|
|
|
Jūnijs 29., 2011
10:51
Maniem vecākiem ļoti patīk Horvātija. Viņi tur ir bijuši kādas piecas vai sešas vasaras, un katru gadu, kad atbrauc mājās, spriež, ka vispār jau derētu aizbraukt kur citur arī. Un tad paiet pusgads, viņi skatās bildes asarinām acīm un nolemj braukt "vēl pēdējo reizi".
Parasti viņi brauc ar draugiem, brauc ar mašīnu, visai eiropai pāri, bet šogad brauks tikai divatā, tāpēc tēvs vienīgais šoferētājs.
Pirms nedēļas-pusotras man piezvana tēvs un vārgā balsī stāsta, ka akvaj-akvaj ir satraumējis muguru, sāpot briesmīgi - ne pesēdēt, ne pastāvēt, ne pagulēt, akšausmas. Un prasa, vai man gadījumā atvaļinājums nepienākoties. Pienākas jau, es atbildu. Un šams izstoma, vai, ja nu gadījumā viņam ar to muguru nepaliks labāk, es varēšu māmiņu uz Horvātiju aizvest?
Es laikam atbildēju ar "Oj".
Es gan saprotu, visas rezervācijas samaksātas, peldkostīmi un iešļūcenes nopirktas, bet braukt ar mašīnu vienai pašai pāri visai eiropai, man kautkā tomēr bailīgi. Bet negribas arī, ka tēvs savu muguru sačakarē galīgi.
Vobšem vienojāmies, ka tajauredzēs.
Vakar zvanu un prasu, kā ir ar to muguru, vai man iesniegums par atvaļinājumu jāgatavo. A tēvs visai špruns, saka, ka esot dabūjis labās šprices un sistēmas, un ka noteikti braukšot pats.
Un, lai gan jāatzīst, ka pie šitādām ziņām jutos visai atvieglota, tam pa vidu biju arī nedaudz vīlusies. Būtu vismaz piedzīvojums.
|
Jūnijs 3., 2011
12:22
naktī sapņoju, ka uz pusstundu atstāju mašīnu rīgas domes stāvvietā pie okupācijas muzeja, un man par to bija uzlikts 80 latu sods.
un visu nakti mēģināju izdomāt, kā lai pierāda, ka man nav jāmaksā tas sods - kautkādiem csi paņēmieniem tajā stāvvietā mērīju attālumus un ar hronometru skaitīju sekundes, lasīju biezas likumu grāmatas, bet nekādi nevarēju saprast, kas tur īsti ir ar tām zīmēm. un visu laiku satraucos.
|
Maijs 31., 2011
09:33
šodien uzvilku savu jauno, sarkano kleitu, ko ar mammu lieldienu brīvdienās uzšuvām.
to komentē katrs pazīstamais, ko sastopu.
kantora elektriķis pateica, ka es tagad iederoties čigānu ansamblī (tikai pašā labākajā nozīmē, viņš piebilst)
viena kolēģe indīgi pavaicāja, vai korporatīvais stils atļauj valkāt tādu krāsu. es viņai parādīju mēli, bet es pie sevis nodomāju, lai viņa turpina sēdēt savā korporatīvi korektajā pelēkajā.
|
Maijs 26., 2011
11:49
pārēdos ceriņu laimes.
apēdu kādas 20.
laime, nāc droši!
|
Maijs 19., 2011
16:13
Es te joprojām tos dzīvokļ papīrus kārtoju. Teicu takš, ka līdz vasarai ievielksies. Un ievilkās ar.
Vobšem man vienubrīd bija apnicis pa instancēm staigāt, bet tagad sirdsapziņa neļauj vilkt garumā.
Nutad šodien bridu uz valsts zemes dienestu. Lai man taisa inventarizācijas lietu.
Izstāvēju nēbet izsēdēju rindu, tiku pie tantes, kura visas darbības veica, ar kreiso roku velkot līdzi pierakstiem rūtiņburtnīcā.
Tante ilgi baksta kautko kompī, galgalā man paziņo, ka man pēdējoreiz dzīvokļa apsekošana notikusi 2000.gadā, kas nozīmē, ka nevienam pie manis fiziski nav jābrauc, un tas man maksās vismaz divas reizes mazāk. Es domās priecīgi situ plaukstas.
Tikai es tai tantei piesardzīgi pavaicāju, kā viņa domā, vai patiešām tai 2000.gadā kāds pie manis ir braucis un kautko apsekojis, jo es neko tādu neatceros. Viņa saka, ka diez vai. Un pavaicā, vai man kas pārbūvēts dzīvoklī.
Mana sāpe ir tāda, ka inventerizācijas lieta dzīvoklim nekad nav taisīta, bet tālajā 1998.gadā dzīvokli nopirku jau pārplānotu. Tasir, cik nu pārplānotu, bet vienas sienas gabals trūkst gan. Tante paliek domīga un man prasa - bet(ēēēm), ja es jums došu parakstīt apliecinājumu, ka kopš 2000.gada neko neesat pārtaisījusi, tā taču būtu balta patiesība, vai ne?
Būtu gan, es tai atbildu.
Nutad viss esot kārtībā. Visi laimīgi, tiku vaļā no naudas, kas bija mazāka kā baidījos, bet lielāka kā cerēju. Tagad varu gaidīt 27.jūniju, kad man tie pēdējie papīri būs gatavi.
Pa ceļam atpakaļ pie virpas rēķinu naudu, no kuras man varētu būt jāšķiras, kad rakstīšu to dzīvokli zemesgrāmatā.
Un domāju, kā lai nopērk riteni UN nomaksā valsts nodevas. Lieki runāt par to, ko man gribas mazāk.
Drošpalieknedrošs piezvanīju zemesgrāmatai un pavaicāju, kā tad tur īsti ir, ar kādām izmaksām man jārēķinās, un viņi man paziņo, ka pirmreizējai reģistrācijai nav jāmaksā nekādi % no vērtības, bet tikai 25 lati kancelejas nodeva! Kenjūbelīvzis, es uzreiz sajutos, it kā būtu ietaupījusi pārsimts latus!
Kas nozīmē, ka ritenim laikam tomēr būt!
|
Maijs 10., 2011
15:14
Esmu vissliktākais draugs pasaulē.
Man nupat labākā draudzene e-pastā uzrakstīja, ka pagājušajā nedēļā ir izšķīrusies ar savu vīrieti, ar ko bija kopā vairāk kā 10 gadus.
Uzrakstīja, jo negrib par to runāt.
Bet kādam laikam jāpasaka.
Un pat tad, ka viņa man saka, ka neviens cits to joprojām nezin, man visulaiku sajūta, ka man taču to vajadzēja redzēt/ievērot (nulabi, viņa jau labu laiku jautājumus par to, kā viņam iet, atbildēja ar pieklājīgu plecu paraustīšanu, un viņa truly nekad par personīgo īpaši nerunā, bet tikuntā i didn't see this coming...).
Mēs vēl pagājušajā nedēļā satikāmies, sēdējām manā gultā zem divdesmit segām (jā, pagājušajā nedēļā vēl bija auksti), dzērām tēju un pļāpājām. Un viņa nevienu puszibli nepateica par to, ka laikam beigas ir tuvu.
Es laikam tik ļoti esmu pārņemta ar sevi un savām problēmām, ka vispār aizveru acis uz visu apkārt notiekošo.
Kas mani padara par vissliktāko draugu pasaulē, bļin.
|
Maijs 9., 2011
14:06
Tajā nedēļā, kas man bija brīva, tajā siltajā nedēļā, mēs ar mīļoto braucām makšķerēt.
Kas ir.. ēēēēm.. kad savai mammai par šito izstāstīju, viņa histērski smējās, jo tas tik ļoti neatbilst man..
Bet nu.. tad es paskaidroju, ka "mēs braucam makšķerēt" izpaužas tā - viņš atrod kādu stūri, kur ir saulains un aizvējš, untadnu viņš makšķerē, bet es lasu grāmatiņu un sauļoju degunu.
Un, pavisam godīgi atzīšos, tāda makšķerēšana man patika.
Vēl vairāk! Tā kā odi vēl nav saoduši asinis, šitāda laime bez neviena knauša!
|
Aprīlis 21., 2011
15:35
Tas kaķis bija žigtāks un tagad no kāpņutelpas izvācies (aizmucis?), trauciņi ar paiku stāv nolikti ārā.
Whatever, es sev teicu.
Vispār es baigi jūtu brīvdienas, kas strauji tuvojas. Jo man darbā būs jābūt tikai maijā!
Šodien braucu uz V-pili, līdzi brauc arī arī mīļais.
Man nav tāda sajūta, ka viņš baigi rautos, bet, kad pavaicāju, vai brauks līdzi, viņš piekrita.
Vecāki šķiet satraukti par šādu lietu (nujā, es ar neatceros, kad pēdējoreiz vedu pie viņiem kādu vīrieti, viņi gan ir satikuši dažus manus bijušos, bet tas sanācis nejauši), zvanīja tēvs un teica, ka būšot iekurinājis brāļa māju, ka mēs varēšot palikt tur (brāls pats ir prom), nevis viņu dzīvoklī. Kas mani bišku uzjautrina, ja godīgi.
Bet tagad lēnām sāku satraukties arī es. Tikai vot nesaprotu, par ko īsti. Par to, vai mīļajam patiks tēvsmāmiņa vai par to, vai mīļais patiks viņiem.
Jo galugalā, kā izteicās viena mana paziņa - ja vīrieti parāda vecākiem, kad esi jau vīstošā vecmeitībā (tasbij citāts), tad jau patīk jebkurš :D
|
Aprīlis 19., 2011
15:42
Vakar gāju mājās, pirmā stāva kāpņutelpā uzmanību piesaistīja dzīvnieku barošanas trauciņi - viens ar ūdeni, viens ar paiku. Un blakus paka ar paiku.
Manī tādas divējādas jūtas. No vienas puses, aizkustina rūpes untā. Bet no otras puses, es neuzskatu, ka dzīvniekam ir jādzīvo kāpņutelpā.
Otrajā stāvā sastapu objektu, kam barošanas trauciņi domāti - kaķēns. Kaķēns kādi trīs mēneši, moška vairāk. Bet acīmredzami slims - ar netīru un saķepušu kažociņu, gulēja saritinājies uz pakāpiena (nevis kāda kājuslauķa), un, kad pie viņa apstājos, tikai tad viņš pret mani pacēla galviņu.
Es stāvu un skatos uz to kaķi, man sirds sāp un gribas to ņemt pie sevis, tam tā vajag palīdzēt..
Bet tikpat labi es saprotu, ka mājās nest to nevaru, jo viens kaķis mājās ir, turklāt diezgan vesels.
Man ir viena draudzene, kas regulāri mēģina izglābt kādu kaķi. Viņa izdod lielu naudu par veterināru, viņa kopj un rūpējas. Un tāpat visi, ko viņa mēģinājusi izglābt, visi ir nomiruši. Viņas pašas kaķis ir dabūjis visas iespējamās slimības no glābjamiem kaķiem. Un viņas vīrs pēdējoreiz, kad viņam bija jāapglabā kārtējais neizglābtais, melni jokojis - ka nu jau mežmalā paliek maz vietas, kur rakt. Un viņa katreeiz nosolās, ka nekadvairs.
Es uzkāpju līdz savam piektajam stāvam, gudrojot, kā labāk.
Bet, līdzko aizvēru dzīvokļa durvis, es par to kaķi aizmirsu.
Un atcerējos tikai šorīt, kad viņu ieraudzīju turpat.
Es sev tagad mēģinu iestāstīt, ka ar tik slimu kaķi neko neiesāksi, ka pat tad, ja es to aiznesīšu pie vetārsta, es to turpat nevarēšu atstāt, man tas būs jānes mājās. Un mājās es to nevaru un negribu nest.
Neviena patversme vakarā nestrādā, es apskatījos.
|
Aprīlis 7., 2011
16:46
Darbā šobrīd ir tā, ka plānotājā vairs neorientējos. Viss sarakstīts ņigu ņegu, neko nesaprotu, kur sapulce, kur svarīgs un neatliekams darbs pierakstīts.
Un uz savu atmiņu paļauties būtu pēdējā muļķība..
Pusei neatbildēto meilu salieku fallow-up, bet tāpat npalīdz.
Esmu pasākusi darbus rakstīt uz piezīmju lapiņām košā krāsā un tās izkārtot uz galda ap klaviatūru.
Un katru izdarītā darba lapiņu maniakālā rūpīgā saplēšu mazos gabaliņos. Tas dod tāāāādu gandarījumu.
Tikai.. Darkogrib, skrienkāvējš, tāpat lapiņas mazāk nepaliek.
Bet esmu dzirdējusi baumas, ka rīt būšot piektdiena......
|
Aprīlis 6., 2011
15:49
Tā nu tas sanāk, ka vīrieša mantas manā dzīvoklī paliek arvien vairāk. Vispirms atbrīvoju skapī vienu plauktu, tad vēl vienu, tad vienu atvilktni kumodē.. bija brīnišķīgs iemesls izmest daaaudz sen nevajadzīgu mantu. Pagājušajā nedēļā, atnākot mājās, konstatēju, ka dzīvoklis smaržo savādāk. Ne labāk, ne slilktāk, bet savādāk. Staigāju pa māju, ostīju stūrus un mantas, cenšoties saprast, no kurienes tas piejaukums, bet tā arī neatradu.
Abet zinkas mani šitajā nosacītajā kopdzīvē satrauc visvairāk? Ēst taisīšana. Nuvot, iepriekš es ēst taisīju ļoti regulāri – reizi nedēļā izvārīju zupas katlu, kas mani glāba no ledusskapja izēšanas darbadienu vakaros. Tagad ar to nepietiek. Mans vīrietis ir no tās šķiras, kas pats māk tikai izcept olas un kartupeļus un izvārīt pelmeņus (ko man savukārt neļauj ēst reliģiskā pārliecība nēbet gadiem sūri grūti iedzītie veselīgā uztura principi). Tad nu man tagad sanāk taisīt stipri biežāk un stipri savādāk. Jāatzīmē, ka es to daru labprāt, un man liekas, ka tīri labi izdodas.
Un te nu sākas mani issues.
Mani traku padara tas, ka mans vīrietis jebkuram ēdienam pāri var pārliet krējumu, majonēzi un/vai tomātu mērci un VEGETU (!!!). Turklāt pirms pagaršošanas.
Kad ēdiens ir gatavs, tad ir jānāk un jāēd. Nevis jāturpina spaidīt tv pults vai jāpēta monitora saturs. Ja aicinājumam pie galda neseko pat ne mazākā tuvošanās virtuvei ar atrunām „vēl jau karsts”, esmu gatava visu sataisīto nolaist podā. Srsly.
Es sagaidu komplimentus. Pat ne komplimentus, bet jūsmošanu par to, cik viss ir garšīgs. Un šito lūdzu nejaukt ar konstruktīvu kritiku. Tā man nav vajadzīga. Ja man nevar pateikt, ka ir garšīgi, tad nevajag arī teikt, ka kaut kas ir sagriezts par smalku vai rupju. Lai gan es saprotu, ka tad, kad viss ir pārliets ar majonēzi, viss arī garšo pēc majonēzes (un cik tad nu var atkārtot to, ka tā ir garšīga, vai ne).
Man gribas, lai novērtē manas pūles. Jo tā ēst taisīšana man kaut kā neizdodas bez piepūles. Un tas prasa laiku. Bet tad, ja sagatavoto saķērnā ar majonēzi, tam nepievērš uzmanību vai nespēj par paveikto mani paslavēt, es ļoti uzmetu lūpu.
A viss cits baigi forši :)
|
Marts 29., 2011
10:52
Mans vīrietis to, ka kleita ir par garu (jā, vakardienas zolīdā kleita), konstatē, tikai aplūkojot mani no mugurpuses.
Kad aplūko no priekšpuses, kleitas garumu nevarot pamanīt. Jo visa uzmanība tiek dekoltē.
|
Marts 28., 2011
15:24
Bet ir arī smieklīgas lietas dzīvē.
Man šodien paredzēta nopietna tikšanās, uz kuru jāiet kopā ar Pašu Lielāko Priekšnieci.
Pāris stundas pirms tikšās viņa mani pasauc, lai pārrunātu kopīgo pozīciju.
Parunājam un beigās viņa man ar smaidu saka, ka man vajadzētu kādu lakatiņu vai šallīti, "citādi - tie nabaga vīrieši.."
A man mugurā Zolīdā Kleita (zolīdākā no visām manām kleitām), kura ir garlaicības kalngals, melna, zem ceļa, A svārku daļa, pusgaras piedurknes, tikai vot augša pieguļoša un dekoltē tāds pazems, jā.
Man laikam vajadzētu sakaunēties, ka man Pati Lielākā Priekšniece man aizrāda par darbam nepiemērotu apģērbu, bet what the hell, man tas likās uzjautrinoši :D
|
12:18
Tēvs brīvdienās izstāstīja savas nedienas par darbu. Nedienas nav saistītas tieši ar pašu darbu, pienākumiem vai ko citu, bet nedienas ir ar vienu kolēģi. Nedienas turklāt konkrētas. Kolēģe ir ragana. Bez koķetērijas. Ragana no sliktākās zortes.
Un, pirms stāstīt tālāk, man jāatzīmē, ka mans tēvs ir tipisks vīrietis, racionālais, loģiski domājošais. Viņš tagad ir sācis domāt savādāk.
Viņi strādā kopā gadiem. Sievišķis kā sievišķis, nekas īpašs. Tagad, kad notikumi ir saasinājušies, visi atceras kādus sīkumus, kas tad likušies dīvaini, bet mazsvarīgi. Izbērta sāls, uz darba galdiem. Skapīšos zem apģērba atrasti striķu gabali, pārsieti ar ziliem diegiem. Trauku skapī jocīgs veidojums no nesaprotamas masas. Un kolēģiem, kas ar raganu sanaidojas, iet briesmīgi. Pirms kāda pusgada ragana esot nopietni sastrīdējusies ar vienu kolēģi (ar publisku kliegšanu, ka šito viņa viņam nekad nepiedošot). Un.. tas vīrietis nu ir zem zemes. Tuvāko kolēģi, kas sēž raganai pretī, kurai pēdējā laikā ir kādas nelielas nesaskaņas, nepārtraukti vajā kaut kādas likstas – te tek un sāp auss, pēc tam sāk sāpēt zobs (un dakteri vainu neatrod).. Turklāt ne tikai viņai, bet arī viņas ģimenei (viņas puikam, kurš bija piezvanījis mammai uz darbu, bet atbildējusi ragana, pēc pāris stundām uz rokām un kājām parādījās jocīga alerģija, ko noņēma nevis daktera, bet tantuka/dziednieka smēre). Un nupat viņa apglabāja savu tēvu. Un te var teikt – aijnu, protams, vecs cilvēks, tādi mēdz mirt arī pēkšņi, bet.. Tāpat kā pagājušajos Ziemsvētkos, kad pirmoreiz parādījusies izbērtā sāls, viena kolēģe ir teikusi, ka netic māņiem, un tāpat ar roku izbērto sāli saslaucījusi. Un tagad viņa ārstē vēzi. Jā, cilvēki slimo ar vēzi, bet..
Kolektīvs nu ir mērenās šausmās. Pat mans tēvs aizbraucis pie ekstrasenses, kura uz kolektīva bildes nekļūdīgi norādījusi uz raganu un teikusi, ka viņa ir no tām, kas lāstu neliek uz slimību, bet uz nāvi. Bet tēvs samērā mierīgs, jo ar ŠITO varot cīnīties. Visi saprot, ka kaut kas ir jādara, bet visiem ir bail. Vienureiz pirms maiņas visu telpu esot izslacījuši ar svētītu ūdeni. Ragana nakti sēdējusi un drebinājusies, un pēc tam saslimusi. Tagad ragana atveseļojusies, puķupodos parādījušies akmeņi – vienā viens, citos vairāki. Viņa viena pati sēžot un kaut ko pie sevis murmina.
Raganas brālis esot kautkāds priekšnieks, tāpēc no viņas atbrīvoties grūti. Nupat ragana esot pieķerta ar nozagtām kolēģa atslēgām. Un te atkal – esot teikusi, ka atradusi. Neviens netic, bet neviens arī skaļi neapvaino, jo visi baidās. Un šitais storijs var izklausīties pēc filmas par viduslaikiem, kad nabaga zāļu sieviņu vaino visās ciema nedienās un beigās nevainīgu sadedzina uz sārta.. bet pie katra nākamā notikuma teikt, ka tā noteikti ir tikai kārtējā sakritība.. oj, nu tā nemaz neliekas.
Bļin, vot tās ir nepatikšanas darbā.
|
Marts 23., 2011
13:08
Pēc pagājušās nedēļas sarunas (kurā man "piedāvāja" saviem pienākumiem paņemt klāt virkni pretīgu, garlaicīgu, ciparu pienākumu) mana priekšniece no manis izvairās. Viņa pat man neatzvana, kas ir.. ēēēm..
Bet visiem vakardienas departamenta sapulcē ir paziņojusi, ka es pildīšu TOS pienākumus. Lai gan es tam nepiekritu. Haha, un es nebiju klāt.
Interesanti vēl ir tas, ka man tāpat vakar bija brīnišķīga iespēja parunāt par šo jautājumu ar savu vislielāko priekšnieci - mums kopā bija jābrauc uz vienu smalku tikšanos, tāpēc sanāca 2x pa stundai mašīnā, divatā. Viņa bija informēta par šito plānu un pavaicāja, kā es ar to tikšu galā.
Es viņai godīgi pateicu, ka nedomāju, ka esmu tiem darbiem piemērota. Izstāstīju, kā varētu attīstīt savus esošos pienākumus (es biju sarunai nopietni sagatavojusies un formulējusi savu domu tādā veidā, ka neviens priekšnieks nevar nepiekrist). Un viņa patiešām man visam piekrita.
Sarunājām pie šī jautājuma atgriezties, kad būšu pabeigusi vienu iesāktu projektu, lai viņai noprezentētu rezultātus.
Pastāv gan iespēja, ka šitais paliek tikai "forši parunājām" līmenī, bet tāpat vismaz pateicu, ko domāju.
Tālūk.
OMG, nupat pašķirstīju kalendāru un konstatēju, ka 7dien jāgriež pulksteņi UZ NEPAREIZO PUSI!
|
Marts 16., 2011
16:09
Bļin, nupat priekšniece iepriecināja ar tik pretīgu perspektīvu, kas attiecas uz maniem darba pienākumiem, ka vemt gribas.
Īsumā sanāk tā, ka man būtu jāpaņem klāt maniem esošajiem pienākumiem VISMAZ pusslodze ar pretīgu, laikietilpīgu, garlaicīgu ciparu darbu.
Nemainot atalgojumu.
Es biju uz pakaļas, kad man par to pavēstīja. Man acis bija pilnas asarām, kad es sapratu, CIK ĻOTI negribu tos darbus.
Un esmu apvainojusies par to, ka man būtībā nav izvēles.
Skaidrs jau, ka es vēl kaulēšos.
Gan par algu, gan to svešo pienākumu apjomu.
Bet es jau tagad zinu, ka, ja man gribēsies samazināt darba apjomu, tas notiks uz manu esošo darbu rēķina, ne to jauno, pretīgo.
Rezultātā manus interesantos projektu atdos kādam citam, un es palikšu ar sūda ciparu tabulām.
Bļin, kas ir ar to darba tirgu?
Moš šitā ir zīme, ka laiks lūkoties pēc kā cita?
|
Marts 1., 2011
17:11
Iekš ffffound atradu jocīgu projektu.
Back to the future.
Es ar gribētu savu mīļāko bērnības bildi šitā.. ēēēm.. atjaunot. Tai bildē es laivā, ar nošķiebtu margrietiņu vainagu, piemiegtām acīm, smaidu ar vaļā muti visiem piena zobiem.
|
Februāris 25., 2011
15:28
Pirms vairāk kā 10 gadiem, kad ievācos savā dzīvoklī, man kaimiņos (tuvākajā dzīvoklī) dzīvoja trīs paaudžu sievietes - Vecmāmiņa, Māte un Meita (es lielos burtus izmantoju, jo nezinu, kā viņas sauc) ar kokerspanielu. Tolaik man likās, ka Meitai ir kādi 14 gadi, jo viņa ar Māti daudz skandalējās. Gadi gāja, Meitai pubertāte nepārgāja. Pirms kādiem gadiem.. ēēēm.. 4iem.. Meita apprecējās. Viendien kāpņutelpas durvīm bija piesprausta sarkana papīra sirds, un pašā kāpņtelpā vienbrīd notika briesmīga rosība. Pēc tam skandāli pieklusa, Meita tātad dzīvoja citur. Pēc kāda laika kāpnēs, starp 4to un 5to stāvu ik pa laikam tika atstāti bērnu rati. Pie ratiem bija piestiprināta tā sibolizētā numurzīme, kur bija rakstīts JANA - tad nu es nospriedu, ka 4tās paaudzes sieviete ir klāt. Mazmeita.
Māte savlaik strādāja majonēzes cehā KOK fabrīķī, viņa vasaras vēlos vakaros, kad es nācu no randiņiem, mēdza sēdēt uz soliņa pie mājas un pīpēt, un pa retam pažēloties, cik grūti esot tur strādāt, cik garas maiņas esot un cik karsti cehā. Pagaišziem viņa man vienreiz pavaicāja, vai es gadījienā nestrādāju obšipītā, ka viņa ļoti darbu meklē, ka bezdarbieka pabalsts beigšoties drīz un vispār (žesc). Un pēc tam kokerspaniels kautkad nomira, beigās jau pavisam švaks bija, netika 5tajā stāvā, aizdusas mocīts stāvēja starp stāviem, klausoties saimnieces uzmundrinājumus doties augšā.
Vasarā laikam kliegšana blakusdzīvoklī atsākās. Un bērns arī kaimiņos biežāk parādījās.
Rudenī kautkad Māte pie manis atnāca ar lūgumu pārtulkot vēstuli no tiesas. Tā es dabūju zināt, ka Meita savu (nu jau bijušo) vīru sūdz tiesā, lai piedzītu Mazmeitas uzturlīdzekļus.
Tad nu kādubrīd viņas tur dzīvoja visas četras paaudzes. Māte un Meita skandalējās izjusti, dažreiz sāka no paša rīta.
Meita ir no tām krievu caciņām - gari, blondi mati, smuks ģīmītis, īsi svārciņi, zābaciņi, platformiņa.. Tāda Parisa Hiltone no rajona. Kas dzīvo nekad neremontētā divistabu dzīvoklī kopā ar mammu, omīti un savu bērnu, lielāko daļu algas/alimentu (ja tāda ir) notērē solārijos un manikīros.
Un šodien es sapratu, ka laikam Vecmāmiņa ir nomirusi.
Māte stūma slimnieku krēslu (nu jūs ziniet, uz riteņiem tāds, ar bļodu zem sēžamā) uz tramvaju, un tramvajpieturā vēl to kritiski skatīja no visām pusēm un no sēdekļa berzēja kādu netīrumu. Un tad cēla to tramvajā un veda kur prom. Laikam jau pārdot. Vai atpakaļ uz nomu. Kādam slimajam to vairs nevajag.
Ko es ar šito gribēju teikt?
Man kaimiņos atkal dzīvo trīs paaudžu sievietes.
|
Februāris 17., 2011
09:59
Pastāstiet, lūdzu, gudrie un zinošie (uzsvars uz - zinošie).
Tas, ka es šonedēļ sporta zālē praktsiki nesvīstu, lai gan visu daru, kā parasti (un parasti pēc manis paliek peļķe) - tā ir organisma reakcija uz salu?
Hmm.. jo iekšā takš ir silts.
Vai organizms tik viltīgs, ka zina, ka es iešu arī ārā un tur būs auksti?
|
Februāris 15., 2011
14:01
Mans brāls mani nošokēja.
Vienā telefonsarunā starp šo un to man pavaicā, vai es gadījumā netaisos remontēt savu vannasistabu.
(te atkāpei jāatzīmē, ka viņš savu vannasistabu remontēja kādu pusotru gadu, nulabi, viņš pārtaisīja verandu par vannasistabu, kas ir sarežģītāk, ar visu siltināšanu un ūdens vilkšanu, un viņš ir sasodīts pedants, kas pareizā toņa flīzes ir gatavs gaidīt mēnešiem)
Man no tās domas vien, ka jāgana kautkādi meistari, zosāda metas.
Aimīn, es ļoti labi varētu izvēlēties flīzes. Bet par pārējo.. (nopūta)
Es viņam saku, ka teorētiski jau vajadzētu, bet man afēra ar dzīvokļa papīriem jāpabeidz. Tāpēc par nekādiem remontiem nedomāju.
Un šis man atbild - nūū, zinkā, jatuto dzīvokli (kautkad) domā pārdot, tev noteikti dzīvoklim vērtība palielinātos vairāk kā remontā ieguldītā nauda.
Un vispār, viņš man vēl pasaka, ka, ja man būtu skaidri zināms, cik man naudas tam vajag, viņš būtu gatavs šito pasākumu LĪDZFINANSĒT.
Es šitajā klausules galā aizrijos un vēl pavaicāju, kādu tad viņš no tā redz sev labumu.
A brāls smejas un saka, ka esot dzirdējis, ka viss labais kautkad atgriežas.
Nulabi, es zinu, ka viņš normāli pelna, bet es neuzskatu, ka tikai tāpēc man kaut kas pienāktos. Tāpēc esmu visai pārsteigta.
Lai nu kā - šitas, protams, ir piedāvājums, no kā grūti atteikties.
Bet tie meistari.. Vispirms vēl atrast normālu.. (nopūta)
Pavasarī kaut kad laikam.
|
|
|