Šobrīd ir tieši tik slikti, ka pirmdien būs mana pēdējā terapijas reize. Tas jūtās pārāk bezjēdzīgi un naudu aprijoši, lai man gribētos turpināt (jā, es zinu, it takes time),bet kā jau teicu- ir pārāk sūdīgi, tāpēc gribu norakt sevi režīmā- always somewhere to be and smt to do. Pirmo reizi šodien skrienot sabruku raudot kapos. Viss šķiet pārāk neizturami un nemaināmi slikti, izskatās, ka man nesanāk dzīve. Un arī negribās dzīvi. Es tiešām nezinu kā atkal esmu šeit nonācis, pēc māsas nāves bija diezgan skaidrs, kāpēc tā notiek, bet tagad. Un es varu iziet no mājas, varu satikties ar cilvēkiem, tikai visā pārējā laikā gribās plānot nebūšanu, nav iespējams izturēt eksistenci, sāpes un nolemtības sajūtu. This will never get better. Man pohuj, ka izklausās banāli