-atkāpe, atkal.
No sērijas nedaudz par tevi.
Ieskrienu tualetē un aizcērtu durvis. Sirds sāk dauzīties, jo atkal pavizēja tavas mirdzošās acis, gar mana skata stūri. Viegli smaidošas acis. Bet lūpas nekustīgas kā sargi pie prezidenta pils vārtiem. Notupjos un sirds sāk dauzīties. Starp diviem cilvēkiem var valdīt naids,mīlestība, draudzība,kaisle, līdzjūtība un nekas. Es nerunāju par mīlestību, tikai iestarpinu, šķiet, nozīmīgu citātu,ko lasīju. nedaudz pārveidotiem vārdiem, tas skanēja apmēram šādi - Kas ir mīlestība? Kas tev manī patīk? Robijs vaicāja Patai. Un pata atbildēja,ka ja jau es to zinātu tas vairs nebūtu interesanti un tā vairs nebūtu mīlestība.-. Laiks jau pagājis kopš tās reizēs, kad tikāmies ,kad tikāmies pēdējo reiz. Bet tomēr dvēselē es jūtu ,kaut kā trūkst kaut kā trūkst un tas esi tu...
Varbūt vēl tevi mīlēt, varbūt vēl tev atzīties, kad man sāp, kad tevis nav klāt. Varbūt vēl tevi mīlēt, varbūt tev vēl atzīties, kad sāp, kad tevis nav klāt. Bet tomēr dvēselē es jūtu, kaut kā trūkst. Bet varbūt, nē. bet varbūt tiešām, ir labi kā ir. Ir labi kā ir, jo bija jau labi kā bija...