Zini, man dažreiz liekas,ka tevi mīlu. Neizsakāmā skalārajā lielumā un nezināmā gradācijā.
Es pat par tevi tik bieži nedomāju, es gandrīz vispār par tevi nedomāju, tikai vakaros, tikai dažos vakaros un dažās reizēs ,kad kāds piemin tavu vārdu. Es nezinu ko es gribu vai maz ko es saprotu, bet es vienalga , negribētu ar tevi būt kopā. Bet tas nenozīmē, ka es negribu tev gulēt blakām savu galu tev piespiedusi pie krūtīm. Skūpstīt tavu seju un paslēpties no visas pasaules. Bet tā liekas, kā epilepsijas lēkme un neritmiskas rindas, kas varbūt šķiet tik nenozīmīgi smagas. Vienalga gribas tevi visu, bet arī tomēr neko.

rakstīt nekam, relatīvi palīdz.