zini, man lika baigi padomāt. un nezin kāpēc tagad sabribējās tomēr kaut ko uzrakstīt.
var aizmirst cilvēkus.. tos, kas neko īpašu nav nozīmējuši, kas nav paspēti pielais klāt, kaut mazliet pa īstam iepazīti.. tādus, ar kuriem kopā kādā pasākumā netīšām sanācis pabūt, vai kādu mēnesi kopā pastrādāts.. bet tos, kas kaut kādā veidā un kaut nedaudz pieskārušies sirdij neaizmirst. nekad.
no otras puses atmiņas par pazudušām bērnības draudzībām. nevis izjukušām, bet pazudušām - tā nezin kur un pat īsti nesaprotot kādā veidā.. it kā jau attaisnojums, ka cilvēki aug, intereses un vērtības mainās.. bet nu jā.. pat blakus esot, vienā skolā mācoties..
īsti nezinu, vai tagad tas būtu iespējams. bet patiesībā ceru, ka nē.

par tādām "ja es nebūtu, tas neko nemainītu" veida sajūtām, ja skatos pēc sevis, varētu teikt, ka tas ir pilnīgi normāli. kaut gan drīzāk jau, ja man ar tā ir, tad tas pilnīgi noteikti nav normāli :D

un vēl - vai tad nebūtu galīgi neinteresanti, ja jau gadiem uz priekšu zinātu, ko darīsim, un, kas būtu jādara? ;)

Mūzika franz ferdinand - you could have it so much better