![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man sagribējās patērgāt par dažādām sajūtām un jūtīguma sliekšņiem.
Uzreiz pasacīšu, ka ar nolūku šī neaptauja atstāj ārpusē visus seksus un orgasmiskās padarīšanas - es tik ļoti zinātkāra neesmu.
Piemēram, ja es griežu nagus ar šķērītēm, man regulāri šķiet, ka duras zem ribām.
Guļot rīta nomiedzī, starp telefona snoozēšanas reizēm, mainot sānus tik dikti sareibst galva, ka jāturas pie gultas malām - bail, ka nokritīšu.
Savukārt, ieraugot lidmašīnu kustībā, mani pārņem tāda kā ekstāze un nebeidzamas laimes pieplūdums.
Dažreiz, kad garām panesas ātrā palīdzība ar ziliem uguņiem un skaņas pavadījumu, nekavējoši apraudos.
100% apraudos, ja filmā, pa radio vai, vissliktāk - klātnienē, dzied bērni, tādi maziņie, vai dejo veco ļaužu deju kolektīvs.
To vienīgo reizi, kad man bija jālieto hinīns, šķita, ka stundu pēc tam es noslīkšu pers. siekalās.
Sajūta, ka atkāpjas paģiras, tiek pavadīta ar sāļu ūdens sajūtu aukslējās.
Zobu sāpes atbalsojas pakausī.
Ilgi atrodoties telpās ar daudz akvārijiem, man dubultojas bilde un lēnām paliek nelabi.
Un kā jums? Kādi jociņi jūsu ķermeņiem padomā?
Uzreiz pasacīšu, ka ar nolūku šī neaptauja atstāj ārpusē visus seksus un orgasmiskās padarīšanas - es tik ļoti zinātkāra neesmu.
Piemēram, ja es griežu nagus ar šķērītēm, man regulāri šķiet, ka duras zem ribām.
Guļot rīta nomiedzī, starp telefona snoozēšanas reizēm, mainot sānus tik dikti sareibst galva, ka jāturas pie gultas malām - bail, ka nokritīšu.
Savukārt, ieraugot lidmašīnu kustībā, mani pārņem tāda kā ekstāze un nebeidzamas laimes pieplūdums.
Dažreiz, kad garām panesas ātrā palīdzība ar ziliem uguņiem un skaņas pavadījumu, nekavējoši apraudos.
100% apraudos, ja filmā, pa radio vai, vissliktāk - klātnienē, dzied bērni, tādi maziņie, vai dejo veco ļaužu deju kolektīvs.
To vienīgo reizi, kad man bija jālieto hinīns, šķita, ka stundu pēc tam es noslīkšu pers. siekalās.
Sajūta, ka atkāpjas paģiras, tiek pavadīta ar sāļu ūdens sajūtu aukslējās.
Zobu sāpes atbalsojas pakausī.
Ilgi atrodoties telpās ar daudz akvārijiem, man dubultojas bilde un lēnām paliek nelabi.
Un kā jums? Kādi jociņi jūsu ķermeņiem padomā?
curious
manas zobu sāpes atbalsojas uzacīs un ausīs
PS. Tava IP adrese man uzdzen arī gandrīz vai raudas :) dēļ bērnības, kuru pavadīju gandrīz 7x24 sēdot uz 194.*.*.1
Ja aiztiek ausi, tad atsaucas mugurā. Dažreiz otrādi :)
Ja nepaēdu, esmu ļauns.
Dažreiz, kad paiet garām kāds cilvēks, nodrebinos. Tā nav ar visiem cilvēkiem, un man nav ne jausmas, kāpēc.
Dažreiz, pēc tam, kad esmu ko apēdusi, paliek kaut kāda nejauka pēcgarša, kā kaut kādi atkritumi, tā nav ēdiena garša. Liekas, ka tie ir visi tie draņķi, kas ēdienā sabāzti. Īpaši tas parādās ar desu.
Nenormāli bail, ka pārplīsīs kāds krūšu gals.
Kad ausīs ietiek ūdens, liekas, ka tūlīt ielīs smadzenēs.
Nespēju svešam cilvēkam pārāk tuvu būt. Ja sanāk, liekas, ka tūlīt sākšu kliegt.
Niez zem plakstiņiem.
vai arī tā: sajūta pēc peldēšanās ir kaut kas, kas liek noticēt laimei.
dažus atcerējos
Saldējumu kociņi ir baisi, piedon morraa. :)
Man ļoti nepatīk persiki un aprikozes: nevaru norīt pūkainu augli, spiež kaklā, liekas, ka nosmakšu, ja ēdīšiu pret spalvu. Tas pats ar kivi (tos tikai salveti rokās turot, ar karotīti vidu izgrebt). Vēl, kopš sena gadījuma, kad Rix dzīvoklī biju atstāta viena, pa radio ziņās dzirdēju, ka cirkā ir izbēdzis pitons. Nu, es nodomāju- protams, ka pitons aizbēga pa kanalizācijas trubu un tā kā cirks ir ļoti netālu, tad ir draudi, ka pitons var caur podu atlīstt uz manu dzīvokli. Un man bija ļoti, ļoti bail: uz poda nesēdēju ilgi nemaz un vislaik baidījos, vai pitons nenokodīs dibenu. Profilaksei taisīju ciet poda vāku un liku virsū turpat plauktā esošo ūdensemulsijas krāsas bumdžu: lai viņš neizlien.
Un kad pacēlu vāku, bažījos, ka pitons tur būs saritinājies tādā kaudzītē.
Tā man ar tiem pitoniem gāja.
Pašai savi:
Lidostās, ja esmu ieradusies kādu sagaidīt vai pavadīt, rodas grūti pārvarama vēlme tūliņ pat nopirkt biļeti uz da jeburieni un aizlidot.
Filmās raudu, kad dara pāri veciem cilvēkiem un dzīvniekiem. Bērni mani atstāj vienaldzīgu.
Pīpējot (kad vēl pīpēju) gandrīz vienmēr jutu, kurā vietā man ir plaušu vēzis (lai gan vismaz šī gada janvārī vēl nebija)
Iedzerot reizēm jūtu, kur atrodas aknas (un kā par brīnumu vēl nesen tika medicīniski atzīts, ka, ja nu man vispār ir kaut kas vesels, tad tās ir aknas)
Man šad tad liekas, ka es smirdu - tādos gadījumos lieku sevi apostīt vienam vai vairākiem tuviniekiem - vienmēr izrādās, ka nesmirdu viss. Nesaprotu, kas tā par lietu.
Kad dodu naudu pārdevējām, man manas rokas vienmēr izskatās par lielu un svešas.
Nu, gan jau vēl kaut kas, tikai uzreiz nenāk prātā.