dikti miegs nāk.
un tie smadzeņu ģēniji arī. vai es šovakar negribu uz fonteinu iet?! vai man naudas nav kur likt? un vispār - vai es gribu! tā taču ir lōģika! vajag prasīt, vai varu! :D
āj. smieklīgi. ne bieži zvana semināristi un prasa, vai negribi iet uz fonteinu, jo redziet šiem nav īsti par ko runāt. :D baigi ar mani būtu, par ko runāt. :D
jā. smieklīga diena.
un vispār ceru, ka tas kekss garšos labi. jāgaršo.
un es eju čučēt.

atkal es smaidu!
varbūt tāpēc, ka uz skolu neaizgāju?! bet varbūt tāpēc, ka saņēmu vēstuli. protams, ne jau no persōnas, kas ir parādā man 2 vēstules, bet gan no cilvēka, no kura negaidīju. reizēm pats vienkāršākais apsveikums liek pasmaidīt.
un vispār es jūtos nožēlojama. nevarēju pat saņemties un apsveikumus uzrakstīt un aizsūtīt - izmantoju ienīstamāko veidu - draugiem.lv. kaut gan tāpat līdz adresātam tā vēstule atkal kādu mēnesi ietu [nevis nedēļu, kā pastā saka!].
āj.
es atkal smaidu.
un tas kaut kā priecē.

esmu apņēmusies saņemties un šos divus atlikušos mēnešus mācīties. vārdu sakot, beidzot kļūšu apzinīga.bēt! before that-es gribu iet ārā smiltīs paspēlēties. :D
bet, ja tā pavisam nopietni, kaut kā iekšēji labāk paliek. prieks.
skan galvā visu laiku:
Just because I’m losing
Doesn’t mean I’m lost
Doesn’t mean I’ll stop
Doesn’t mean I will cross
Just because I’m hurting
Doesn’t mean I’m hurt
Doesn’t mean I didn’t get what I deserve
No better and no worse
I just got lost
Every river that I’ve tried to cross
And every door I ever tried was locked
And I’m just waiting till the shine wears off

hm.šķiet esmu zaudējusi identitāti. jebšu precīzāk būtu jāsaka jebkādas radniecīgās saites.
mamma man šķiet sveša visu to čakaru dēļ. krustmāte, brālēns un ōma arī tādi svešāki, jo sen tā ar viņiem neesmu runājusi plus vēl tas, ka mamma ir paguvusi iečakarēt attiecības ar savu māsu tā, ka arī uz mani tas sāk parādīties. āj. besī.
njā. bet patiesībā šī diena bija tīri dzīvojama. protams, ja izņem ārā visu laiku iekšā sēdošās dusmas, līdz ko atceries mātes draugu, un to tizlo pāri autōbusā, kas patiesībā nebija tik tizls, kā skumjas izraisošs, jo abi bija kodēji baigie, dūda tāda klusētāja, bet čalis sieviešu klapētājs, kurš pieturā sāka sist vienu saldumiņu [viņš patiešām bija ļoti salds. vēl nedaudz un izkustu] par to, ka viņš smaida.[cik pamatoti! jeijē!] bet ne par to stāsts. es jau otro reizi saprotu, ka aiziet uz katedrāles Misi 9.00 ir pavisam jauki. turklāt tad visa diena brīva [ vienīgi tas neatbrīvo no Grobiņas un katedrāles 16.00. žēlīgi]. njā. šodien aizgāju, jo atkal pie ōmes bija jābrauc. biju gatava uz veco bīskapiņu, bet vai tu re kā! Vilis bija. pēc ilgiem laikiem katedrālē dzirdēju sprediķi no sākuma līdz galam. visu. tas bija skaisti. patiesi. un tā mierīgāk iekšā palika. tas priecē. bet pats pats pats feinākais, kas šodien notika, bija brālēna paziņojums, ka viņš precas. esmu tik laimīga! [ tik laimīgai ir dīvaini būt] vienīgi žēl, ka Gatis laulās. ceru, ka nebūs nekas tik ļoti filosōfisks, kā tas ir vienmēr. bet tā noteikti būs - because tas taču ir Gatis. atkal peldēsimies tēmās.:D
jā. bet diena skaista. eh. tas nekas, ka marta beigas sen jau garām, jāizmaksā māšelei saldējums šokolādes.
laikam novēlējumi arī iedarbojas! vismaz tas par svētīgu laiku točna.
nu ko! rīt skola. pēdējais cēliens. jāsaņemās. bet tagad - turpinām 2 fast 2 furious. :D

es slīkstu. un ir jau par vēlu glābt. atliek vien jums noskatīties. kā kārtējais cilvēks pazūd jūrā, pasaules okeānā.
un man tik ļoti bail ir no tumsas un nosmakt! bet, šķiet, es sāku padoties.
atgādina

šīs viennozīmīgi ir visbriesmīgākās Lieldienas ever.
nē. nu, protams, ir jau jaukumi arī. bet vispār es šīs Lieldienas labprātāk būtu pavadījusi visu laiku baznīcā. tur es jutu Lieldienas. un arī. vienīgais, kas man lika pasmaidīt arī sirdē bija Edija patiesi augšamcēlies un paskaidrojums, kāpēc jādzied sekvence obligāti - ir taču svētki! nezinu. vismaz tajā Misē biju priekā. bet ne šeit.
šīs 4 sienas (okēj okēj, te ir vairāk par četrām) mani beidz nost. viens idiōtisks dzērājs, kurš visu laiku nodirš mani (un tas ir mazākais), manu ģimeni un tad kopumā latviešus kā tādus, bōnusā māte, ko neizprotu (KĀ VAR VISU LAIKU PIEDOT tam kretīnam! nē nu es saprotu, mēs visi esam kristieši un blā blā blā, bet nū tas jau vairs nav normāli. nedrīkst visu laiku piedot, tādējādi atļaujot cilvēkam rīkoties tikpat ļoti kretīniski kā iepriekš).
ēm. atgādiniet man kāds, ka palikuši vairs tikai pāris mēneši, to, ka man nekad nebūs ģimene un katrā ziņā ne ar idiōtisku dzērāju?! lūdzu, lūdzu, lūdzu.
vispār vajadzētu laikam ar kādu gudru parunāt. bet šķiet, man pašai šoreiz ir jāatrod pareizās atbildes. vienīgi es mirstu.
cik ilgi mani veicie prātīši un coldplay spēs noturēt mierīgumā un kaut nelielā dzīvotgribā?
es laikam tik ļoti gribētu kādam izraudāties tā vienkārši uz pleca.
cik naivi ir par to sapņot manā vecumā?! normāla ģimene - ja man būtu bērnudārza vecums, par manu vēlmi pasmaidītu, apraudātos un pat mēģinātu kaut ko darīt, bet ne jau manā vecumā! man jau būtu jāsaprot, ka nekas nemainīsies un vienīgā iespēja ir nepieļaut tās pašas kļūdas.
fuck! es tik ļoti baidos, ka mana nākotne būs tāda pati! es laikam nezinu.
es gribu mājas!!! un gribēt nav kaitīgi.

izrādās, ka manas nopīpētās plaušas mazajā seminārā ar ievadu seminārā, ir nekas cits kā vien kārtējais ceļa gabals uz gandrīz pazudušu balsi.
un, ja kādam interesē, ko dara cilvēki, kad neaiziet uz skolu, varu droši atbildēt - guļ. līdz 3iem. un tad sāk interesēties, kas uzdots uz nākamo dienu :D
bļin. bet es negribu atkal čukstēt. tas būtu sadistiski. mani tas patiešām biedē. vo lieta, ar kuru mani daļēji var piespiest dzert zāles. :D

vispār man šķiet, ka vajadzētu sākt spēlēt spēli "pirms dari/saki, domā!".

kaut kā šķiet, ka neesmu riktīga.
man vajadzētu priecāties par labāko draugu (āj. ko nu es še sevi mānu - sen jau viņai ir Kristaps un labi arī bez manis un vēl citiem.), bet nē! es smejos par viņas jauno rotu gatavošanas biznesiņu. [sōrī. tāds garastāvoklis.] vienīgi šāda veida rotiņas es pirms gadiem 2iem/3im nēsāju. ūps. un tad jau es arī varētu savu cepuri adīto tā ielikt. :D āj. nepievērsiet man uzmanību, lūdzu!
ūn tas, ka izlaidums ir 20.jūnijā 17.00, mani iepriecina - varbūt tomēr arī pārējos spēšu apmeklēt. bet varbūt nē - tēlošu lellīti un viss. :D
oukēj. vispār vecās prātīšu dziesmas ir feinas morālā stāvokļa uzlabotājās.
jā. un gribās vēstuli beidzot saņemt. un parunāties ar kādu. bet tas laikam nebūtu labi. varbūt pēc Lieldienām. varbūt.
bēt vispār ja tā pavisam konkrēti un jā. vakardienas idiōtiski tērētā uzvedība Saldū ar māšeli [ man vēl joprojām liekas, ka mēs viņus nobiedējām un viņi mūs uzskata par meitenēm no palīgskolas. and so what?] mani pozitīvi ietekmē. laikam viarāk ko tādu vajag. :D
un viņam neatliks nekas cits kā manī ieklausīties un respektēt mani un manu klātbūtni. ja nē, es no šejienes eju prom.
labs noskaņojums.

man vēl joprojām ir emocionālais izsīkums, tomēr kaut kādā mērā esmu atguvusies. vismaz daļēji.
jā. un Zaļā Jūdze ir jauka grāmata. man ir sacitētu lapiņu kalns. tagad jāsašķiro. bet pirms tam! beidzot esmu spējīga angļu valodā izanalizēt to sasodīto tabulu.

es šodien gribēju nomirt.
braucot tajā sasodītajā mašīnā, kurā iekāpu tikai dēļ savas mammas, kuru it nemaz vairs nesaprotu. es gribēju, lai mēs kaut kur ietriecamies, lai es nomirtu (tikai es). vai arī gulētu uz nāves gultas. varbūt tad viņa saprastu, ka tās scēniņas, es pametīšu savu draugu blā blā blā sacīšana, nemaz nedomājot to darīt, mūžīgā "piedošana" par to sasodīto dzeršanu un pēcākām histērijām (es to neuzskatu par piedošanu. tā ir es nezinu. varbūt mūžīgas bailes no pamestības), mūžīga mūsu iesaistīšana kaut kādās nacionālistiski noskaņotās (tāda ziņā, ka visi latvieši ir idiōti, svolači utt.) diskusijās, mūžīgā nemāju sajūta, mani nogalina.
man priekšā stāv tapešu nazis un mani pārņem emō domas. labi vienīgi, ka es to nespēju izdarīt.
vispār, ja es nezinātu, ka ir palikuši tikai pāris mēneši, ka ir sācies pavasaris, ka man tomēr ir arī kādi feini cilvēki blakus (vismaz man tā šķiet), es laikam spertu soli uz gājēju pārejas, kad deg sarkanais.
bļē. tik sen šīs domas nebija bijušas.
ja kāds zinātu, cik ļoti es vēlētos mājas. vietu, kur atgriezties. vietu, kur Tev nav jādomā, ko saki. vietu, kurā Tu vēlies atgriezties. un es tik ļoti gribēju palikt pie ōmes. bet tā bija māja, kas vilināja. dārzs. es labprāt viena tur tagad noņemtos ar pavasara darbeļiem. visu uzkopt sāktu. dzīvotu. bet bez mājām es tikai eksistēju. es ienīstu šo dzīvokli!
paradoksāli, bet tieši tad, kad mamma jutās visdraņķīgāk (viņa bija izdzinusi savu draudziņu ārā), es biju tik laimīga. bet es to mēģināju apslēpt.
kā viņi nesaprot, ka es ilgi to neizturēšu. vai patiešām viņa vēlas, lai gan man, gan brālim ir tikpat sabeigti nervi kā viņai!?
bļin. es taču esmu kļuvusi par histēriķi. mazākais uztraukums, un man paiet laiks, kamēr nomierinos. fuck, man pat rokas sāk trīcēt! un vai tas ir normāli manā vecumā?!
man nekad nebūs ģimenes! nekad! es negribu nevienam sabojāt dzīvi tikpat ļoti, kā to ir izdarījuši citi. tad jau labāk kļūt par piekasīgu vecmeitu, kuru neviens nemīl, kura jūtas vientuļi, tomēr nav atbildīga par citu dzīvju sabeigšanu. bet vēl jau ir jautājums, vai es maz nodzīvošu tik ilgi. vispār es gribu nomirt jauna. un ne jau tāpēc, lai paliktu skaista (es persōnīgi sevī nekā skaistu nesaskatu), bet, lai mazāk šajā pretīgajā vietā man būtu jāmitinās.
kaut būtu kāds, kas spētu palīdzēt. bet nav jau. bet man tik ļoti vajadzētu. bet varbūt ne man, bet mammai.
es zinu, cik tas ir gļēvulīgi, bet, šķiet, tā ir vienīgā izeja - prom. lai nekad neatgrieztos. situācijās tajās.
diez kā būtu, ja es viņiem nobērtu savus noteikumus? ja galvenais no tiem būtu, ļaujiet man dzīvot! izdarīt izvēles! nedarīt to, ko vajag, bet, ko gribu! bet visupirms tomēr ļaut man dzīvot nevis eksistēt.

galva sāp.
un mani nepamet doma, ka, lai arī es esmu tik lielā cilvēku barā visu laiku, es esmu viena. vientuļa. un ne jau viņu dēļ. es taču nekam nederu! jā. tagad es daru kaut ko, kas man šķiet ļoti svarīgi. atdodu sevi. bet pēc tam? kas būs pēcāk? šobrīd šķiet, nekas. pilnīgs nekas. ja būtu kaut puteklītis. bet nav. es sevi neredzu. neredzu nekur tālāk. es pat neredzu pēc pāris mēnešiem sekojošo pasāku, kura sakarībās es vairs neatgriezīšos tai skolā. es neredzu savu dzīvi tālāk par Lieldienām. tur ir tukšums.
un man vēl joprojām sāp galva.
un kas diez notiktu, ja es pazustu? vai kāds pamanītu? un, ja pamanītu, vai kāds mani pēc 10 vai pat 5 gadiem vēl atcerētos? šobrīd šķiet, ka es būtu kādam seja, kas pamazām izgaistu no atmiņām. kādam varbūt pat ne tik daudz. kādam vienkāršī vārds. un tad vairs pat ne vārds. šķiet, es vienkārši izgaistu. ar laiku, kāds, kurš būtu vairāk cietis, pamanot, sāktu atkal dzīvot. skriet tālāk savā dzīvē. un arī no viņa pamazām es izgaistu. līdz visbeidzot par mani atgādinātu vecas noplukušas bildes, kurās mani neviens vairs neatpazītu.es vairs nebūtu nekas. pilnīgi nekas. un vai tad tas jau nenozīmē, ka tagad esmu pilnīgi nekas? un cik cilvēki no manas dzīves tā ir izgaisuši? cik cilvēkiem es varēju būt vienīgā vieta, kur vēl dzīvot, kur palikt, kad pārējos vairs nesatiec?
man šķiet, ka mēs pārāk skrienam. protams, lai paspētu. bet ko paspētu?
man šķiet, ka lielāko daļu izdarīto, mēs paši aizmirsīsim, bet pārējie - vēl vairāk.
āj. ar sāpošu galvu laikam šeit nevaig rakstīt.

man patiešām visu šo gadu laikā nebija radies riebums pret literatūru, kaut gan bija jālasa visvisādi suņu un nesuņu murgi [ un šeit, manuprāt, neiederas mērnieku laiki - man viņi šķita visai interesanta lasāmviela. bet tas laikam liecina par manu pieredzi draņķību lasīšanā.]. arī debilās domrakstu tēmas bija panesamas, un es vienmēr teicu, ka literatūra viens liels fufelis vien ir. bet nu man pietiek. teksta analīzes ir viena no tām lietām, kas mani izbesī, padara ļoti aizkaitināmu un liek domāt par lasīšanas atmešanu. paldies Dievam, ka katra grāmata, ko lasu, nav jāanalizē!
es mirstu. pamazām. no pārlieku lielas n-to reižu dzejoļa pārlasīšanas.
un kāda jēga tam?
eh. vismaz, šķirstot savu literatūras grāmatu bezspēkā, atradu arī kaut ko tīri labu:
kur vēl neviens vēl nav bijis
kur dzīvo kam vēl nav vārda

tur staigā maziņi Klāvi
un debesu akmeņus spārda

tur dzīvo viss kas es būšu
un viss ko es neatgūšu

kur neviens vēl nav bijis

no turienes sapņi nāk
no turienes bērni nāk

kur neviens vēl nav bijis
kur neiekļūs nemūžam neviens

mans liktenis ienākas manī
kā zirnekļa pavediens

āj. un vēl ir pavisam vēl jaukāki dzejoļi. netīk vien rakstīt.

man atkal ir caurums mutē - jeijē! bet tas jau mani neattur no apelsīnu ēšanas šoreiz. un kumelīštēja arī drīz būs gatava.
un man ļoti atkal gribas dejot stūlbi pa savu istabas nelielo plašumu.
jā. un mani kaut kā pozitīvi ietekmē arī māšeles rakstītās garās dienasgrāmatas.
āj. vispār šodien galvā bija dzejolis. gribēju pierakstīt. aizmirsu. laikam draņķītis bija. nu nekas. gan jau mans netalants kādreiz atgriezīsies.
un man ir sasodīts prieks par cilvēkiem, kas man ir blakus.
un vispārībās, kad es sāku domāt par savu nākotni, saprotu, ka esmu sabiedrībai absolūti nenoderīga. dzīvotu es marksisma izplatības laikā vai citu to nevajadzīgoiznīcināšanas ideolōģiju laikā, mani noteikti iznīcinātu. vai arī es pati sevi iznīcinātu, saprotot to. bet tagad es vienkārši esmu nolēmusi tver dzīvi tādu, kāda tā ir tagad - ar visām tās draņķībām un nedraņķibām. un vēl man ir šausmīga apņemšanās beidzot sākt priecāties par katru mirkli.[jā. šeit es izklausos pēc vecmāmuļas Babas]
āj. man vienkārši gribās pavasari.[ starpcitu, šodien, no skolas ārā ejot, dzirdēju putneļus čivinām un saule arī tik migi sildīja seju, ka salikās, ka jau tik skaists pavasars ir klāt]
un, ja pavasaris nenāk pie manis, es neeju pavasarim pretī - es sāku sevī taisīt pavasari.
un man ir sasodīta vēlme māšelei izmaksāt šokolādes saldējumu. divus.

pilnīgi un galīgi noteikti es esmu sviests. lauku. tāds kārtīgs.
es tīk ļoti neko nesaprotu. bet vai vajag saprast? man patiešām nelīdzēja manas brīvdienas paštaisītās. tās bija nenoliedzami jaukas un feinas. man patiešām patika. bet nepietika.
bet bija skaisti.
sākot ar ret ōpjiem, kuri nebrauca ātrāk par 90 km/h, tādējādi līdz jaunmārupes pagriezienam mēs braucām diezgan apnicīgi nomocoši ilgu dienas daļu. bet tad jau bija labāk. un Kāļu lielā rūpēšanās par mums. uh! pilnīgi neērti metās. jā.improvizācija gan viņiem nebija izdevusies. toties Gaujā alus gan ir labs. un Nora daiļi māk skriet. vēl arī Rīga ir pilsēta, kur ierodoties, man ir mūžīgi nolemts satikt jebšu ieraudzīt Jāni ar visai pārsteigtu sejasizteiksmi. visai aizraujoši. un Jelgavas katedrālē ap 10iem no rīta varēja satikt māsas tūristes. [vēl joprojām nesaprotu, kāpēc ņēmām līdzi guļammaisus] un stopēšana arī bija jautra - sākot jau ar emo čali blakus mammai, kurš pārslēdza radio stacijas no latvijas radio 2 prom, turpinot ar pīsadzērušo, kurš apjautājās, vai kādai no mums nav tiesības, un daudz runāja, un aizveda mūs līdz Saldum [ ak jā! viņam bija šainī volvō! :D], tālāk līdz Skrundai nonākot ar krutu suzuki, un tad vēl ļoti nekrutā mašīnē braucot, kur man nedaudz besīja čalis, kurš priekšā sūca alu. man tas šķita nedaudz pretīgi tomēr. bet kopumā jauki.
eh.
un man nāk miedziņš. ļoti ļoti.
[atkal redzēju latvju slaveno kinomākslas šedevru Rīgas Sargi. manuprāt, līdz līmenim, kāds bija Padomju laikā [ lai nu kas, bet kinofilmu kvalitāte tad bija laba.], vēl daudz darba. man tas neliekas kaut kas super īpašs. es, protams, atvainojos.]
jā. un neliekuļojot sacīšu, ka šorīt visi man besīja. nezinu, kā tagad ir.
un kvadrātsakņu skaidrošana Annijai ir visai apgrūtinoši. [ atmetiet, jel, ideju par manis saistīšanu ar skolotāja amatu!]

pavasaris. tik ļoti pavasarīga diena. burvelīgi. bet es pat līdz jūrītei nepaguvu aiziet. nejēdzīgi.
njā. un es zinu, ka es raudāšu. es vienmēr raudu. un kā lai neraudu? jā. visai drīzi par vienu jēdzīgu sprediķu teicēju Liepājā mazāk jebšu, ja es gribēšu dzirdēt sprediķi, būs jāiet pie brāļiem pēc 25.maija. tāda vismaz šobrīd informācija no Jāņa. eh. bet vismaz prieciņš, ka kāds zina, ko dzīvē vēlas sasniegt. un iet uz to mērķi.
jā. un es vēl joprojām gaidu atbildi uz vēstuli. visai naivi un bezcerīgi. es vispār tik daudz ko šobrīd neiebraucu. bet tā varbūt labāk.
un vakardienas Gēbeļdzimšanasdiena bija jauka. ar improvizāciju. man patika.
ak, jā! esmu pārgurusi. un man ir jālasa par maņām un termoregulāciju. un kafijas šokolāde ir beigusies. nejēdzība.
un bija tīri jēdzīgi svētdiensskolu vadīt Grobiņā. vienīgi man ļoti nepatika, ka kāds sauca skolotāj! tas bija...hmm. neizturami. es neesmu nekāda tur skolotāja!

graužot kafijas šokolādi ar sāpošu vēderu, radās doma par savas dzīves pilnīgu pārtraukšanu. nevis dzīvības, bet dzīves. vienkārši darīt visu pagalam ne tā kā vienmēr.
jā. un es te mēģinu savu dvēseli attīrīt. [nedaudz smieklīgi, bet es cenšos, va zinies!]
eh. dīvaini bija. manā ļoti nopietnajā sarunā ar Gati - māsas Agneses raksturojums no malas [patiesībā tas nebija nekas cits, kā vien vienīgais nopietnas "sarunas" veids, ko spēju izveidot ar priesteriem kā tādiem. citādi viņi mani uztver kā tādu smieklīgu tizleni.] - man pateica pāris vārdus. tas jau laikam normāli, bet es neesmu pie tā radusi. nē. vienmēr zinu, ka ir kāda saujiņa cilvēku, kuri mani atbalstīs vai tur vai kas. un tad ir saujiņa cilvēku, kuri sakās, ka atbalstīšot, bet, kad pienāk brīdis, ir aizņemti [ un es viņus saprotu]. un vēl ir cilvēki, no kuriem es nekad neesmu gaidījusi atbalstu. un tas ir pats feinākais. nu ne jau tas, ka neesmu gaidījusi. vienkārši uzzināt, ka kāds vēlas Tev palīdzēt. hmm. bet tāda jau es esmu - vienmēr uzsveru, ka cilvēkiem nedrīkst uzticēties. nē. vēl uz viņiem nevar paļauties. un vispār, pa dzīvi brienot, vienīgais, kurš Tevi nekad nepievils pat neesi Tu pats. un tad atkal un atkal kāds mēģina salauzt to manī. bet es vēl joprojām pie tā stingri turos un nelaižos vaļā.
un šeit labi iederas citāts iz Green mile.
Jums zināms - pasaule griežas. Var griezties kopā ar to, bet var arī pie kaut kā pieķerties un spirināties pretī, bet tad tevi notrieks no kātiem.
eh. dienas secinājums - biežāk jāaizkāto līdz kapellai.
un vēl laikam, izsakot savu viedokli, es izklausos kā baigais virsū braucējs. bet šoreiz es tiešām tikai izteicu to, ko jūtu. varbūt arī pagrabā man vienkārši turēt muti. tāpat kā mājās. tāpat kā skolā. vienkārši aizmirst to, ka varbūt pasaulē ir tādi paši idiōti, kuri labāk vēlas dzirdēt to reizēm tik ļoti nepatīkamo un negribamo patiesību, nekā kārtējo pielabināšanos.
varbūt es vienkārši atkal nepareizi domāju un no mušas izpūšu ziloni.

last.fm var būt tīri traumējošs, vai zinies.
vienu brīdi skan supermasīvais melnais caurums. un tad ār vī hjūmen or ār vī dancēr. vājprāts. kā var kaut ko tādu izdomāt?
njā. esmu kaut kā baisi pozitīvā.
un man ir mazvērtības kompleksi it visā.

pēdējā laikā esmu kļuvusi pozitīvāka un pat smaidu biežāk, nerunājot jau par debilu dziesmu klausīšanos un ārdīšanos pēcMisē pie katedrāles.
un tieši tad, kad tikko ir sācies Gavēnis. un valsts ir galīgi čau. pēc lōģikas man būtu jābūt traģikas apsēstai. bet man nospļauties, ka kaut kāds deputāts kārtējam žurnālistam pasaka: "Tas ir labs jautājums." es tikai sēžu pie televizōra un stūlbi smeju.
hm... tas šķiet visai dīvaini. bet man patīk.
eh. jāiet pildīt mājasdarbi un jālasa tālāk zaļā jūdze.

kārtējo reizi no skolas pasākuma pārrodos mājās ļoti agri un aizeju agrāk gulēt nekā vienkāršā nedēļas dienā. besī tie pasākumi. nekāda prieka. un jā - arī uz FP neviens negribēja iet [ klase iet uz bigu. fuj. pē. nu kā tā var!]
jā. vienīgās atmiņas par žetōnvakaru ir tas, ka esmu staigājoša wikipedia un gandrīz kā google. [es patiešām tāda esmu?] ā. un pavisam taustāmā lieta - gredzens.