|
|
|
Septembris 7., 2010
15:36
Kā man tagad gribas atmesties spilvenos.. Un pavisam laiski pavadīt stundiņu vai divas.. (nopūta) lai jūs saprastu, KĀ man gribētos atmesties spilvenos, piemeklēju atbilstošu odaliskas (khem, nemaz neesmu pārliecināta, vai latviešu valodā ir tāds vārds) bildi.
Vislabāk manu garstāvokli raksturotu šis.
( vai šīs )
|
09:36
Mums vakar bija kārtējais tīmbildings. Manas vaimanas šī sakarā nedēļas garumā nevarēja dzirdēt, jo pasākums bija pilsētā. Orientēšanās (or smth) pa Rīgu - vecrīga, centrs, tuvā pārdaugava. Un pilsēta tomēr ir mana stihija (salīdzinot ar purvu, piemēram). Ar nelielu krāpšanos izlozē sanāca maza, jauka komanda. Un ar lielāku krāpšanos sanāca 2.vieta. Vienīgais, ko es nesaprotu, kā tā pirmā vieta dabūja tos punktus (skaidrs, ka arī krāpās, bet noteikti kaut kā, kas mums neienāca prātā).
|
Septembris 2., 2010
14:26
|
Augusts 31., 2010
16:57
Nuvot, es šodien darbā biju nolēmusi pavadīt maigajā režīmā - atvaļinājuma laika meilus izlasīt un aiziet uz vienu sanāksmi. Rīts sākās tik daudzsološi – pirms atvaļinājuma pārvācos uz citu kabinetu, tāpēc no rīta stāvēju pie atslēgu skapja un nevarēju atcerēties jaunā kabineta numuru. Bija jāiet skatīties, kas uz durvīm rakstīts (how-cirslīgi-is that).
Apsēdos pie galda, skatos – telefonā neviena neatbildēta zvana!
Un tad es atvēru meilkasti.
Diezkasnau. Nupat tikai cibu atvēru, sanāksme atcēlās, un ar meiliem joprojām neesmu tikusi galā.
Un te ir brīdis, kur prasās, ka kāds mani pažēlo, ja?
|
Augusts 30., 2010
Augusts 25., 2010
17:25
Atbraucu uz galvaspilsētu, a mājās internets beidzies. hmmz hmmz hmmzz..
Zvanu internetkantorim, šie saka, ka vroģi viss kārtībā, lai es pārspraužu vadus un pārstartēju rūteri.
Nepalīdz. Zvanu atkal. Man atbild satraukts onka un saka - jūs nupat pārstartējāt to rūteri, ja? Mums laikam no tā īssavienojums, tūlīt aizsūtīšu meistarus, lai apskatās.
Atnāk divi meistari, un tā vietā, lai spraudītu vadus un žvadzinātu skrūvgriežus, viens pēta manu grāmatplauktu, otrs - apzīmēto skapi.
Vobšem apskatījās, kas un kā, viens zvans uz kantori un šie saka - jā, rūteris nomiris. Un tā nomiris, ka smird pa visu tīklu.
Kamēr viens beidzot pievēršas manam kompim, lai tajā atkal parādītos pasaule (bez rūtera), tas, kurš iepriekš pētīja manu grāmatplauktu, saka - oj, i pasuda u vas takaja inķeresnaja, un otrs, kas pētīja skapi, piebalso - i škafi raspisannije.. Smejos un saku, ka staralas.
Pēc mazas pauzes tas otrs man pavaicā latviski - bet jūs jau to varat darīt tikai, ja interneta nav, vai ne? :D
Vajag jaunu rūteri.
|
Augusts 18., 2010
21:08
Mātes vārdadienai par godu, izcepu ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) uwa ēdambloga ķiršu-biezpiena kūku, un pie viena beidzot izmēģināju izcept portugāļu smalkmaizītes (pēc recepšu študierēšanas sanāk, ka tās būtībā ir kārtainās mīklas groziņi ar daudz vārīto krēmu).
Un viss sanāca lieliski, visiem viss garšoja, mazs prieciņš tā ēsttaisīšana.
|
Augusts 16., 2010
21:39
Esmu atvaļinājumā.
Viss kā plānots, atbraucu ar kaķi uz ventspili.
No rīta, kamēr nav karsti, braukāju ar riteni. Līdz jūrai, papeldēt, vai līdz molam, un tad cauri ostgalam, pa ventmalu, vai uz otru pusi, cauri enkuru parkam un pa jauno veloceļu..
Vēlāk zem zināmās bumbieres man ir šūpuļtīkls rezervēts.
Tur tad nu paguļu, palasu grāmatiņu. Kamēr paliek karsti, tad eju uz tēvamājām, tur duša un kāda filma, untad jau klāt pēcpusdiena, tad es braucu peldēties. Jūrā ninče +20 grādi, par peldēšanu tajos viļņos to grūti nosaukt, kā uz trenažiera, uz priekšu netiek, bet piepūle pamatīga :)
Nuvot, un tagad atbraucu mājās, visa tāda sāļa. Iejaucu mazu rumkōlu un domāju, vai man šitais patiešām var apnikt.. :)
|
Augusts 9., 2010
18:28
šodien nelaiž vaļā šis
|
15:51
atceraties, kā jūs bērnībā ākstījāties pa telefōnu?
tagad tādu prieku maz.
bet man šodien izdevās. zvanīju draudzenei, lai atgādinātu, ka mums šovakar jātiekas. zvanīju uz darba numuru, un viņa tik oficiāli atbildēja, ka es pēkšņi piefiksēju, ka saku, ka esmu eva skuja, dienas biznesa žunāliste, teicu, ka gatavoju rakstu par viņas darbības jomu un apgalvoju, ka gribu viņu intervēt. tieši viņu. viņa vislaik atkratījās, ka nav kopmetenta, ka vajagot kādu priekšnieku, bet es uzstāju, ka priekšnieki runā tikai formālas lietas, bet man vajadzētu skatu "no iekšpuses". teicu, ka pat varētu nelikt uzvārdu untā, bet apsaukāt par jomas eksperti. uzko viņa izmisīgi man skaidroja, kāpēc neder.. es promska beigās neizturēju un izplūdu skaļās zvaigās (lielākoties tāpēcka mana kolēģe, kas sēž man pretī, tai brīdī bija pakritusi zem galda) - sakot, ka es viņu ļoti labprāt nointerevētu šovakar pat, iespējams, ka pat savās mājās :D
manas zvaigas viņa atpazina, nošņācās, ka mani nositīs un nometa klausuli.
pēc tam atzvanīja, un pateica, ka esmu mērkaķis.
vai nav mīļi, a? :D
|
Augusts 6., 2010
15:43
Aizsūtīju vienam zēnam (haha, zēnam, muahaha) īsziņu, ka mani var aizvest uz kīnō, bet viņš jau stundu kā nevīžo atbildēt Y/N.
Srlsy, "nē" arī ir atbilde. Man takš jāzin, vai jāuzprasa kādam citam.
|
09:27
šorīt pēc modinātāja ar sevi diskutēju, vai ir jau 6diena, vai tomēr 5diena. būtībā es nolēmu, ka ir 6diena, bet, lai savai pesimistiskajai daļai to pierādītu, ieslēdzu tv.
tur nevajadzēja rādīt rīta programmas, bet.. ekrānā kristīne garklāva kā dzīva!
tāda vilšanās, espilnīgnevaru.
|
Augusts 4., 2010
09:33
Man liekas, ka tuvu ir brīdis, kad pulveris būs izšauts. Nu, ka spēka vairs nebūs. Jo nu vairs arī gulēt nav spēka - sešas/septiņas reizes naktī mostos, staigāju, ganu kaķi, ēdu un dzeru, pēc tam čurāju.. no rīta esmu tikpat svaiga kā divas dienas saulē stāvējusi pienazupa. Šorīt man uzbrauca velosipēdists (ar riepu noskrāpēja kāju). Un vēlāk, kad uz gājēju pārejas mani teju aizķēra džips, nodomāju, ka laikam tā arī izskatos - pēc nekā. Jajau mani ne pamanīt nevar.
Nolēmu beigt tēlot atbildīgu darbinieku, projekti nekur neaizmuks, priekšniece pateica aij-ganjauka-pēc-tam-kautkā-sarausi. No nākamās 5dienas atpūšos. Vienīgais plāns - paņemt kaķi padusē, aizbraukt uz V-pili un gulēt šūpuļtīklā zem bumbieres.
|
Augusts 1., 2010
23:47
šon pirms trim gadiem, sāku strādāt savā kantorī.
ja nebūtu šitā krīze-šmīze, pirms kāda gada jau būtu bijusi prom.
tā negribas rīt uz turieni iet, ka briesmas.
man laikam vajag atvaļinājumu.
|
Jūlijs 29., 2010
Jūlijs 27., 2010
12:50
Baigi jau nu gan es sagribēju atkratīties no tiem svešajiem pienākumiem. Pagājušajā nedēļā pie lielpriekšniekiem uz runāšanu, un vakar man paziņoja, ka šodien jāiet runāt ar vēl lielākiem. Es srsly nedomāju, ka mana līmeņa darbinieku laiž tur parunāties. Kaut kas nebijis. Turklāt tas nav mans jautājums, es tikai tā, aizvietoju kolēģi. Vobšem vakarvakarā, tā vietā, lai darītu muļķības, pārlaikoju visu skapi, mēģināju izdomāt, ko vilkt mugurā, nervozi pīpēju un jaucu sev vieglas rumkōlas.
Kāda laime, ka tā runāšana bija pavisam no rīta. Nebija iespējas pārnervozēties līdz sliktai dūšai.
Tai telpā nebija gaisa, pilnīgs tropu klimats, pavadīju tur trīs minūtes un bažīgi sāku domāt, vai tik visi jau neredz, ka esmu norasojusi.
Es pateicu savu 5 teikumu runājamo, atbildēju uz vienu jautājumu un ļāvu atraisīties diskusijai. Pārējo sapulces laiku visas pūles veltīju tam, lai izskatītos smuki tajos apstākļos (lasi - kontrolētu savu svīšanu). Ar apšaubāmiem rezultātiem, protams. Pretī sēdošais lielpriekšnieks ik pa laikam pētīja manu dekoltē. Daudz tur gan nebija, ko pētīt, es takš biju krietni sapogājusies, bet viņš laikam garlaikojās un darbināja iztēli.
Bet tagad točna viss.
|
Jūlijs 26., 2010
09:38
Skaidrs ir viens. Ja es šitajā pilnmēnesī nesadarīšu LIELU kaudzi ar muļķībām, tad es būšu pašdisciplīnas etalons.
Nevar gan teikt, ka es tiecos uz šādu titulu..
|
Jūlijs 22., 2010
12:13
Zinko, es vakar sajutos kā femme fatale.
Senatpakaļ, kādus gadus 4, vart visus 5 atpakaļ, es biju komandējumā Holandē, divas nedēļas tur sabiju. Untadnu man tur viens holandiešu jaunskungs īsināja vakarus. Izvadāja un rādīja apkārtējās pilsētas un miestus, dostopremečaķeļnasķi untā. Jaunskungs bija jauks, man patika, bet tik ķītrs, ka.. rādīja tikai romantiskākās vietas un laikam kādubrīd pieturēja roku.
Bet Holande man siltā atmiņā, kaut tas bij pelēks novembris.
Lainukā, kad es atbraucu atpakaļ, tad viņš man vēl ko rakstīja, bet es laikam ātri zaudēju interesi, vai arī manu interesi piesaistīja kas cits, ejnusazin, neatceros.
Un!
Vakar viņš mani sameklēja feisbukā (es piereģistrējos 6dien, diana man tur ko bija atsūtījusi). Ojmīlīš, kādu meilu viņš man uzrakstīja! (aizgrābta nopūta) Par to, kā mani nevar aizmirst joprojām, ka tas esot bijis tik skaists laiks, un kā viņš joprojām sev pārmet, ka nav iedrošinājies pat uz skūpstu (vēl viena nopūta), kā pārdzīvojis, ka mūsu komunikācija izsīkusi, un par to, ka viņš pa šito laiku gan ir paspējis arī apprecēties un izšķirties, bet viss beztolku, kā mani nevarējis aizmirst, un kā viņš meklējis manus kontaktus blāblāblā.. Un atradis! Un man tur profilā rakstīts, ka esesot single, akdievs, vaitasmazvispārvarbūt.. Vobšem skaisti visu sarakstīja.
Uzrakstīju atbildi. Nu, ka atceros, ka bija forši, bet redz kā tas dzīvē sanāk, ka jauki, ka viņš mani sameklējis untā. Uzko saņēmu zibenīgu – brauc pie manis uz Holandi, vai es braukšu pie tevis, vienalga, šitais takš ir liktenis, ka tevi sameklēju.
Nuestur viņam kautko par lēnāk-pār-tiltu, tas takš sen bija, mēs tagad pavisam citi cilvēki, ka viņš pa šito laiku man ir piefantazējis klāt lietas, kas man noteikti nemaz nepiemīt..
Un reāli, es ne gribu pie viņa braukt, ne es gribu, lai viņš brauc pie manis. Šitā femme fatale sajūta man glaimo pašapziņai, nenoliedzami, ko man šobrīd laikam arī vajag.
Bet citādi.. taisni vai žēl. Būtu man par kripatu vairāk intereses, varētu sanākt love storijs, par ko rakstīt memuāros.
UPD: nupat apskatījos telefōnā, man viņa numurs joprojām tur stāv, vai nav smieklīgi, ko.
|
Jūlijs 21., 2010
12:37
Lielajā runāšanā manu jautājumu atstāja kā pēdējo (desertā - tā mani pieteica), tikvienkā 10 minūtes runāšanas, tagad problēmu drīkstu aizmirst, atnācu atpakaļ, novilku zeķes un kurpes, atpogāju blūzītei pāris pogas (es šodien esmu baltā blūzē un melnos svārkos, viss tāds 1.septembris, trūkst tikai gladiolas un matu lentes). Un nupat sajutos, ka esmu pelnījusi atlikušo dienu brīvu.
|
Jūlijs 20., 2010
17:03
Vot bļin, pēdējais darbs, pildot svešos pienākumus (8 nedēļas, sasodīc, čista aiz labas sirds haha), būs iet pie pavisam lielajiem priekšniekiem pamatot kantora pozīciju. Khem. Tipa "jēij".
Par to faktu mani vairāk uztrauc tas, ka rīt viss jāsapogā līdz zodam, un jāvelk slēgtās kurpes un zeķes.
Bet nejau par to. Es gribēju pateikt, ka maniem vecākiem vakar bija 35 gadu kāzu jubileja. Iedomājaties, 35 gadi kopā. Ar manu tēvu! Vai tikpat labi - ar manu māti!
|
|
|
.jpg)