|
|
Tuesday, December 18th, 2012
| |
12:33 am
|
Tu esi kā vāze, kas piedzims un lēnām sadalās mazos gabaliņos.
Tad tu savus gabaliņus sāc aizdot, iedot un pazaudēt.
ir grūti atrast,kas ir pazaudēts. Vēl vairāk ,kas atdots.
Tādēļ nemātā savus dārgos gabaliņus apkārt bez apdomīgas rīcības.
Jo, atpakaļ to nedabūsi, nebūs nekas vairs tā kā bija agrāk.
Biedējoši, bet šis neatgriezeniskais fakts, mūs stāda konstanta lieluma iznākumā.
Apreibsti no pasaules dāsnuma
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, December 12th, 2012
| |
11:17 pm
|
Piever slēģus
Mājas logos gaismas dziest
vienmuļas dvēseles dzied
Izdzisušu sveču pelēkā migla
Savākušo matu palēkā ilga
Pēc desmit, minūtes un miljoniem gadu
es stāvēšu tur, kur es gribēšu.
Es tikai nesaprotu vienu, citi tic reikarnācijai, citi Dieva mūžīgai valstībai, citi kosmosam un vēl traki sajukušo masveida pūļa pakaļskrējiens kāda viedāka cilvēka izdomātai idealoģijai.
|
|
(comment on this)
|
| Tuesday, December 11th, 2012
| |
7:25 pm
|
Tukšums griež tavu miesu, dzeloņdrātis vēdera dobumā.
Mitotiski daloties lielākas rētas tās rada.
Man ārkārtīgi sāp. Vienīgi kur varu slāpēt savas sausās asaras ir neveiksmīgos sāpju un izpulēdušu emociju bezsakarīgās rindās.
|
|
(comment on this)
|
| |
7:19 pm
|
Ar tavu vārdu
maigo bārdas vaigu
savilktās lūpās
klusējošās domās
Es ilgojos,
miglojos un mīļojos
Viegli klusējošo
un rūgti domājošo
tevi gribu it visu.
|
|
(comment on this)
|
| |
7:16 pm
|
Izģērbt tevi visu
Tavu kailu miesu
saltu un staltu
Tavu gaišo acu
pavedinātai locīties
un vieglai rotāties
Piesmelties un nokrist
Nepamosties un smaidīt
|
|
(comment on this)
|
| Monday, December 10th, 2012
| |
10:52 pm
|
Iedeg gaisma, notrīc rokas, tavi skarbi maigie sejas vaibsti liek man izsmērēties visai pret sienu.
Nav vairs nevienas vietas kur slēpties un bēgt. Tad jau pārskrienot viesulim, tu reiz zini ,ka tas beigsies un iespējas ir patverties. bet tad, tad, kad tavas mirdzošās acis pieskaras manam tālajam skatienam pazūd visa pasaule. Slēpies un glābies kur vēlies. Tā ir vēl agresīvi plūstošāka sajūta tavās asins dzīlēs. Izsmelt kausu asinīm, pieskarties tavai rokai un maigi, ar pirkstu galiem, izbraukt gar taviem biezajiem matiem. Nav nekas tāds. Nav nekas tāds, kas tik šķietami īpašs ir man. Ar tik intīmi legālu atmiņu es paņemu un ieflešoju savas mandarīna daivas.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, December 9th, 2012
| |
11:20 pm
|
|
| |
12:52 am
|
Zini, man dažreiz liekas,ka tevi mīlu. Neizsakāmā skalārajā lielumā un nezināmā gradācijā.
Es pat par tevi tik bieži nedomāju, es gandrīz vispār par tevi nedomāju, tikai vakaros, tikai dažos vakaros un dažās reizēs ,kad kāds piemin tavu vārdu. Es nezinu ko es gribu vai maz ko es saprotu, bet es vienalga , negribētu ar tevi būt kopā. Bet tas nenozīmē, ka es negribu tev gulēt blakām savu galu tev piespiedusi pie krūtīm. Skūpstīt tavu seju un paslēpties no visas pasaules. Bet tā liekas, kā epilepsijas lēkme un neritmiskas rindas, kas varbūt šķiet tik nenozīmīgi smagas. Vienalga gribas tevi visu, bet arī tomēr neko.
rakstīt nekam, relatīvi palīdz.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, November 25th, 2012
| |
9:52 pm
|
-atkāpe, atkal.
No sērijas nedaudz par tevi.
Ieskrienu tualetē un aizcērtu durvis. Sirds sāk dauzīties, jo atkal pavizēja tavas mirdzošās acis, gar mana skata stūri. Viegli smaidošas acis. Bet lūpas nekustīgas kā sargi pie prezidenta pils vārtiem. Notupjos un sirds sāk dauzīties. Starp diviem cilvēkiem var valdīt naids,mīlestība, draudzība,kaisle, līdzjūtība un nekas. Es nerunāju par mīlestību, tikai iestarpinu, šķiet, nozīmīgu citātu,ko lasīju. nedaudz pārveidotiem vārdiem, tas skanēja apmēram šādi - Kas ir mīlestība? Kas tev manī patīk? Robijs vaicāja Patai. Un pata atbildēja,ka ja jau es to zinātu tas vairs nebūtu interesanti un tā vairs nebūtu mīlestība.-. Laiks jau pagājis kopš tās reizēs, kad tikāmies ,kad tikāmies pēdējo reiz. Bet tomēr dvēselē es jūtu ,kaut kā trūkst kaut kā trūkst un tas esi tu...
Varbūt vēl tevi mīlēt, varbūt vēl tev atzīties, kad man sāp, kad tevis nav klāt. Varbūt vēl tevi mīlēt, varbūt tev vēl atzīties, kad sāp, kad tevis nav klāt. Bet tomēr dvēselē es jūtu, kaut kā trūkst. Bet varbūt, nē. bet varbūt tiešām, ir labi kā ir. Ir labi kā ir, jo bija jau labi kā bija...
|
|
(comment on this)
|
| |
9:45 pm
|
|
Zaļa spalva un greizsirdīgs kucēns,kas bezpalīdzīgi skrien man pretī pa tumšo tuneli. Tad paņēmu viņu savās maigi skarbajās rokās un nopūtos. Nelaimīga dvēsele manās rokās. Tā jau ir katru dienu, kad eju gar to simtgadīgo parku,kur vienmēr koki tik stalti, zālājs perfektās līnijās nolīdzināts un bērnu smiekli vienmēr atskanēs no tālajām šūpolēm, kas tika iekārtas dižā ozola zaros. Tā jau tas laiks paiet. Katru dienu savas bēdas. Katru dienu sava nelaime. Vienmēr ir kā nebeidzamā loterijā, kur tikai uzvarētājs būs tas nelaimīgais. Viss ir apgriezts, cilvēki baidās, ka kārtis kritīs tieši viņiem. Liktenīgās kārtis. Tā ir nelaime. Galvenā balva ir nelaime, kas atgadīsies ar tevi. Varbūt, tev nomirs tuviniek, draugs vai tu pats. Tā ir dienas spēle. dzīves spēle, tādēļ dzīvo tā ,lai to nenožēlotu,lai katru nākošo dienu tu varētu kļūt nevis par kārtējo uzvarētāja upuri, bet laimīgo uzvarētāju,kas uzvar visas pasaules sāpes, un apgāž morāles sienas.
|
|
(comment on this)
|
| |
9:37 pm
|
|
Kā var cilvēki iemācīt neuztraukties? Dažreiz man pat pietiek nekaunības kaut ko argumentēt sev pašai par to,kas ir un nav taisnīgi. Cilvēku lielākā nelaime ir tāda,ka tiem par daudz atļauts domāt.
|
|
(comment on this)
|
| |
9:34 pm
|
|
Tā arī liekas, ka arī neviens nesapratīs īstos šīs dzīves iemeslu cēloņus. Lielie pasaules dārgakmeņi ir tieši zināšanu bagātības. Jo relatīvi vairāk ko zini, jo vairāk saproti cik maz patiesībā tu zini.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, November 15th, 2012
| |
12:36 pm
|
Ir burvīgs rīts. Atradu savu pazudušo tabaciņu, uztinu pēdējās divas cigaretes.
Ārā līst. Apsēdos pie loga, klausījos lietū un baudīju kafijas smaržu. Nav
|
|
(comment on this)
|
| Monday, November 12th, 2012
| |
10:21 pm
|
Paņem tukšu kasti
Ievelc plašu apli
Zīda auklā ietinies
un ar cirvi drebinies.
|
|
(comment on this)
|
| |
10:21 pm - sakars
|
Bīdi, bīdi, bīdīt var mēbeles nevis tekstus, tā pat kā līmēt pastmarkas ar līmi ne mēli.
Kamēr Jūsu mazi sagrauztās dvēseles lēnam atkopjas vai ieslīgst vēl dziļākās depresīvākās pārdomās par rudeni tikmēr es sāku sapņot par aspirīnu. Kas vēl būtu sajutis šo viegli spēcīgo smaržu. Kā svaigi ceptas piparkūkas mazam prertīgam bērnam tā pat man aspirīns un laba daudz ironijas. Kas tevi jauno zēn padarījis tik nomāktu? Liels necenzēti spītīgs sarkasms nāca aiz tevis un nolieca galvu tev priekša. Tu labi kārtīgi uzmeti aci garām ejošajam draugam un pavilki viņa roku.
Sirsnīgi šaurinātā zobupastas tūbiņā palikušas pēdējās spīdīgās izaugsmes molekulas. Vari glābt savu spožo brīvību par vienas plombas cenu , bet atceries salabotais tur paliks uz mūžu, aizvietotais nebūs tik labs kā sākotnējais. Bet ar laiku pie visa pierod. Zobārstainā zebra lika aizvērt tukšo zoburindu,Ellīgi skābā elpa iecirtās tās nāsīs. Nolādētā šujmašīna šī pietvīkusi zilām acīm sāka ņaudēt.
plati uzsmaidīju un teica, ka šī ir tava pēdējā diena.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, October 18th, 2012
| |
9:43 pm
|
Un kādēļ tieši tu domā ,ka esi labāks par pārējiem?
Samarinēta kosmētika uz tavas sejas un cerību pilnas rokas.
Tu nekam nederīgais saražotais plastikas maisiņ.
Es arī reiz domāju,ka gaiss ir domāts mums visiem.
Izrādās, ka tava neglītā draudzene iztērēja visas kvotas uz šo parādību.
Kādēļ neglīti cilvēki nevar vienkārši nomirt.
Ak, skaisto cilvēku pasaule. Ideālas porcijas uz šķīvja, peles aste arī karājas īstajā attālumā no glāzes malas.
Viss kā vajag, esi nolikt un būsi pasniegts priekšā, ideālo cilvēku iekšām.
|
|
(comment on this)
|
| |
9:41 pm
|
Es nevaru ciest,
Tavu mākslīgo smaidu, sakostās lūpas, nosmērētās acis,
krekliņu ar lielu izgriezumu un pretīgu skatu uz dzīvi.
Neko es nevaru ciest un izciest.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, October 4th, 2012
| |
10:52 pm
|
|
Kad pār ādu pārskrien mazas skudriņas un sirds sāk dauzīties neizprotamās amplitūdas, un iekšējā sajūta ir kā milzīgs tukšuma un laika spridzeklis. Man ir bail no visa, es zinu, ka laiki mainās un visas lietas iet savu gaitu un ritējumu, nekas nekad nebūs tāds kā agrāk, visās lielākajās un tiešākajās nozīmēs, ko vien var atrast. Un tas mani šovakar biedē visvairāk. Nav jau tā, ka vis ,kas būs būs ne labāks par to,kas ir bijis, bet sajūta sagrauj biezākās mājas sienas.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, October 1st, 2012
| |
8:48 pm
|
Kad lapas jau krāsojas košākās krāsās, dzestrais gaiss spēlējas ar taviem matiem un viegls lietus skrien pa tavu vaigu.
Uzvilcis siltas zeķes tu ieslīdi dziļāk krēslā un rudens drēgnās domas sāk rosīties tavā prātā. Bezgalīga apcere un tieksme alkt uzzināt it visu. Aiz loga vilcienā, tie koki kas traucas garām pavedina uz domām, tie ko čukst, visa daba ceļas , tā vēlas ko teikt. Tikai īpašai skaņai un pacilātam vieglumam ir tā spēja aizpūst sārti čaukstošās rudens lapas, ieraut tās dinamiskā virpulī, zāles stiebri, kas līgojas iedvesmojošā dzejā ar visu pasaules ritmu. Un tu, jūti, ka rit tā aukstā asara, pār tavu vaigu. Bet man patīk, tas ir īpašs laiks, apstājies, apceri, padomā un vēlreiz pārdomā.
|
|
(comment on this)
|
| |
8:09 pm
|
|
Askēts balodis ar elektriskās uzvilkšanās fundamentālo matrices spēju sagrauj monogrāfisko gravitācijas apbrīnu.
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|