Vēl nav nedēļa apkārt, kopš darbā ir dubulta slodze, un man gribas nošauties. Un šitā tas būs vēl piecas nedēļas. Cerība pastāv, ka es pieradīšu. Cerība pastāv, ka es darbdienas beigās spēšu vēl normāli runāt ar cilvēkiem. Man pašai kauns, bet es vakar nometu klausuli sarunas vidū, runājot par darbu. Par darbu, bļin. Bet es tāāāā sadusmojos, ka bija divi varianti - vai nu pacelšu balsi un iešu personīgos apvainojumos, vai pateikšu "paldies" un nolikšu klausuli. Izvēlējos otro.

Un es iepriekš lepojos ar faktu, ka spēju mājās nedomāt par darbu - ka darbs man ieslēdzas no rīta, kad braucu pāri akmens tiltam. A tagad vakaros es plānoju, atgādinu sev un analizēju-analizēju-analizēju. Es gan ļoti labi zinu, ka šito atrisina puspudele vīna vakarā. Been there, done that. Bet man tomēr liekas, ka tas nav pareizi.

Ieliku aipodā visu Coldplay diskogrāfiju un šorīt, braucot uz darbu, apraudājos (nēnulabi, ne apraudājos, man vienkārši bira asaras). Ar steigu jāņem ārā. 

M.I.L.K.

Kā vakar izrādījās, man trūkst viena puksta līdz 1000. Tad nu es te padomāju, ko gan varētu tādu jubilejisku uzrakstīt šitam tūkstošajam par godu.

Bet neko tāāādu nerakstīšu. Vien iedošu linku uz pirmo dienu manā cibā http://klab.lv/users/viipsna/2004/02/24/

Zinkasi mainījies? Es vairs nelietoju "x" "ks" vietā un "c" mazāk. Un "protamska" ir organiski pārveidojies par "promska". Un tramvajos vairs nav konduktori.

Priekā!

Brāls atstāja lietošanā turbosābu ar norādi, ka vajadzētu nomainīt termostatu. Kas nozīmē - serviss. Un man riebjas servisi, es tur vienmēr jūtos kā idiote (un esmu jau arī). Bet nu, viens ir, kur es vienmēr turbosābu vedu, tas Teikā. Zvanu servisa vecim, a šis saka, ka viņi pārvācas. No Teikas un Gandrīz-rumbulu. Bet lai es braucu, līdz kautkādamtur krustojumam, tad man izbraukšot pretī, lai neapmaldos (iejūtīgi, ne? nu kā jau pret muļķiem).

Vakar braucu. Viss forši, saule spīd, īstais krustojums arī uz vietas, esmu mazliet par agru, nobraucu malā, dungoju līdzi killeriem un gaidu to veci. Pēkšņi atskan dobjš sprādziens un no kapota apakšas gāžas balti dūmi! Noslāpēju motoru, lecu ārā, trīčošām rokām taisu vaļā kapotu un skatos, kas tur pa vainu. Nu, no tā skata es sapratu, ka mani piemeklējis vecu golfiņu liktenis, kas katsrās vasaras dienās ir nosprāguši kautkur pa ceļam uz Jūrmalu un taisa aiz sevis korķus - motors pārkarsis.. Izklīst dūmi un es turklāt ieraugu, ka tur kautkāda gumijas truba visā garumā pārplīsusi. Es pat nedomāju par iemesliem, nafig kas tāds noticis (un būsim godīgi, ko gan es tur varētu izdomāt - pilnīgi neko), es iekšēji bišku priecājos, ka TAS ir noticis ļoti tuvu servisam! :)

Nutad piezvanīju servisa vecim, lai iepriecinātu, ka darba būs vairāk. šams saka - būs pēc 10 minūtēm. Nutad pa šīm 10 minūtēm man viens vīrietis atnesa tosolu (es rādīju uz trubu un teicu, ka nebūs līdzēts, viņš izteica nožēlu, ka tehnikā ir pilnīgs nulle, bet tosolu atstāja, jo moš man kādreiz noderēšot). Vēl viens man nāca klāt, jau ar mierinājuma vārdiem, ka tas nav nekas TĀDS, ka to viegli salabot un sauca mani par dūdiņu. Un es teicu, ka viss forši, ka es nemaz nesatraucos, jo tūlīt takš servisa vecis būs klāt, un laiks ir smuks un vispār.. Vēl viens pienāca un izstāstīja, kur tuvumā atrodas servisi. Izrādās, ir vairāki. Nuvobšem kamēr tas servisa vecis bija klāt, man bija sniegts informatīvais, morālais un materiālais (nu, tosols pa brīvu) atbalsts.

Pēc pusotras stundas jau viss bija sataisīts, es biju izlasījusi žunālīti un pasauļojusi degunu. 

Man patiešām liekas, ka man veicas :) 

Daudz pilnai laimei nemaz nevajag! Bišku saules acīs un kājās smukākie zābīši šaipus Urāliem!