|
|
|
Decembris 6., 2010
15:56
iebāziet savas exceļtabulas pašizinietkur, es gribu šodien pateikt visiem - es iešu mājās, ietīšos pledā, ar vienu aci skatīšos seriālus (lai gan atkal ir naprežonka ar seriāliem) un ŠŪŠU PĒRLĪTES (pēc ilgiem laikiem atkal gribas šūt pērlītes)!
ko es promska nedarīšu. es pāris stundas vēl mocīšu sevi un exceli, tad bišku vēlāk pamocīšu savu miesu sportaklubā, un tad, kad būšu mājās un varēšu izpildīt to, ko gribu tagad, man vairs nebūs spēka.
holandietis, kas uzskata, ka esmu viņa liktenīgā, man šodien atkal uzrakstīja ar jautājumu - kāturīstir, have you found someone to love this christmas?
es atbildēju apstiprinoši. viņš teica, ka par mani priecājas, bet lai atceros, ka es vienmēr aizņemšu very special place in his heart.
|
Decembris 3., 2010
15:00
Es vakar braucu trolejbusā un noklausījos sarunu, kurā divi krievu sirmgalvji strīdējās par grafiti.
Proti - viens, ar nikotīna nokrāsotu iedzeltenu bārdu un latvijas gāzes pufaikā, teica, ka grafiti ir māksla, ka tā ir neatņemama kultūras sastāvdaļa, un tādā vai citā veidā pastāv jau kopš akmens laikmeta.
Otrs spurdza savās sirmajās ūsās un teica, ka tā nu gan nav. Un rādīja uz katru apzīmēto žogu un prasīja - nu, kas tad tā par mākslu?
Pirmais apvainojās un teica, ka nav ko huligānismu jaukt ar mākslu.
|
Novembris 26., 2010
10:34
līdz ar pirmo sniegu es uzzināju, ka mani zābīši, kas tika pirkti, lai-būtu-ar-ko-brist-pa-kupenām-un-nebūtu-jālauž-kakls-slidinoties, nenormāli slīd!
jau pašā pirmajā dienā atklāju sezonu, eleganti noliekoties uz pakaļas.
a citādi nekas.
režīms mājas -> darbs -> sportaklubs -> mājas.
sūda thanksgiving izjaucis seriālu grafiku.
mana aizraujošā dzīve.
(nopūta)
|
Novembris 12., 2010
12:12
eksperimentēju ar savu rumpi.
vakar ar tempratūru aizgāju uz sportaklubu. pavingroju, nenomiru.
šodien (visticamāk, ar tempratūru) iepotēju pretgripas poti. ganjauka nenomiršu.
abet saistībā ar manu projektu, pēdējā laikā man aktīvi zvana klienti (kas netipiski). tad nu katru reizi, kad, parunājusi ar klientu, nolieku klausuli, mana kolēģe, kas sēž pretī, pie sevis pavisam nopietni nosaka: "salda mēle visos laikos bijis kapitāls" vai "ar šitādu mēli putkrējumu var uzkult" vajkotādu.
|
Novembris 4., 2010
15:46
mums kantorī ir jauna apkopēja, kas virtuvē pārmazgā traukus. nevis nomazgā (jo iepriekšējā apkopēja nepieskārās nekam izlietnē, tāpēc visi ir ietramdīti mazgāt savas krūzes, un labi vien ir), bet pārmazgā.
piemēram, mana krūzīte. porcelāna. tas nozīmē, ka trīs gadus dzertā kafija tās iekšpusi bija nokrāsojusi gaišbrūnu.
jaunā apkopēja manu izmazgāto (nulabi - izskaloto) krūzīti katru vakaru pārmazgā tā, ka tai iekšiņa drīz būs atkal spodri balta.
|
Oktobris 28., 2010
15:55
Man tāda vļip-ačkarik sajūta. Nupat bija sapulce jaunās daļas ietvaros (vairs neesmu psiedoneatkarīgais putns), kuras laikā tikai sēdēju un domāju bļin-ar-šitiem-man-nu-būs-jāstrādā-bļin. Priekšniece ir ok. Trīs no kolēģēm ir ambiciozas kazas ar tendenci zīmēties ar citu padarītiem darbiem. Divasabsolūtie jaukumiņi, bet viņām nekad nav sava viedokļa. Un viena, kura.. figviņzin, nevar saprast – nemanāma būtne, bet vienīgais cilvēks, kuram šajā gadā izdevies dabūt labāku amatu un algas paaugstinājumu.
Es nesaprotu savu lomu te.
Mani tiešie pienākumi jau sen aizņem labi ja pusi laika (un pārējā puse ir tā, kas ietilpst zem „un pārējie struktūrvienības vadītāja pienākumi”). Atkal esmu kļuvusi par universālo kareivi. Labums ir tāds, ka nav garlaicīgi. Sliktais ir tas, ka nav godīgi. Nupat vēl dabūju zināt, ka man turpmāk būs jāizvieto divas no kolēģēm, kad tās būs prom. Kas nozīmē, ka es vispār ar saviem darbiem nodarbošos labākajā gadījumā 9 mēnešus gadā (gads mīnuss trīs atvaļinājumu mēneši), a plāns ir uz pilnu gadu.
Es jau tagad nevaru piedzīt vienu aizvietošanu un savu projektu grafikus, lai pati izietu atvaļinājumā. Kas būs nākamgad?
|
Oktobris 26., 2010
16:38
Vēl mani interesē divas lietas. Pirmā - kur ir mana vakardienas Mad Men sērija?
Un otrā - kad es beidzot dabūšu pieinstalēt to sasodīto rūteri. Man pašai neizdevās arī pēc instrukcijām, kas bija iekš instaleišan diska.
|
10:51
Es zinu, ka puksti par sapņiem ir nenormāli garlaicīgi, bet mani pēdējā laikā vajā viens un tas pats sapnis, bet dažādās variācijās.
Un es no tā mostos, vai nu raudot vai kliedzot.
Zemapziņa laikam uzstājīgi grib man ko pavēstīt, bet es ne sūda nesaprotu.
|
Oktobris 21., 2010
09:37
Mājās joprojām nekurina. Elektriskais sildītājs ieslēgts visu laiku, kamēr esmu mājās, bet tāpat ne sūda nepalīdz. Tāpat jāsēž zem divām segām. Un jāpārvietojas arī kopā ar divām segām. Nutad es tur tā klīstu, kā lupatu kaudze. Rūteris pāris nedēļas ir nopirkts, bet joprojām nav pieinstalēts, tāpēc kompi gultā nevar paņemt. Bet žēl, būtu siltāk.
Taču! Ir cerība.
Vakar ievēroju, ka kāpņutelpā ir noņemti radiatori.
Man liekas, tā ir zīme, ka kādreiz tomēr pieslēgs apkuri.
|
Oktobris 4., 2010
12:59
Saņēmu pastkarti no Vīnes. Nevis ar Mocartu, bet recepti virsū, kā izcept aprikožknēdeļus (laikam kas ļoti tradicjonāls).
Un lasu - pirmā sastāvdaļa 125 g kuņģa pilieni. Magentropfen.
Khem.
Kunģa pilieni. Receptē. Vēl nodomāju, ka joks tāds īpaši neizdevies.
Šorīt pētu sīkāk ar cerību saprast joku. Un nekā - tur rakstīts magertopfen, nevis magentropfen.
Pagūglēju, esot kaut kas biezpienam līdzīgs.
Še tev bija, un es jau paspēju padomāt, ka apirīnu iejaukt kokteiļos varētu būt labs veids, kā izvairīties no paģirām.
|
Oktobris 1., 2010
10:42
Pirmais dzimšansdienā mani apsveica.. bijušais draudziņš, atsūtot īsziņu trīs minūtes pēc pusnakts.
Man vispār šķiet, ka, ja dzimšansdiena ir pirmajā datumā, to atceras labāk :)
|
Septembris 30., 2010
11:25
Interesanti, cik kurpes kaķim ir jāpiečurā, lai varētu gribēt viņu šitā pazemot? :D
nieka 15$, no etsy.
|
Septembris 24., 2010
17:39
Sev pašai par milzu pārsteigumu, esmu pasākusi regulāri piestaigāt uz sportaklubu (kas sevi saukā par fitnesa studiju), kur diezgan veiksmīgi nokausēju savu miesu.
Lielākais pārsteigums man pašai ir tas, ka diezgan labi patīk. Vismaz es pati sevi aiz matiem tur nevelku, eju diezgan bieži un labprāt.
Vakar man bija jauna pieredze. Sarunāts ar treneri „optimālais treniņš”, kas patiesībā ir izdzīšana līdz absolūtam spēku izsīkumam treneres vadībā. Turklāt, lai to izdarītu, viņa iekļaujas pusstundā.
Un man vakar paģiras. Ne briesmīgas, bet jūtamas vēl vakarpusē.
omg. OMG.
Tā nebija laba doma.
Es gan, protams, viņai neatzinos, ka vakar biju vēl lielāks vārgulis kā citkārt, bet.. (nopūta) tai pusstundā nomiru vairākas reizes. Man pēc treniņa vēl labu laiku trīcēja visi iespējamie muskuļi.
Bet arī ar to, kā izrādās, mani iebaidīt nevar.
|
Septembris 23., 2010
16:15
mani ļoti aizkustina tas, ka tēvs, padzirdējis, ka nedēļas nogalē aizbraukšu līdz v-pilij, man piezvana un pavaicā, vai man kaut ko īpašu negribas, ko ēst uztaisīt.
katrreiz aizkustina :)
|
13:57
saņēmu dzīvokļrēķinu, tur klāt informācijai ir frāze, cik ir mājas kopējais parāds.
manai mājai tie ir gandrīz 9000 lati.
estetā parēķināju, man sanāk, ka aptuveni ceturtdaļa mājas nav maksājusi par dzīvokli aptuveni gadu.
|
Septembris 20., 2010
16:39
a man ir jauna tadžīna, vot! māmiņa sadzirdēja manu nemitīgo čīkstēšanu (beidzot! kāds! sadzirdēja!) un tiku pie agrīnas dzimšansdienas dāvanas.
vecā gan bij bišku lielāka. un ar to smago šķīvi apakšā.
bet šī ir smukāka. lillā.
vakar pirmoreiz taisīju un.. piededzināju :D
|
Septembris 17., 2010
22:05
Ņēmu savu sabojāto garstāvokli un braucu mājās.
Iekāpu tramvajā, mēģinu piepīkstināt savi ētalōnu, nesanāk.
Nu, tikpat daudz reakcijas, ja es tur tiesības vai bankas karti plivinātu. Nekādas. Nepīkst.
Izstaigāju visus pīkstāmos aparātus, neviens nereaģē.
Aizeju pie vadītāja un prasu - ev, an reka nepīkstikās, kasparsūdu?
Vadītāja paņem ētalōnu (kas tiešām ētalōns, nevis tiesības vai bankas karte), izmēģina ar savu aparātu un saka man, ka aparāts rāda, ka nevarot nolasīt. Dod atpakaļ un saka - nu, ja būs kontrole, tad sakiet, ka ētalōnu nevar nolasīt.
Ha. Un pēc pāris pieturām.. kontrole! Es kā ieraudzīju šitento brigādi uzvaras parkā, tā nodomāju, ka būs jautrība..
Nāk kontrole, es dodu ētalōnu, saku, ka nelasa. Kontrol-čiks pārbauda, jā, nereaģē arī uz viņējo aparātu.
Nē, man esot jākāpj ārā, viņi man šitento konfiscēs, es takš braucu bez biļetes, un iespējams, ka braucu jau tā veselu mēnesi ūtētē ūtējēpē.
Es saku - nubet es takš pie vadītājas pat piegāju, viņa man nevienā brīdī neieminējās, man man pienākas pirkt biļeti.
Nē, tam neesot nekādas nozīmes.
Kāpjam ārā.
Nutad es tur stāvu uz ielas kā nopelniem bagāts bezbiļetnieks un sāku uzvilkties.
Nubet reāli - ko es darīju nepareizi? iekāpu tramvajā, konstatēju, ka ētalons nedarbojas, pavaicāju vadītājam, ko darīt, un rīkojos pēc tā norādījumiem.
Vadītājam esot vienalga, viņš varot nezināt.
Un tad es sāku pacelt balsi par to, ka tas vadītājs ir vienīgais fakinais rīgas satiksmes pārstāvis un man tāpēc automātiski jāpieņem, ka tas ir nekompetents?
Tajā brīdī man ētalōns nezkāpēc sāka uz viņu aparātu reaģēt. Parāda, kas tur ir iekšā, un kad pēdējoreiz reģistrēts. Sanāk, ka es tomēr nebraucu pa zaķi jau mēnesi. Kontrolieru skaits man apkārt pieaug, kāds ments vēl atnāk paklausīties aizraujošo sarunu, bet es turpinu bļaustīties, ka nesaprotu, kāpēc man tur vispār jāstāv un kāpēc mani izvilka no tā sasodītā tramvaja.
Bblakus tiek apturēts kārtējais tramvajs, no kā visi ar interesi lūkojas, kā es cīnos ar kontroli.
Un es tam kontrol-čikam prasu - vot pasakiet man, kāpēc visi šitie cilvēki tagad domā, ka braucu bez biļetes?
Nujā, beigās viņi atzīst, ka tā esot nevis mana, bet vadītāja vaina. Jo vadītāja aparāts esot uzrādījis, ka neveiksmīgi mēģinājis nolasīt ētalōnu.
Un piedāvā man izlīgumu, ka viņi uzrakstīs ziņojumu par to tramvaja vadītāju. Ha!
Un tomēr neliks man maksāt sodu.
Un atvainojas par neērtībām.
Pagriezos uz papēža un gāju prom, jo man tāds briesmīgs bimbiens nāca virsū, un galgalā nevar jau zaudēt seju šitento priekšā, kas tevi automātiski uzskata par pārkāpēju.
|
16:42
bijušais draudziņš pieteicās ciemos. ar nakšņošanu. atsūtot īsziņu.
wtf?
UPD: ieelpoju-izelpoju. piezvanīju, pavaicāju, vai kas noticis. nebija noticis. pavaicāju, vai viņam tiešām liekas, ka tā ir laba doma. jo man tā nešķiet. viņš piekrita. labičau.
bļin, sabojāja garstāvokli.
|
Septembris 16., 2010
14:33 - Liels kantoris, mazs lēmums.
Projektam vajag nosaukumu.
Nevis iekšējo, bet publisko.
Uztaisām breinstormu.
Ir garlaicīgi varianti, ir nekādi varianti, ir smieklīgi varianti.
Eju pie priekšnieces un saku – vot, te varianti, man patīk šitais – smieklīgais un lecīgais. Viņa ķiķina un saka, ka viņai arī, bet ir bažas, ka tik nav par lecīgu – lai paprasu lielākai priekšniecei. Lielākā priekšniece kasa pakausi un saka – oj, tas ir pārāk lecīgi, vajag ko citu, un sarakstā apvelk visgarlaicīgākos nosaukumus un saka, lai ar tiem eju pie vēl lielākas priekšnieces.
Godīgsakot, man pat kauns ar tādu sūdu pie viņas iet.
Tas takš tāds sūds, šitais lēmums.
Bet.. (nopūta) tagad trešo dienu gaidu uz audienci pie lielākās priekšnieces par šito sūdu.
Haha, nupat pateicu tiešajai priekšniecei par apvilktajiem variantiem, viņa sāka īdēt, ka viss, kur iekšā ir „es pats” viņai saistās ar masturbāciju. Varu derēt, ka tieši tādu izvēlēsies lielākā priekšniecība. Un es katrreiz, kad pateikšu skaļi to nosaukumu, padomāšu par masturbāciju.
Runājot par masturbāciju, atceraties dziesmu "i'm turning japanese"? Tā arī esot par to pašu.
|
Septembris 9., 2010
13:39
Kā jūs svešus cilvēkus pret sevi noskaņojat pozitīvi? Darbā, piemēram.
Ar kungiem tur viss skaidrs, mugurā kas smuks un dekoltēts, milzu smaids uz lūpām un vairāk neko diži nevajag. Skaidru valodu varbūt.
A dāmas? Par tām man nav ne jausmas. Pusmūža kundzes? Vai tādas, kas būtībā ir tādas pat kā tu – pēc vecuma, sociālā statusa ūtētē. Ko ar tām?
|
|
|