Tāda sajūta man arī ir bijusi, es teiktu, ka 3-8 sesijas parasti šķita bezjēdzīgas un tad 1 likās kā breakthrough vai vismaz patīkama. Man arī ir bijusi sajūta, ka es izmetu naudu miskastē, bet šobrīd es ļoti novērtēju to, ka nepārtraucu brīžos, kad man likās, ka nav vērts turpināt, jo man šķiet, ka tad es justos nepabeigta, vīlusies, un terapijas (terapeita) zaudējums liktos tikpat traumējošs (ja ne traumējošāks) kā visi iepriekšējie zaudējumi. Arī šobrīd es nevaru teikt, ka dzīvē viss ir ideāli, tā jau nebūs nekad, bet man ir sajūta, ka es esmu vairāk "whole" nekā pirms terapijas vai tās vidū. Stiprāka, spējīgāka samierināties ar to, kas ir noticis. Un nenožēloju nevienu no tiem tūkstošiem eiro, ko esmu iztērējusi terapijai. Jo man tā nauda neko nedotu, ja es nebūtu turpinājusi, tad es tagad nebūtu psihiski salīdzinoši vesela, darbspējīga, spējīga veidot attiecības ar kaut kādu actual self-esteem. Bet nepārtraukt terapiju man ļoti palīdzēja būšana tumblr, kur daudzi cilvēki atklāti dokumentē savu terapiju un taisa smieklīgus blogus par to, kā tas ir, arī ēnas pusēm. Piem., šis - https://howtofailtherapy.tumblr.com/post/160571787736/when-my-therapist-asks-why-i-am-late-for-my