|
|
|
Maijs 6., 2010
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) viipsna | 12:56
Stāvvietā, kur visi onkas mani mīl, ir arī tantuks, kas mani nemaz nemīl (lai gan es nesaprotu, kā mani var nemīlēt, bet šoreiz neparto). Tantuks ļoti dīvaini skaita diennaktis (es maksāju uz priekšu par kādām divām nedēļām parasti, viņa ļoti jocīgi vienu dienu skaita pa virsu), es vienmēr viņai nepiekrītu, samaksāju pa savam, un parasti man ir taisnība. Ar onkām nekad nav tādas problēmas, onkas man piekrīt.
Pēdējoreiz tantuks man atkal prasīja par vienu dienu vairāk kā es biju izrēķinājusi. Es biju sliktā garstāvoklī vai nogurusi vai smth, un es uzsāku skaļu un pilnīgi neauglīgu diskusiju ar bakstīšanu kalendārā un cenrādī, kuras beigās tantuks man teica, ka viņai jau vienalga, viņa no tiem latspieēsmit bagāta nepaliks. Kas man lika viņai atcirst, ka – ja man uz katriem izdotajiem piecpadsmit latiem, kāds nokrāpj pusotru, tad man arī bagātai nekādi nepalikt. Tantuks, atklāti nosaukts par krāpnieci, tagad bija šausmās, bez valodas un ātri un skaļi vilka gaisu plaušās untā..
Nutad es ar atvēzienu paņēmu savu čeku, pagriezos uz papēža un gāju mājās, iekšēji gavilējot par to, ka man piederēja pēdējais vārds. Un tad es tā sāku domāt.. un rēķināt.. un konstatēju, ka man (bļe) nebija taisnība. Apstājos ielas vidū un man palika kauns.
Ļoti labi saprotot, ka pareizākais būtu aiziet tūlīt atpakaļ tos 50 metrus līdz stāvvietai un tantukam atvainoties, es nevarēju.
Vobšem nav man iekšā tādas pareizas un cēlas lietas.
Nākamreiz, kad manīju tantuku, es gan viņai nomurmināju man-nebij-taisnība-toreiz-es-ļot-atvainojos. Bet tas, protams, nebija tas.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |