es šodien gribēju nomirt.
braucot tajā sasodītajā mašīnā, kurā iekāpu tikai dēļ savas mammas, kuru it nemaz vairs nesaprotu. es gribēju, lai mēs kaut kur ietriecamies, lai es nomirtu (tikai es). vai arī gulētu uz nāves gultas. varbūt tad viņa saprastu, ka tās scēniņas, es pametīšu savu draugu blā blā blā sacīšana, nemaz nedomājot to darīt, mūžīgā "piedošana" par to sasodīto dzeršanu un pēcākām histērijām (es to neuzskatu par piedošanu. tā ir es nezinu. varbūt mūžīgas bailes no pamestības), mūžīga mūsu iesaistīšana kaut kādās nacionālistiski noskaņotās (tāda ziņā, ka visi latvieši ir idiōti, svolači utt.) diskusijās, mūžīgā nemāju sajūta, mani nogalina.
man priekšā stāv tapešu nazis un mani pārņem emō domas. labi vienīgi, ka es to nespēju izdarīt.
vispār, ja es nezinātu, ka ir palikuši tikai pāris mēneši, ka ir sācies pavasaris, ka man tomēr ir arī kādi feini cilvēki blakus (vismaz man tā šķiet), es laikam spertu soli uz gājēju pārejas, kad deg sarkanais.
bļē. tik sen šīs domas nebija bijušas.
ja kāds zinātu, cik ļoti es vēlētos mājas. vietu, kur atgriezties. vietu, kur Tev nav jādomā, ko saki. vietu, kurā Tu vēlies atgriezties. un es tik ļoti gribēju palikt pie ōmes. bet tā bija māja, kas vilināja. dārzs. es labprāt viena tur tagad noņemtos ar pavasara darbeļiem. visu uzkopt sāktu. dzīvotu. bet bez mājām es tikai eksistēju. es ienīstu šo dzīvokli!
paradoksāli, bet tieši tad, kad mamma jutās visdraņķīgāk (viņa bija izdzinusi savu draudziņu ārā), es biju tik laimīga. bet es to mēģināju apslēpt.
kā viņi nesaprot, ka es ilgi to neizturēšu. vai patiešām viņa vēlas, lai gan man, gan brālim ir tikpat sabeigti nervi kā viņai!?
bļin. es taču esmu kļuvusi par histēriķi. mazākais uztraukums, un man paiet laiks, kamēr nomierinos. fuck, man pat rokas sāk trīcēt! un vai tas ir normāli manā vecumā?!
man nekad nebūs ģimenes! nekad! es negribu nevienam sabojāt dzīvi tikpat ļoti, kā to ir izdarījuši citi. tad jau labāk kļūt par piekasīgu vecmeitu, kuru neviens nemīl, kura jūtas vientuļi, tomēr nav atbildīga par citu dzīvju sabeigšanu. bet vēl jau ir jautājums, vai es maz nodzīvošu tik ilgi. vispār es gribu nomirt jauna. un ne jau tāpēc, lai paliktu skaista (es persōnīgi sevī nekā skaistu nesaskatu), bet, lai mazāk šajā pretīgajā vietā man būtu jāmitinās.
kaut būtu kāds, kas spētu palīdzēt. bet nav jau. bet man tik ļoti vajadzētu. bet varbūt ne man, bet mammai.
es zinu, cik tas ir gļēvulīgi, bet, šķiet, tā ir vienīgā izeja - prom. lai nekad neatgrieztos. situācijās tajās.
diez kā būtu, ja es viņiem nobērtu savus noteikumus? ja galvenais no tiem būtu, ļaujiet man dzīvot! izdarīt izvēles! nedarīt to, ko vajag, bet, ko gribu! bet visupirms tomēr ļaut man dzīvot nevis eksistēt.