Lielajā runāšanā manu jautājumu atstāja kā pēdējo (desertā - tā mani pieteica), tikvienkā 10 minūtes runāšanas, tagad problēmu drīkstu aizmirst, atnācu atpakaļ, novilku zeķes un kurpes, atpogāju blūzītei pāris pogas (es šodien esmu baltā blūzē un melnos svārkos, viss tāds 1.septembris, trūkst tikai gladiolas un matu lentes). Un nupat sajutos, ka esmu pelnījusi atlikušo dienu brīvu.

Es jau vakar gribēju ļaudīm pavaicāt par smalko stilu uz ceļa.

Atzīšos, mani bišku nervozē motociklisti uz ceļa. Tasir, tad, kad braucu uz tā paša ceļa ar autō.

Vakar tātad situācija. Šoseja. Līst, bet vēl nelija briesmīgi, lija parasti. Man priekšā brauc kādi 20-25 moči (no V-pils festa tātad), brauc bariņā, kas aizņem aptuveni 3 fūru garumus. Brauc cēli uz 100. Man ir nepārvarama vēlme tiem tikt garām. Es saprotu, ka, ja spraukšos viņiem pa vidu, aizmugurējiem būtiski pasliktināsies redzamība (jo līst), kas man liekas pavisam neforši. Bet visiem garām uzreiz tikt nekādi nevaru. Kāds no aizmugurējiem, laikam redzot manu nervozo dīdīšanos, rāda man signālu, lai braucu garām, un pats (ar pāris komrādiem) pabīdās uz ceļa malu. Es uzsāku menevru ar cerību, ka pārējie rīkosies tāpat - bet skuju!  Nu tad.. sanāca neforši. Man pat liekas, ka jutu visus sīkos lāstus, kas man mugurā dūrās.

Nuvot tad jautājums. Pat tad, ja es saprotu, ka pats labākais (smalkais) stils uz ceļa šajā gadījumā būtu - braukt šitam motociklistu bariņam pakaļā līdz elles malai, bet.. kā ir pieklājīgi tikt šitādam moču baram garām, nenodarot ļaunumu savai karmai?

Bet tas jau gan bija sūds, tā mana braukšana, baisi cerēju kur ātri aizbraukt.. vēlāk aptuveni pēc Tukuma sākās lietus kā automazgātuvē, un līdz Rīgai braucu uz 60-70 (uz Jūrmalas šosejas visi družna uz 50, kautkas neredzēc). Ik pa laikam domājot, ka sasodīc-jābrauc-takš-malā-neko-nevar-redzēt-sasodīc. Un stāvvietā virs tās vietas, kur parasti tiek likts turbosābs, kokam bija nolūzis zars! Un nokritis tukšā vietā, nevis uz mašīnas (redziet, kāpēc es par karmu tā satraucos).. Un blakus koks pavisam nogāzts, bet tas uz otru pusi kritis, uz blakus mājas jumta mī un žē, un tur suns tai stāvvietā, un tas aiz šausmām aizmucis, un vēl šorīt nebija pārradies.

Ja tā pavisam godīgi, Muse es tomēr gribētu redzēt. Kautkad redzēju gabaliņu no koncerta, un pat no ieraksta pāris skudras aizskrēja pār muguru. Tāpēc būtu vērts apskatīties, skaicka būtu. Bet visa tā apkārtējā ambrāža, un tie cilvēki, un karsti, un teltis, un čurātnaukur, unkastikvēl ne.. Muse takš atbrauks arī trešo reizi uz Latviju, vaine? Es tāpēc labāk uz V-pili.

Go on. Find your inner Grandma and make jam.

Es šovasar sevī atradu inner grandma, un esmu izvārījusi 4 burciņas rabarberu-banānu ievārījuma un 5 burciņas zemeņu ievārījuma. Un skaidri zinu, ka šovasar vārīšu arī garšīgāko zapti pasaulē - ķiršu!

Nabaga lopi, viņiem takš vēl tie kažoki.. Mans kaķs lielākoties guļ - vannā saritinājies vai uz gīdas izstiepies kā zeķe. Viņam turklāt bail no ventilatora, ietur pieklājīgu distanci.

Es vakarvakarā izņēmu no veļasmašīnas izmazgātu, mirtu, vēsu palagu un nolēmu zem tā arī gulēt.

Burrvīgi. Pat kaķs ielīda gultā, lai iekārtotos uz viena vēsa sturīša.

Šorīt tas palags bija sauss kā papīrs, ass un karsc.

Man kabinetā ir apaļi 28 grādi. Vakar bija ienācis darba aizsardzības speciālists ar gradusņiku, kurš uz visu (mazliet pakusušo) vaimanām atbild ar striktu: "Nauko meklēt attaisnojumus, lai nestrādātu". Un vicina MK noteikumus, ka līdz 28 grādi vēl ir iekšā visos standartos. Mājās takš esot vēl karstāks. Bet mājās, izvoļķe, es varu pliks gulēt zvjozdačkā un neko nedarīt.

Runājot par neko nedarīšanu un sapņošanu par jūras malu, bīčvēr no pagājušā gadsimta 20tajiem. Man pat tagad mugurā ir mazāk.

Vakar man kautkas grauza aci, un es domāju, ka tas ir miežagrauds. Man gan tāds nekad nav bijis, bet zinu, ka tāds ir. Pētīju spogulī, plakstiņš tāds kā iesārts un vart arī bišku piepampis.. Nu, un ko gan cilvēks pirmo dara, ja viņam rodas aizdoma, ka viņam ir miežagrauds? Pareizi, googlē.

Oj, mīlīši. Es ne tikai apskatījos briesmīgas bildes, bet arī izlasīju ārstēšanas metodes. Zināt jau, ka vislabāk pret miežagraudu palīdzot (khem) iespļaušana acī? Mana mamma gan teica, ka labāk tomēr, ka kāda ragana iespļauj, bet man kolēģe, kas varētu atbilst šim nosaukumam, ir atvaļinājumā. Izrādās gan, ka tā ārtsēšanas metode esot pamatota ar to, ka to plakstiņu vajag mitrināt. Lai nu kā. Vēl es uzzināju, miežagrauds ir jāberzē ar zeltu vai sudrabu. Vispār dārgmetāli ļoti palīdz, kautkādā forumā (haha) izlasīju, ka ar sudraba karotīti vagīnā vajag staigāt divas dienas, tas labi palīdz! Ā, un vēl vajag pretējai rokai ap zeltnesi un vidējo pirkstu astoņniekā apsiet kokvilnas diegu.  

Salasījusies šitās gudrības, es vakaru pavadīju, ar mitru kumelīšu tējas paciņu pie acs. Šorīt sliktāk nav palicis. Neko labāk ar laikam ne.

Nu, kolaisaka - žēl, ka man nav sudraba karotītes :D

Krekls ar sēnīti (iekš etsy). Skaitās lietišķais stils? 

Mums te kantorī, kāreiz pirms šīsnedēļas karstuma, atkal aktualizēts jautājms par lietišķo (khem) etiķi, nēbet etiķeti, nēbet ģērbšanos vobšem.

Katru gadu tā vasarā - kāds laikam ir ieraudzījis kādu gabaliņu plikas miesas vai (pasargdies) siksniņkurpi, un ņemas tagad visus kolektīvi audzināt par to, kā mums te visiem jāizskatās. Turklāt visiem, ne tikai tiem, kas strādā frontofisā vai ar klientiem. Tipa tiek sludināts, ka mums skaitās t.s. smart casual (eijnusazin, kā tas pārtulkojas), bet... Jaunums, kas ieviests tikai šogad - izmaiņas standartā paredz, ja temperatūra kabinetā ir virs 25, tad sievietes drīkst būt bez zeķēm/zeķubiķsēm. Vīrieši savukārt drīkst (!!) vilkt uzvalka kreklu ar īsām piedurknēm. 

Mani tas vienkārši tracina. Mani tracina tas, ka pāris kolēģes ir jau norāvušās rakstīt paskaidrojumu par puķainu brunci vai džinsiem piektdienā. Kamōn, ja tā patiešām būtu lielākā problēma kantorī. Un tad vēl šitie moralizējošie "klaja noteikumu neievērošana liecina par kolēģu necienīšanu, augstprātīgu attieksmi un vēlmi "izlekt" par katru cenu..."

Tfu!

Pods ir nomainīts (ar "sanitāri-tehniska ievirzīta tēvaiņa" palīdzību). Nosaucu par Vaļeru. Podu, ne tēvaini.