es tiešām varu identificēties ar sajūtu "maļu vienas un tā pašas lietas bez struktūras un virziena", jo man arī brīžiem tāda mēdz būt, bet es ļoti, ļoti piekrītu autheticity, ka ir vērts drīzāk tad atkal runāt ar terapeiti par šo sajūtu pašu, varbūt tad konkrēti runāt par to, kādi ir Tavi mērķi un lūgt viņas input par konkrēti tām lietām, kuru Tev šķiet, ka jūsu sadarbībā trūkst, jo parasti tieši pēc kaut kādiem tādiem brīžiem, kad man ir licies, ka varbūt šis viss ir bezjēdzīgi (es gan nekad neesmu apsvērusi terapiju vienkārši pamest, bet nu that might be an issue in itself in my case, haha), IR bijuši kaut kādi breakthroughs. esmu diezgan pārliecināta, ka tā ir tiešām kaut kāda mūsu aizsargreakcija - tad, kad esi bīstami tuvu kaut kam būtiskam (pat ja pašam tā neliekas - manuprāt, bieži vien šķietami ejot uz riņķi, mēs patiesībā ejam pa spirāli, arvien vairāk tuvojoties tās centram, zoning in on something profound), rodas instinktīva vēlme atkāpties/bēgt, jo ir diezgan skaidrs, ka turpinot iesākto, mainīsies kaut kas esošajā, "drošajā" (lai gan ne vienmēr patīkamajā) status quo. un tā neskaidrība ir nenormāli bailīga, tāpēc prāts cenšas vienkārši atteikties.

es arī domāju par to, vai un kā šis sasaucas ar citiem kontekstiem, kuros esi daudz runājusi/rakstījusi par vēlmi bēgt/vienkārši norobežoties, piemēram, kad partnerattiecības kļūst šķietami pārāk intensīvas? man nav ne jausmas, protams, un no malas neviens to nevarēs pateikt.

un, protams, piekrītu tam, kas te jau izskanējis, ka sportu un terapiju var apvienot (tas tieši ir labi, ka Tev ir max dažādi coping mechanisms!). un Tu taču arī noteikti jau pati zini, ka tāds režīms ar nepārtrauktu darbošanos ir tikai distraction, kas ilgtermiņā šīs mokošās sajūtas nerisina; jā, ļoti iespējams, Tev izdosies to atkal uz kādu laiku aprakt un, sekojoši, nedīlot ar to intensitāti, bet agrāk vai vēlāk vienā vai otrā veidā tie cēloņi tāpat turpinās Tevi čakarēt. un es nezinu, kā ir, bet intuitīvi man šķiet, ka ar laiku diez vai kļūs vieglāk atkal ķerties pie ilgtspējīgu risinājumu meklēšanas. tomēr te es noteikti varu kļūdīties.

lai vai kā arī beigās neizdomātu rīkoties - pai, mīlulīt. nekas no tā, ko saki, neizklausās banāli, tas izklausās vienkārši ļoti grūti.

Tieši tā - ja ir tik traki, ka gribas nebūt, tad kāda starpība par to naudu. Terapija ir kruta, un mums jāpriecājas, ka tā ir vispār pieejama. Protams, var būt arī tā, ka nav īstais terapeits, varbūt ir vērts paraudzīt apkārt. Varu ieteikt savējo. Kaut kādus sportiņus kā piem skriet jau var bez maksas darīt. Bet jā, kustēties un izstaipīties ir ļoti svarīgi.

tas, ko es ielinkoju, pat nav labākais blogs, daudzi labi blogi no tiem laikiem ir izdzēsti... https://therapyfeels.tumblr.com/tagged/therapyfeels šis ir labāks :D
pati tgd izgāju cauri šim un tam, kas man pieglabāts, sasmējos, atcerējos, cik viss bija intense un dull at the same time, ehhh.