šīs viennozīmīgi ir visbriesmīgākās Lieldienas ever.
nē. nu, protams, ir jau jaukumi arī. bet vispār es šīs Lieldienas labprātāk būtu pavadījusi visu laiku baznīcā. tur es jutu Lieldienas. un arī. vienīgais, kas man lika pasmaidīt arī sirdē bija Edija patiesi augšamcēlies un paskaidrojums, kāpēc jādzied sekvence obligāti - ir taču svētki! nezinu. vismaz tajā Misē biju priekā. bet ne šeit.
šīs 4 sienas (okēj okēj, te ir vairāk par četrām) mani beidz nost. viens idiōtisks dzērājs, kurš visu laiku nodirš mani (un tas ir mazākais), manu ģimeni un tad kopumā latviešus kā tādus, bōnusā māte, ko neizprotu (KĀ VAR VISU LAIKU PIEDOT tam kretīnam! nē nu es saprotu, mēs visi esam kristieši un blā blā blā, bet nū tas jau vairs nav normāli. nedrīkst visu laiku piedot, tādējādi atļaujot cilvēkam rīkoties tikpat ļoti kretīniski kā iepriekš).
ēm. atgādiniet man kāds, ka palikuši vairs tikai pāris mēneši, to, ka man nekad nebūs ģimene un katrā ziņā ne ar idiōtisku dzērāju?! lūdzu, lūdzu, lūdzu.
vispār vajadzētu laikam ar kādu gudru parunāt. bet šķiet, man pašai šoreiz ir jāatrod pareizās atbildes. vienīgi es mirstu.
cik ilgi mani veicie prātīši un coldplay spēs noturēt mierīgumā un kaut nelielā dzīvotgribā?
es laikam tik ļoti gribētu kādam izraudāties tā vienkārši uz pleca.
cik naivi ir par to sapņot manā vecumā?! normāla ģimene - ja man būtu bērnudārza vecums, par manu vēlmi pasmaidītu, apraudātos un pat mēģinātu kaut ko darīt, bet ne jau manā vecumā! man jau būtu jāsaprot, ka nekas nemainīsies un vienīgā iespēja ir nepieļaut tās pašas kļūdas.
fuck! es tik ļoti baidos, ka mana nākotne būs tāda pati! es laikam nezinu.
es gribu mājas!!! un gribēt nav kaitīgi.