vispār man šķiet, ka vajadzētu sākt spēlēt spēli "pirms dari/saki, domā!".

man atkal ir caurums mutē - jeijē! bet tas jau mani neattur no apelsīnu ēšanas šoreiz. un kumelīštēja arī drīz būs gatava.
un man ļoti atkal gribas dejot stūlbi pa savu istabas nelielo plašumu.
jā. un mani kaut kā pozitīvi ietekmē arī māšeles rakstītās garās dienasgrāmatas.
āj. vispār šodien galvā bija dzejolis. gribēju pierakstīt. aizmirsu. laikam draņķītis bija. nu nekas. gan jau mans netalants kādreiz atgriezīsies.
un man ir sasodīts prieks par cilvēkiem, kas man ir blakus.
un vispārībās, kad es sāku domāt par savu nākotni, saprotu, ka esmu sabiedrībai absolūti nenoderīga. dzīvotu es marksisma izplatības laikā vai citu to nevajadzīgoiznīcināšanas ideolōģiju laikā, mani noteikti iznīcinātu. vai arī es pati sevi iznīcinātu, saprotot to. bet tagad es vienkārši esmu nolēmusi tver dzīvi tādu, kāda tā ir tagad - ar visām tās draņķībām un nedraņķibām. un vēl man ir šausmīga apņemšanās beidzot sākt priecāties par katru mirkli.[jā. šeit es izklausos pēc vecmāmuļas Babas]
āj. man vienkārši gribās pavasari.[ starpcitu, šodien, no skolas ārā ejot, dzirdēju putneļus čivinām un saule arī tik migi sildīja seju, ka salikās, ka jau tik skaists pavasars ir klāt]
un, ja pavasaris nenāk pie manis, es neeju pavasarim pretī - es sāku sevī taisīt pavasari.
un man ir sasodīta vēlme māšelei izmaksāt šokolādes saldējumu. divus.

graužot kafijas šokolādi ar sāpošu vēderu, radās doma par savas dzīves pilnīgu pārtraukšanu. nevis dzīvības, bet dzīves. vienkārši darīt visu pagalam ne tā kā vienmēr.
jā. un es te mēģinu savu dvēseli attīrīt. [nedaudz smieklīgi, bet es cenšos, va zinies!]
eh. dīvaini bija. manā ļoti nopietnajā sarunā ar Gati - māsas Agneses raksturojums no malas [patiesībā tas nebija nekas cits, kā vien vienīgais nopietnas "sarunas" veids, ko spēju izveidot ar priesteriem kā tādiem. citādi viņi mani uztver kā tādu smieklīgu tizleni.] - man pateica pāris vārdus. tas jau laikam normāli, bet es neesmu pie tā radusi. nē. vienmēr zinu, ka ir kāda saujiņa cilvēku, kuri mani atbalstīs vai tur vai kas. un tad ir saujiņa cilvēku, kuri sakās, ka atbalstīšot, bet, kad pienāk brīdis, ir aizņemti [ un es viņus saprotu]. un vēl ir cilvēki, no kuriem es nekad neesmu gaidījusi atbalstu. un tas ir pats feinākais. nu ne jau tas, ka neesmu gaidījusi. vienkārši uzzināt, ka kāds vēlas Tev palīdzēt. hmm. bet tāda jau es esmu - vienmēr uzsveru, ka cilvēkiem nedrīkst uzticēties. nē. vēl uz viņiem nevar paļauties. un vispār, pa dzīvi brienot, vienīgais, kurš Tevi nekad nepievils pat neesi Tu pats. un tad atkal un atkal kāds mēģina salauzt to manī. bet es vēl joprojām pie tā stingri turos un nelaižos vaļā.
un šeit labi iederas citāts iz Green mile.
Jums zināms - pasaule griežas. Var griezties kopā ar to, bet var arī pie kaut kā pieķerties un spirināties pretī, bet tad tevi notrieks no kātiem.
eh. dienas secinājums - biežāk jāaizkāto līdz kapellai.
un vēl laikam, izsakot savu viedokli, es izklausos kā baigais virsū braucējs. bet šoreiz es tiešām tikai izteicu to, ko jūtu. varbūt arī pagrabā man vienkārši turēt muti. tāpat kā mājās. tāpat kā skolā. vienkārši aizmirst to, ka varbūt pasaulē ir tādi paši idiōti, kuri labāk vēlas dzirdēt to reizēm tik ļoti nepatīkamo un negribamo patiesību, nekā kārtējo pielabināšanos.
varbūt es vienkārši atkal nepareizi domāju un no mušas izpūšu ziloni.

last.fm var būt tīri traumējošs, vai zinies.
vienu brīdi skan supermasīvais melnais caurums. un tad ār vī hjūmen or ār vī dancēr. vājprāts. kā var kaut ko tādu izdomāt?
njā. esmu kaut kā baisi pozitīvā.
un man ir mazvērtības kompleksi it visā.

būtu Jānis ienācis minūti ātrāk Pagrabiņā vai arī uzdevis vēl kādu jautājumu, kāpēc es tāda, es piektdien viņam būtu uzkritusi virsū uz pleca un raudājusi.
bļin! bet man taču jābūt stiprai! kāpec es to nevaru vairs! kāpēc šodien katedrālē blakus Annijai un Gēbelim atkal uznāca histēriskās raudāšanas lēkme? tas nenovedīs ne pie kā laba.