vilcieni |
[17 Mar 2025|06:33pm] |
Taču ieraksta Sound System otrā daļa, par vilcienu "Tallina-Rīga-Viļņa", ir prātu vērpojošs faktors, kopš, es ļoti mazs bērns, pirmo reizi redzēju Rīgas staciju, peronus un vilcienus, arī braucu ar tiem. Par to, cik ļoti man patīk vilcieni, vismazāk no tā – salonā, bet vairāk goliātu spēks, mehānika, skaņa, risks, neierobežots spēks, konvertējams metafiziskajā. Es nediršos, bet ctulhu to vnk nav iespējams saskatīt. Viņš pats ir mehānisms, un izjauks to visu pa detaļām, un sakārtos pa pilnīgi garlaicīgām skrūvītēm. Un tad vilciens vairs ne elpos, ne būs metafizika. Un diršoties, ctulhu nekad savā dzīvē neuzbūvēs nevienu vilcienu. Tādā stāvoklī var mierīgi vai nodzerties, vai jebko citu. Viņš izvēlējās būt vnk stulbs, kas arī ir narkotika. Jēga no komunisma saukļiem, par to, ka mums ir jābūvē vēl labāki vilcieni, ir rindas pēc šņabja psrs veikalā.
Pieaugušam, man vilcieni transformējās no tā, ka es joprojām redzu tās masīvās atsperes starp ratiem, un visu to iespaidīgu, arī dīzeļlokomotīves dzinēja vibrāciju dzirdu kā GusGuss. Tam klāt ir pievienojusies iespēja, ka TAGAD tā ir kļuvusi tava brīvā griba. Doties jebkur, kur tas tev nesīs gan labu, gan savdabīgi sūru pieredzi, ja būsi neprātīgs (lasi, pastulbs), un piekritīsi jebkuram reisam, jebkurā laikā. Piemēram šovakar uz Viļņu.
Vilcieni ir vareni.
Trivia: Izkāpu Rīgā, un jaunai meitenei ārā pie vagona durvīm, kura sagaidīja tālākbraucējus uz Viļņu, jautāju "Jūs tiešām brauksiet tālāk uz Viļņu?!". Viņa smaidot atbildēja "Jā!". No-bazaar. Pacēlu apbrīnas īkšķi, un uzreiz tinos tālāk. Es neesmu mess, es tikai priecājos un sajūsminos
|
|