Kad pār ādu pārskrien mazas skudriņas un sirds sāk dauzīties neizprotamās amplitūdas, un iekšējā sajūta ir kā milzīgs tukšuma un laika spridzeklis. Man ir bail no visa, es zinu, ka laiki mainās un visas lietas iet savu gaitu un ritējumu, nekas nekad nebūs tāds kā agrāk, visās lielākajās un tiešākajās nozīmēs, ko vien var atrast. Un tas mani šovakar biedē visvairāk. Nav jau tā, ka vis ,kas būs būs ne labāks par to,kas ir bijis, bet sajūta sagrauj biezākās mājas sienas.