neinteresantā lietas būtība.

neinteresantā lietas būtība. - taimz laik zīs.

	20.3.09 00:04

taimz laik zīs.

galva sāp.
un mani nepamet doma, ka, lai arī es esmu tik lielā cilvēku barā visu laiku, es esmu viena. vientuļa. un ne jau viņu dēļ. es taču nekam nederu! jā. tagad es daru kaut ko, kas man šķiet ļoti svarīgi. atdodu sevi. bet pēc tam? kas būs pēcāk? šobrīd šķiet, nekas. pilnīgs nekas. ja būtu kaut puteklītis. bet nav. es sevi neredzu. neredzu nekur tālāk. es pat neredzu pēc pāris mēnešiem sekojošo pasāku, kura sakarībās es vairs neatgriezīšos tai skolā. es neredzu savu dzīvi tālāk par Lieldienām. tur ir tukšums.
un man vēl joprojām sāp galva.
un kas diez notiktu, ja es pazustu? vai kāds pamanītu? un, ja pamanītu, vai kāds mani pēc 10 vai pat 5 gadiem vēl atcerētos? šobrīd šķiet, ka es būtu kādam seja, kas pamazām izgaistu no atmiņām. kādam varbūt pat ne tik daudz. kādam vienkāršī vārds. un tad vairs pat ne vārds. šķiet, es vienkārši izgaistu. ar laiku, kāds, kurš būtu vairāk cietis, pamanot, sāktu atkal dzīvot. skriet tālāk savā dzīvē. un arī no viņa pamazām es izgaistu. līdz visbeidzot par mani atgādinātu vecas noplukušas bildes, kurās mani neviens vairs neatpazītu.es vairs nebūtu nekas. pilnīgi nekas. un vai tad tas jau nenozīmē, ka tagad esmu pilnīgi nekas? un cik cilvēki no manas dzīves tā ir izgaisuši? cik cilvēkiem es varēju būt vienīgā vieta, kur vēl dzīvot, kur palikt, kad pārējos vairs nesatiec?
man šķiet, ka mēs pārāk skrienam. protams, lai paspētu. bet ko paspētu?
man šķiet, ka lielāko daļu izdarīto, mēs paši aizmirsīsim, bet pārējie - vēl vairāk.
āj. ar sāpošu galvu laikam šeit nevaig rakstīt.

Tags: piedzērušās smadzenes
Mūzika: franz ferdinand - you could have it so much better

vilka

	22.3.09 21:13

(..) domas naidā noslīkst. Zūd vēlēšanās dzīvot, zūd vēlēšanās cīnīties… kad visi naidā rej pret tevi, visvieglākais ir padoties, ļauties, grimt lejup… nē, tas nav visvieglākais ceļš, tas ir vienīgais iespējamais… Redzi, kad visi naidā rej pret tevi, pietiek, ja ir kaut viena dzīva būtne, kas par tevi cīnās, jo tad arī tu pats atgūsti spēkus un spēj cīnīties(..)

Pēdējais elfs

Zini, cilvēkiem patīk domāt, ka citiem nerūpam, ja liktos, ka rupam, tad rastos pretreakcija, ka viņi mums neko nenozīmē, bļin.
Beidziet dalīt.
nav sadalījumu tādi draugi, labakie draugi, draugi jau kopš bērnības dienām.

Bāc - vienkārši ir dvēseles mums apkārt, ar tam ari komunicējam, satiekamies, smejamies. Bet ar savam dzīvojam. Un mūsu pašu dvēselēm nerūp citu uzliktās zīmītes, kuri cilvēki ir draugi un kuri nē, viņas vnk priecājas par dvēselēm, par domām, par kopābūsanu. tas vienkarsi priecajas

Un neuzskati sevi par tik superunikālu, lai nebutu cilvēki, kuriem tu daudz nenozīmētu, bļēģ, es neesmu vainīga, ka mana dvēsele tevi pēc 5 gadiem tevi enaizmirstu :D vilšanās Tev!

uz_acs

	22.3.09 23:32

njā. bet es jau nevienu neiedalu. kādreiz bija vieglāk - tagad būtībā tas ir neiespējami. viss ir vienā lielā putrā. bet tas ir jauki.
bet šķiet šeit jau nav problēma citos [vai vispār kādreiz problēma ir citos patiesībā?!]. problēma jau ir manī. Tu taču zini to sajūtu, kad esi starp cilvēkiem - patiesi feiniem un Tev svarīgiem, tomēr jūties kā tuksnesī. viens pats.
labi, es neesmu tik superunikāla, ka mani aizmirsīs pēc 5 gadiem. bet kā ar 10?! :D

duujuukeer

dūjūkēr?

	29.3.09 20:46

zini, man lika baigi padomāt. un nezin kāpēc tagad sabribējās tomēr kaut ko uzrakstīt.
var aizmirst cilvēkus.. tos, kas neko īpašu nav nozīmējuši, kas nav paspēti pielais klāt, kaut mazliet pa īstam iepazīti.. tādus, ar kuriem kopā kādā pasākumā netīšām sanācis pabūt, vai kādu mēnesi kopā pastrādāts.. bet tos, kas kaut kādā veidā un kaut nedaudz pieskārušies sirdij neaizmirst. nekad.
no otras puses atmiņas par pazudušām bērnības draudzībām. nevis izjukušām, bet pazudušām - tā nezin kur un pat īsti nesaprotot kādā veidā.. it kā jau attaisnojums, ka cilvēki aug, intereses un vērtības mainās.. bet nu jā.. pat blakus esot, vienā skolā mācoties..
īsti nezinu, vai tagad tas būtu iespējams. bet patiesībā ceru, ka nē.

par tādām "ja es nebūtu, tas neko nemainītu" veida sajūtām, ja skatos pēc sevis, varētu teikt, ka tas ir pilnīgi normāli. kaut gan drīzāk jau, ja man ar tā ir, tad tas pilnīgi noteikti nav normāli :D

un vēl - vai tad nebūtu galīgi neinteresanti, ja jau gadiem uz priekšu zinātu, ko darīsim, un, kas būtu jādara? ;)