotu emociju pēdām. Manuprāt tieši šī sevis izkopšana un pašrefleksija ir viens no kvalitatīvajiem momentiem, kas cilvēku paceļ nedaudz augstāk par tā primitīvajiem senčiem.