Šobrīd ir tieši tik slikti, ka pirmdien būs mana pēdējā terapijas reize. Tas jūtās pārāk bezjēdzīgi un naudu aprijoši, lai man gribētos turpināt (jā, es zinu, it takes time),bet kā jau teicu- ir pārāk sūdīgi, tāpēc gribu norakt sevi režīmā- always somewhere to be and smt to do. Pirmo reizi šodien skrienot sabruku raudot kapos. Viss šķiet pārāk neizturami un nemaināmi slikti, izskatās, ka man nesanāk dzīve. Un arī negribās dzīvi. Es tiešām nezinu kā atkal esmu šeit nonācis, pēc māsas nāves bija diezgan skaidrs, kāpēc tā notiek, bet tagad. Un es varu iziet no mājas, varu satikties ar cilvēkiem, tikai visā pārējā laikā gribās plānot nebūšanu, nav iespējams izturēt eksistenci, sāpes un nolemtības sajūtu. This will never get better. Man pohuj, ka izklausās banāli
Comments
|
Posted by: vakardienas (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} vakardiena) Posted at: August 23rd, 2019, 03:36 pm
|
|
Paldies, šis liek aizdomāties. Bet es nezinu, ko darīt ar to ļoti, ļoti slikti tagad. Es zinu, ka man palīdz sports, un ka ir kaut kadas lietas, kam varu saņemties, kas man liek vismaz reizi dienā uz stundu nejusties drausm8gi. Bet maksāt par terapiju, gan par to vienlaikus es nevaru. Un paldies par blogu :)
|
Posted by: ebeh (
ebeh) Posted at: August 23rd, 2019, 03:42 pm
|
|
Tieši tā - ja ir tik traki, ka gribas nebūt, tad kāda starpība par to naudu. Terapija ir kruta, un mums jāpriecājas, ka tā ir vispār pieejama. Protams, var būt arī tā, ka nav īstais terapeits, varbūt ir vērts paraudzīt apkārt. Varu ieteikt savējo. Kaut kādus sportiņus kā piem skriet jau var bez maksas darīt. Bet jā, kustēties un izstaipīties ir ļoti svarīgi.
|
Posted by: authenticity (
authenticity) Posted at: August 23rd, 2019, 04:41 pm
|
|
tas, ko es ielinkoju, pat nav labākais blogs, daudzi labi blogi no tiem laikiem ir izdzēsti... https://therapyfeels.tumblr.com/tag
pati tgd izgāju cauri šim un tam, kas man pieglabāts, sasmējos, atcerējos, cik viss bija intense un dull at the same time, ehhh.
about
blurb
April 2024
| 1 | 2 | 3 | 4 | 5 | 6 | |
| 7 | 8 | 9 | 10 | 11 | 12 | 13 |
| 14 | 15 | 16 | 17 | 18 | 19 | 20 |
| 21 | 22 | 23 | 24 | 25 | 26 | 27 |
| 28 | 29 | 30 |
Tāda sajūta man arī ir bijusi, es teiktu, ka 3-8 sesijas parasti šķita bezjēdzīgas un tad 1 likās kā breakthrough vai vismaz patīkama. Man arī ir bijusi sajūta, ka es izmetu naudu miskastē, bet šobrīd es ļoti novērtēju to, ka nepārtraucu brīžos, kad man likās, ka nav vērts turpināt, jo man šķiet, ka tad es justos nepabeigta, vīlusies, un terapijas (terapeita) zaudējums liktos tikpat traumējošs (ja ne traumējošāks) kā visi iepriekšējie zaudējumi. Arī šobrīd es nevaru teikt, ka dzīvē viss ir ideāli, tā jau nebūs nekad, bet man ir sajūta, ka es esmu vairāk "whole" nekā pirms terapijas vai tās vidū. Stiprāka, spējīgāka samierināties ar to, kas ir noticis. Un nenožēloju nevienu no tiem tūkstošiem eiro, ko esmu iztērējusi terapijai. Jo man tā nauda neko nedotu, ja es nebūtu turpinājusi, tad es tagad nebūtu psihiski salīdzinoši vesela, darbspējīga, spējīga veidot attiecības ar kaut kādu actual self-esteem. Bet nepārtraukt terapiju man ļoti palīdzēja būšana tumblr, kur daudzi cilvēki atklāti dokumentē savu terapiju un taisa smieklīgus blogus par to, kā tas ir, arī ēnas pusēm. Piem., šis - https://howtofailtherapy.tumblr.com/pos