es vairs īsti nezinu, ko gribu [ kaut gan to īsti nekad neesmu zinājusi]
un jā. man ir smagas pašapliecināšanās problēmas, kuras ik pa brīdim ir ļoti redzamas. izteiktas, patiesi.
un vēl. man pārāk ātri viss apnīk. pat dzīve man jau ir paspējusi apnikt.
un būt autsaideram savā ģimenē vienmēr ir bijis uzjautrinoši. tikai ar laiku tas sāk nedaudz ietekmēt cilvēka psihi. un man patiešām besī cilvēki, kuri saka, ka zina, kā jūtos, ko domāju, ka saprot mani ļoti labi. nekā jūs nesaprotat, jaukumi! es tik bieži neesmu es. izliekos. jo patiesā Baiba kaut kad nomira. tikai es īsti nepamanīju kad. un viņu neviens tā patiesi neiepazina. arī es ne. kaut kā viņas balss tika apklusināta. un tagad tik daudzās maskas ir sākušas kļūt par seju. un šī seja ir neglīta. nebaudāma. sākotnēji to tā nevar pamanīt. bet, ja ieskatās kārtīgāk, zinātnes radītais kropļojums ir acīm redzams. bet sirds jau ir palikusi. un viņai ir grūti sadzīvot ar masku. bet maska savukārt neļauj sirdij likt par sevi manīt. bet reizēm sirds liek par sevi manīt. un tieši tad viņa mēģina ieskaidrot, ka nepazīstat jūs viņu, bet cilvēki ir jau ir stūrgalvīgi!
un man šķiet, ka es būšu viens no tiem pasaules laimes meklētājiem, kas apzinās, ka nekad to neatradīs, bet turpinās meklēt, jo cita mērķa dzīvē nebūs. jo mājas, kur atgriezties, liksies kā tāds ideālās pasaules radīts tēls, kas patiesībā nemaz neeksistē. arī mīlestība kaut kādā ziņā liksies abstrakta. ja vien es tik ilgi izvilkšu.
skriet ar galvu sienā laikam ir mana profesija.
varbūt arī tāpēc es tik daudz neriktīgi domāju - vienkārši smadzenes ir pārlieku apdauzītas.

galva sāp.
un mani nepamet doma, ka, lai arī es esmu tik lielā cilvēku barā visu laiku, es esmu viena. vientuļa. un ne jau viņu dēļ. es taču nekam nederu! jā. tagad es daru kaut ko, kas man šķiet ļoti svarīgi. atdodu sevi. bet pēc tam? kas būs pēcāk? šobrīd šķiet, nekas. pilnīgs nekas. ja būtu kaut puteklītis. bet nav. es sevi neredzu. neredzu nekur tālāk. es pat neredzu pēc pāris mēnešiem sekojošo pasāku, kura sakarībās es vairs neatgriezīšos tai skolā. es neredzu savu dzīvi tālāk par Lieldienām. tur ir tukšums.
un man vēl joprojām sāp galva.
un kas diez notiktu, ja es pazustu? vai kāds pamanītu? un, ja pamanītu, vai kāds mani pēc 10 vai pat 5 gadiem vēl atcerētos? šobrīd šķiet, ka es būtu kādam seja, kas pamazām izgaistu no atmiņām. kādam varbūt pat ne tik daudz. kādam vienkāršī vārds. un tad vairs pat ne vārds. šķiet, es vienkārši izgaistu. ar laiku, kāds, kurš būtu vairāk cietis, pamanot, sāktu atkal dzīvot. skriet tālāk savā dzīvē. un arī no viņa pamazām es izgaistu. līdz visbeidzot par mani atgādinātu vecas noplukušas bildes, kurās mani neviens vairs neatpazītu.es vairs nebūtu nekas. pilnīgi nekas. un vai tad tas jau nenozīmē, ka tagad esmu pilnīgi nekas? un cik cilvēki no manas dzīves tā ir izgaisuši? cik cilvēkiem es varēju būt vienīgā vieta, kur vēl dzīvot, kur palikt, kad pārējos vairs nesatiec?
man šķiet, ka mēs pārāk skrienam. protams, lai paspētu. bet ko paspētu?
man šķiet, ka lielāko daļu izdarīto, mēs paši aizmirsīsim, bet pārējie - vēl vairāk.
āj. ar sāpošu galvu laikam šeit nevaig rakstīt.

pēdējā laikā esmu kļuvusi pozitīvāka un pat smaidu biežāk, nerunājot jau par debilu dziesmu klausīšanos un ārdīšanos pēcMisē pie katedrāles.
un tieši tad, kad tikko ir sācies Gavēnis. un valsts ir galīgi čau. pēc lōģikas man būtu jābūt traģikas apsēstai. bet man nospļauties, ka kaut kāds deputāts kārtējam žurnālistam pasaka: "Tas ir labs jautājums." es tikai sēžu pie televizōra un stūlbi smeju.
hm... tas šķiet visai dīvaini. bet man patīk.
eh. jāiet pildīt mājasdarbi un jālasa tālāk zaļā jūdze.

vai patiešām manā dzīvītē vairs nebūs neviena paša jauka pavisam neaizņemta, loderēšanai norakstāma mēneša? neviena paša? cik tas ir neizturami.
ja man ar šīm ilgām būs jādzīvo visu atlikušo mūžu, varbūt uzreiz nejauši izlēkt autōbusam priekšā. hmm.. bet tad es nenonākšu paradīzē? bet kas teicis, ka ellē būs daudz jāstrādā? varbūt elli radīs nekā nedarīšana? man persōnīgi šāda elle labpatiktos.

es laikam esmu visai neciešama, ja visi piekrīt man bez ierunām. fuck! bet tas rada arī savas pozitīvas lietas - man nekad nav jānīd.[ok. meloju - mamma manu neciešamību vēl nav pamanījusi.]
bet tas patiesībā ir ļoti neinteresanti - nu tas, ka viss notiek tā, kā es gribu. reizēm gribas bļaut -bļīn, mīļie cilvēki, es neesmu nekāds tur es nezinu. [tagad mēģinu izdomāt cilvēku, kuram nevar runāt pretī.] nu karoče, man sāk šķist, ka ar visu savu rōzo garderōbes daļu [ tiem pāris nez no kurienes radušajiem rōzā džemperiem.]es biedēju cilvēkus. vai arī kas notiek? apskaidrosiet mani?!
citādi es visu šo sākšu izmantot, lai sevi kaut kā uzjautrinātu [citādi dzīvot ir garlaicīgi]. tātad man ir plāns vienkārši ierosināt patiešām idiōtiskas lietas.