Iedeg gaisma, notrīc rokas, tavi skarbi maigie sejas vaibsti liek man izsmērēties visai pret sienu.
Nav vairs nevienas vietas kur slēpties un bēgt. Tad jau pārskrienot viesulim, tu reiz zini ,ka tas beigsies un iespējas ir patverties. bet tad, tad, kad tavas mirdzošās acis pieskaras manam tālajam skatienam pazūd visa pasaule. Slēpies un glābies kur vēlies. Tā ir vēl agresīvi plūstošāka sajūta tavās asins dzīlēs. Izsmelt kausu asinīm, pieskarties tavai rokai un maigi, ar pirkstu galiem, izbraukt gar taviem biezajiem matiem. Nav nekas tāds. Nav nekas tāds, kas tik šķietami īpašs ir man. Ar tik intīmi legālu atmiņu es paņemu un ieflešoju savas mandarīna daivas.