|
|
|
Februāris 8., 2011
15:32
kā protestu tam, kas notiek ārā (klāt pie tā vēja vēl snieg, iedomājaties, jau atkal!!), nopirku saldējumu un apēdu.
|
Februāris 7., 2011
21:14
Ja nu kādam gribas noklausīties kādu skaistu dziesmu, spiediet TE.
|
Februāris 3., 2011
14:25
pusotras nedēļas laikā pēc pēdējā fiasko nampārvaldē.. nekas nav mainījies.
tb, izziņas, ka man nav parādu, joprojām nav (ievērojiet, ka man patiešām nav parādu).
katru dienu zvanu uz nampārvaldi. kāda laime, ka lietvedei un grāmatvedei darba telefoniem nav numura noteicēju, jo es jau nu viņu vietā vairs klausuli neceltu.
un zinko, man nemaz nav neērti vairs. ne pacelt balsi, ne viņas kaunināt, ne draudēt ar tautas balsīm un citādiem šitiem, ne paust viedokli, ka šādi laikam tiek no manis izspiests kukulis un interesēties par tā lielumu.
man tā izziņa vienkārši pienākas. punkts.
un man pofig par viņu paraksttiesīgajām personām, par viņu jaunajām veidlapām un jaunajiem līgumu paraugiem.
man vajag to papīru.
betnu, godskamgods, dāmas turas krietni. acīmredzot gadiem krāts rūdījums.
savu priekšnieku telefonus viņas man nedod, fronti tur stingri un uz mani pretī balsi nepaceļ.
UPD. neticami. lietvede man piezvanīja un teica: "svinīgi ziņoju, ka jūsu izziņa ir gatava!" (tā arī pateica). unka varu tai iet pakaļ arī ārpus pieņemšanas laikiem! kenjūbelīvzis, man tas papīrs ir rokā! :)
|
11:29
|
Februāris 2., 2011
13:33
Sporta preču veikali ir mans bieds.
Tādi tie bija tad, kad "sports" bija absolūtais svešvārds. Un tagad, kad tā vairs gluži nav, bijība no sporta preču veikaliem nav mazinājusies.
Vienmēr ir tāda sajūta, ka pie ieejas durvīm ir kāds skaneris, kurš nosaka tauku daudzumu organismā, un, ja tas pārsniedz kādu standartu, tad ieslēdzas signalizācija līdzīgi kā pie kasēm, kad kāds ko nozadzis. Vai arī - ja tev izdosies piešmaukt skaneri un neviena pārdevēja nemanītam pagrābt kādu tev nepieciešanu preci, pirms maksāšanas kāds liks pievilkties pie stieņa.
Un, ja nevarēsi, tad publiski izsmies.
K čemu ja eto? Man vajadzētu lecamauklu. Tādu labu. Kur striķis bišku smagāks un tā..
Bet es drīzāk pasūtīšu no kautkādiem ķīniešiem, kā iešu kādā veikalā, kur man liks pievilkties pie stieņa.
|
Janvāris 31., 2011
09:53
Kaķim sanāca garās brīvdienas, jo pēc Ziemsvētkiem atstāju V-pilī. Mammai ar ko paspēlēties ("barons tāda laba radībiņa"). Un tēvam ko besīties ("tavs neaudzinātais lops").
Vakar beeeeeiiiidzot atvedu mājās. Murr.
|
Janvāris 27., 2011
16:38
OMG aiminlō.
|
Janvāris 25., 2011
10:04
Man liekas, ka manas papīru kārtošanas afēra būs vienkārši afigiķeļnijs piedzīvojums.
Vakar biju savā riktīgajā nampārvaldē. Tur es vispirms dabūju zināt, ka joprojām nav neviena, kas man parakstītu izziņu, ka man nav parādu. Tādas personas viņiem nav kopš gada sākuma.
Tas ir tā - mēnesi atpakaļ uztaisīja Rīgas apvienoto apsaimniekotāju kantori ar atsevišķiem iecirkņiem katram rajonam. Par citiem es nezinu, bet Kurzemei tātad mēnesi nav, kas paraksta papīrus. Pat tādus, kā šitāda grāmatvedības figņa (es gan nesaprotu, kāpēc tādu papīru nevar parkstīt grāmatvedis, kas redz +/- situāciju, bet nu tas jau tik tā.. turklāt loģika nav mana stoprākā puse).
Bet tas nav viss. Izrādās, ka man kautkādā 2006.gadā esot bijis jāpāslēdz kautkāds līgums, kas nav pārslēgts. Es saku gavno-vapros, kur man jāparakstās? Bet reka tā arī nevar. Jo jauno līgumu jaunajam kantorim aī nav. Un jauno veidlapu jaunajam kantorim arī nav. Un vispār, bez tā līguma man arī neviens izziņu par to, ka man nav parādu - to arī nedos. Un vispār viņiem vajag vēl vienu papīru no manis (kas man nebija līdzi). Un grāmatvede beigās konstatē, ka manējais pēdējais maksājums nav ienācis (ko es 5dien izpildīju). Tā kā biju šito situāciju paredzējusi (vismaz šito), biju paņēmusi līdzi bankā apstiprinātu maksājuma uzdevumu. Un ko man grāmatvede saka? Nēnē, tas viņai neder, viņa tikai pārbauda "pēc datora" (!!!).
Gāju ārā no nampārvaldes un balsī smējos. Man priekšā tātad vismaz divas (visticamāk - trīs) nempārvaldes apmeklēšanas reizes. Neskaitot tās divas, kuras jau tur biju. VIENAS SŪDA IZZIŅAS dēļ.
Akjā, mana astroloģe mani brīdināja, ka šis gads man paredzēts ļoti nopietns un viss notiks ļoti lēni, būs daudz aizķeršanās un procesu buksēšanas. Oj, tātad katrai iestādei ierēķināt četrus apmeklējumus, ko? Vienu nedēļā? Nu tad ko, moš līdz vasarai šitā padarīšana būs nokārtota, ko?
|
Janvāris 21., 2011
11:24
Tas, ka esmu grūti pārspējama vējgrābsle, pierādās katru dienu.
Brīnos, kā man darbā izdodas kautkā savākties un vislaik neievārīt ziepes.
Jo ikdienā..
(nopūta)
Vobšem stāsts ir par to, ka es šonedēļ netīšām (jā, praktiski netīšām) uzzināju, ka mans pirms 12 gadiem pirktais dzīvoklis nav iereģistrēts zemesgrāmatā. Vobšem es tam skaitos īpašniece, bet ne pavisam (par to pārbīli, ko man šī informācija ieviesa, par to es nemaz nestāstīšu).
Bet tagad vismaz skaidrs, kā šito lietu nokārtot (pēc 12 gadiem, būtu tā kā laiks, ne?), man tagad ir zināma shēma – kas iekļauj daudz birokrātijas, klauvēšanas pie kabinetiem un tā. Aknuja, un naudas izdošanas arī. Bet nu, kas jādara, tas jādara.
Jāsāk ar nampārvaldi, kurā man vajag dabūt izziņu, ka neesmu ļaunprātīga rēķinu nemaksātāja.
Vispirms (ļoti saprātīgi) dabūju zināt, kur man jāiet, pie kāda kabineta jāklauvē, kas jāņem līdzi nutā.
Tāpēc vakar apņēmības pilna dodos uz nampārvaldi, tur pieņemšana. Stāvu rindā, esmu lieciniece, kā tantuki pastāv par savu vietu uz pasaules gandrīz līdz rokassomiņu vicināšanai (Ja stojala! Ņet, žeņščina, ja vas ņebudu propuskaķ! Ja zaņimala očereģ, eto že vse viģeļi!). Vobšem pēc brīnišķīgām 45 minūtēm es tiku pie uzskaitvedes.
Un ko es dabūju zināt?
Ka kautkādu reformu ietvaros mana ielas puse (nepāra numuri) vairs neskaitās pie tās nampārvaldes, bet gan citas. Vobšem forši, ka es atprasījos no darba, forši, ka izstāvēju rindu, bet rinda bija nepareizā. Grāmatvede mani vismaz apbalvo ar līdzjūtīgu skatienu un mierina, ka vispār jau man to izziņu tāpat neviens vēl nevarēšot parakstīt, jo uzņēmumā nav nevienas paraksttiesīgas personas. Un sen jau? – prasu. Divas nedēļas, viņa man atbild.
Ho-ho-ho, es pie sevis nodomāju, pogāju ciet mēteli un gāju ārā, kur vesels bars tantuku apsveica mani ar smaidiem, jo „Tak skoro!”
Nu ko, pirmdien nākamā pieņemšana citā nampārvaldē.
|
Janvāris 20., 2011
13:28
Man ir viena draudzene, kura ļoti pārdzīvo savu single statusu.
Cik vien atceros, viņa vienmēr ir bazūnējusi, ka savā mūžā nekad nav bijusi viena. Pēc drausmīgām attiecībām, kurās viņu burtiski gadiem izmantoja – viņa uzturēja to vīrieti ar viņa vājībām un atkarībām (viņš nestrādāja & spēlēja), pati tika milzīgos parādos.. Vobšem pirms diviem gadiem viņa saņēmās un to veci pameta, un uzreiz metās brīnišķīgajā randiņu pasaulē. Uzreiz!
Iepazīšanās portāli n’stuff.
Un iemīlējās. Tā smuki, head over heels. Bet pēc pusgada ar rozēm, nopūtām un svecēm tā mīla pajuka, jo viņas iekāres objekts izrādījās ļoti traumēts (un es nepārspīlēju - traumēts tāpēc, ka atraitnis, kurš joprojām sēroja pēc savas pirms 4 gadiem mirušās sievas; tā pamatīgi..) Vobšem sirds salauzta, jo konkurēt ar sievieti, kuras nav, bet kura joprojām ir centrālā persona vīrieša dzīvē, nav iespējams.
Un tad viņa atkal metās brīnišķīgajā randiņu pasaulē. Uzreiz!
Tagad ir pagājis gads, un šite pa vidu ir bijuši pāris.. viens tāds nenopietns, ar ko ir foršs sekss. Cits pavisam nopietns, ar ko tik slikts sekss, ka bezmazvai jāraud, cik stulbi. Un pa vidu randiņi ar visādiem jocīgajiem, ko tikai internetā var atrast.
Bet ir tāda lieta, ka šitai manai draudzenei ir 35 gadi, tūlīt būs 36. Un nāk virsū izmisums. Jo gribas ģimeni. Un bērnus. Un bail nokavēt. Un ir brīdis, kad katras attālas radu tantes vai-tad-nav-laiks-pie-vīra-ko reāli griež sirdī.
Bet stāsts, kā jau saprotat, nav par viņu, bet gan mani.
Pēdējā laikā, kad ar viņu tiekos, es jūtos neērti. Un bišku vainīga. Ka esmu iemīlējusies. Ka mani mīl. Protams, to noteikti iespaido arī man veltītās frāzes: „Nevaru noskatīties uz šito pārlaimīgo seju” untā.
Es viņai ilgi nemaz nestāstīju par šito vīrieti. Atceros, ka tad, kad man ar bijušo sāka lietas jukt un es kādu laiku centos un domāju, ka viss kautkā atrisināsies, viņa man teica, ka mums tāpat būs jāšķiras (nujā, viņa ir tieša un īpaši neslēpj to, ko domā – tas arī ir tas, kas man viņā patīk un kaitina vienlaicīgi).
A tagad.. tagad es viņu satieku, runas agri vai vēlu tāpat noved pie šitā jautājuma, viņai birst asaras (un tā ir zīme, ka izmisums ir liels) un viņa sākt filozofēt, ka vispār jau nekāda vaina nebija ar to spēlmani un izmantotāju – ka vismaz viņa kādam bijusi vajadzīga. Par ko tādu man viņu gribas iepļaukāt, bet taipatlaikā es viņu ļoti labi saprotu un man viņu ir neizsakāmi žēl.
Tad, kad kļūst vēls un es taisos uz mājām, viņa izmet frāzi: „Aknuja, tevi gaida..”
(un es atkal sajūtos vainīga)
|
Janvāris 19., 2011
16:50
kā man jauns draudziņš, tā gribas taisīt jaunu blogu, kurā rakstīt tikai par seksu.
kas ar mani, dakter?
|
Janvāris 14., 2011
14:23
man šogad ir viena apņemšanās!
aiziet darbalaikā uz kīnō, un bez sirdsapziņas pārmetumiem.
būtībā gribēju jau pagājušogad, bet nesanāca. arī šogad vēl nav sanācis.
bet ir sanācis pavisamkascits!
es pusdienslaikā mēdzu aizmukt uz sportaklubu.
tas gan paņem vairāk kā 2 stundas, bet ir sasodīti forši! noguruma nav, diena sanāk saspringtāka, bet enerģijas arī vairāk. un vakars brīvs.
un vēl tā sajūta, it kā būtu aizmucis no stundām :)
|
11:23
man divarpus gadus pie sienas pielipināts stāv citāts "the crisis of today is the joke of tomorrow".
un tā rītdiena kā nenāk, tā nenāk.
|
Janvāris 10., 2011
15:54
Satiku kāpnēs blakus kaimiņieni, viņa man aizrautīgi vaicā, vai es esmu jau izsaukusi nampārvaldes komisiju, lai viņi sastāda aktu par ūdens nodarītiem bojājumiem dzīvoklī.
Ne-e, neesmu gan. Kā, viņa man prasa - vai tad man ūdens no jumta netek?
Vobšem es (tāpat kā viņa) dzīvoju pēdējā stāvā, un viņai no grietiem, pa sienām un logiem īst ūdens. Esot gulta bijusi jāpārbīda, lai negulētu slapjumā.
A man nelīst. Jā, man gar virtuves loga rāmi pil ūdens, bet tas ārpusē. Un, lai gan tam tā arī nevajadzētu būt, nav nekas TĀDS.
Es gan apskatīju, no ārpuses man viena siena patiešām izskatās samirkusi, tur blakus vispār lāsteku bluķis vakar nokritis kopā ar pāris pusķieģeļiem (!), bet.. Iztaustīju sienas un logu rāmjus - sauss.
(tagad tie, kas man aiz pleca, uzmanieties, jo es spļaudīšos - tfu tfu tfu)
Un pagājušajā nedēļā no rīta Rīgas Siltuma onka atnāca pārbaudīt, cik man silts ūdens, jo no apakšējiem kaimiņiem esot sūdzības, ka vēss. A man viss kārtībā.
Srsly, man veicas!
|
Janvāris 5., 2011
10:04
Esmu jau stāstījusi, ka man ļoti nepatīk strādāt ar klientiem. Tāpēcka.. aijnu, ir jāizliekas, ka viņiem ir taisnība, un jābūt tik laipnam un iejūtīgam.. un tikai tāpēc, ka tas klients tev algu maksā, phe.
Lai nu kā, pagājušā gada nogalē man sanāca jauna all-brand-new pieredze, kad nepakautrējos (precīzāk - pārāk sadusmojos) un uzbraucu klientam (bet tas bija pēc septiņpadsmit uzbraucieniem manā un kantora virzienā). Kas zīmīgi - es to izdarīju rakstiski. Bez rupjībām un tā, bet smalki norādot, kurš patiesībā ir idiots.
Pēc kādas nedēļas šis pats klients man arī piezvanīja un bija pats laipnības kalngals, lai gan viņa "problēma" nav atrisināta (un nav atrisināma), s nastupajušem untā.
Un tagad es uz darba meilu saņēmu uzaicinājumu, lai pievienojos viņa facebook draugiem.
Arī pavisam jauna pieredze, haha.
|
Decembris 30., 2010
14:46
mans gads bija.. ēēēm.. lielisks. lai gan brīžiem tā nelikās, tas kopumā bija lielisks.
kad gads sākās, biju iemīlējusies. bija skaisti. un tad tas beidzās.
pagājušajā gadā es gribēju zaudēt 12 kilogramus, kas man neizdevās (gluži otrādi. bet tas bija saistīts ar citu zaudējumu, haha).
bet es sāku vingrot. un nepametu!
un tagad, kad gads beidzas, es atkal esmu iemīlējusies :)
nākamais gads būs vēl lieliskāks, es skaidri zinu.
|
Decembris 17., 2010
09:58
Kur dabūt grāmatu "Mēs ar vectēvu un rūķītis Puks"?
|
Decembris 9., 2010
18:10
neviens mani nezin, un es ar nevienu nezinu!
|
Decembris 8., 2010
15:06
Kopš mana kolēģe ir slima, es saprotu, cik ļoti attention whore esmu (jēēēij, laikam pirmoreiz uzrakstīju teikumu, kurā ir gan „esmu”, gan „whore”, šito derētu kur ieskrāpēt).
Man vajag auditoriju.
Citādi garlaicīgi.
Vientulībā šķībi dziedāt līdzi rādio nav nemaz tik forši kā tad, kad uz tevi kāds tikpat šķībi skatās.
|
|
|