 | |
|
Ņujorkas ziemas sāga turpinās - šodien aizgājis jau zem mīnus 15* . It kā štrunts par temperatūru, bet vējš ir briesmīgs, sevišķi kopā ar lielu gaisa mitrumu. Šodien skatījos bildēs kā Florida izskatās un gribas saukt - mammu, braucam ātrāk un uz ilgāku laiku! :) Ceturtdien nācām no koncerta un es gandrīz paliku bez grupas - basists ( kā jau basists - lielas formas vīrs ) ar kontrabasu, pieķēries pie ceļa zīmes, nevar izkustēt no vietas. Tā tās Ņujorkas ziemas izskatās. |
|
| |
|
Trīs nedēļu laikā pieņēmos svarā par 1.8 kg. Sīkajam šodien klausījāmies sirsniņu - viss izklausās labi. Man asinsspiediens esot perfekts un viss izskatās oki doki. Pēc divām nedēļām ultraskaņa - ceru redzēt vai būs bosiks vai princese. Jau pāris nedēļas esmu apsēsta ar to, ka nu dikti gribas aknu pastēti ( uz baltmaizes. Ar marinētiem gurķiem! ) . Galvenais, ka nedrīkst. Bet īstenībā jau arī nezinu, kur nopirkt. :) Laikam jau tikai tāpēc, ka nedrīkst, gribas arī svaigu lasi, protams, uz kāda mīkstā siera. Un visu gribas ar sāli, bet visi čipsi, kas tik ļoti garšoja ( aka Pringles ) vairs negaršo... skāde... :) Pēc paskata klīnikā izskatās, ka visas amerikāņu hispānietes uz slimnīcu iet tikai pēc 30 nedēļām - es joprojām esmu vienīgā, kas nav apaļa ( vēl... ). |
|
| |
|
Dzīvokļa meklējumi sākās un beidzās šodien. Nākošnedēļ parakstīsim līgumu. Kā jau Ņujorkā - uz fikso jāizsver visi plusi un mīnusi. Sāksim ar mīnusiem : Plusi : Ievāksimies jūnijā. Es jau nevaru sagaidīt. Mazajās istabās jāpārkrāso sienas, lai vēl gaišāk - tur gan ir normāli logi, bet jocīga sienas krāsa - kādam bija sūnu zaļš noskaņojums.. :) |
|
| |
|
Beidzot sākam meklēt dzīvokļus un es ļoti ceru, ka izdosies atrast kaut ko tādu, kā es gribu! |
|
| |
|
Taisnība ir par to enerģijas uzplūdu. Tagad nevar apstāties. Gribas tik daudz ko darīt. Pēkšņi sapratu, ka tāpat kā Grācā attapos, arī te - pilnai harmonijai pietrūkst nekas cits kā KORIS! Diemžēl uz metropolitan operu esmu nokavējusi un nāksies gaidīt nākošo sezonu ( nu, man taču vienreiz būs jāpamēģina, kaut vai konkursa pēc! ), bet tikmēr viens labs koris vēl meklē dziedātājus - lai gan pamatā baznīcai piesaistīts - šis derēs, jo meklēti tiek tikai "paid singers" un sezona beidzas jau jūnijā, kas protams labi sader ar man vajadzīgajiem atvaļinājumiem. Aizvakar biju vienā studijā uz workšopu - labi atsvaidzināja atmiņu un vēl tiku pie bildēm ar sevi! Vakar tikos ar vienu modeli - uz ātro iepazīšanos sesiju. Labi mums sapasēja un smuks rezultāts no "apkrāt kvartālam" fotosesijas, tā ka domāsim darīt ko skaistāku. Tā kā viņa dzīvoja krievu rajonā, nenoturējos un mājupceļā iegāju veikalā "магазин" (klasika...) . AAAA!!!! CCCP ( jap, tas ir nosaukums ) iebiezinātais piens, visas končas un cepumi kartona kastēs - sveramās. Goda vietā uz letes, ar neko neapklāta rotājas liela torte "Napoleons". Es nezinu, kur viņi izrok pat vecos svarus, slīpās vitrīnas un vārgas iljiča spuldzītes blāvi dzeltenīgam apgaismojumam, gluži kā Mālpils vai Mazirbes veikalos bērnībā, bet pelmeņi saldētavā lepni gozējās pašā priekšā un pa trīs ar pus dolāriem nonāca manā īpašumā - un jā, tika apēsti ar skābu krējumu un etiķi! :) Vismaz kā pateikt Labdien, Uz redzēšanos un paldies es vēl krieviski māku... |
|
| |
|
Jau saģērbos iet ārā taisīt pēcapokalipses bildes, kad atkal sāka sniegt, bet objektīvam nepatīk sniegs.... Pie tiem 20 cm vēl 20 sasnigs ? Es domāju, ka vajag arī slēgt ne tikai visu sabiedrisko transportu un neļaut mašīnām braukt, bet arī slēgt visas slimnīcas, pārtikas veikalus un aptiekas līdz augustam. Nu tā, lai drošāk… |
|
| |
|
Šodien jāskrien uz darbu agri, Tuomo tikmēr jāiepērk "avārijas šokolādes" krājumi, jo šonakt sasnigšot 50 cm un vējš būšot līdz 55 km/h. Tā ka rīt uz darbu diez vai dosimies. :) |
|
| |
|
Šonakt sapnī skatījos uz "Aizupēm" un izdomāju, ka jāpārbūvē jauns jumts. Uzreiz parādījās celtnieku brigāde un pārbūvēja pirmo stāvu kā kaut ko līdzīgu Buku muižai - ar kolonām, tikai dzeltenās krāsas vietā bija rozā. :) Šodien ar Tuomo runājot par naudu, aizrunājāmies par sapņu ieguldījumiem nekustamajos īpašumos - sapņu, jo tiem nav jābūt nedz izdevīgiem, nedz loģiskiem, nedz iespējamiem - vienkārši sapņu īpašumi. Tuomo nopirktu māju, kas viņam bija tā, kas man ir Mālpils, bet ko viņa mamma kaut kad pārdeva. Tā kā "Aizupes" ir omopja, tad es teicu, ka ja reiz sapņu īpašumi tad - Bukas. Jo kāda jēga no tās superskaistās vietas, ja tā netiek izmantota - vismaz uztaisītu kā vecos laikos… un jā, ar ezeru un ūdenskritumu! Man gan no pašas ēkas vienmēr bija bail. Laikam iekšā es nekad tur nebiju ( vai tomēr ? ), bet jau ārdurvis bija ļoti biedējošas! Tā ka muižā es pati nekad negribētu dzīvot, teorētiski tā vajadzīga tikai, lai būtu pieeja ezeram un ūdenskritumam, bet pieļauju, ka īpašums šajā gadījumā ir ezers + muiža, bet to vienmēr var pārtaisīt par viesnīcu, utt… . Centāmies uzminēt īpašuma aptuveno vērtību. Vienīgais ko atradu ir "Salmiņu" lidlauka cena ( 8.2 ha zemes ) - 86 000 latu. Interesanti, ka no 8 pircējiem neviens tā arī šo īpašumu nav nopircis un teorētiski Salmiņš ir vienīgais, ka šo vietu pieskata. Lai gan lidlauku reizēm īrē skaidaiveri un tas tiek izmantots avārijas situācijās lidojumus starp leišiem un Ādažiem. Zinot segumu - es nezinu kāda reāla pievienotā vērtība īpašumam reāli ir… Lai kaut ko tur izveidotu taču viss ir jānojauc sākumā nost… un jāpārlej viss asfalts… un ne jau parasts - lidostu segums… Īstenībā ļoti interesanti tā papētīt. Lidlauka cena liek domāt, ka bez multimiljonu kredītvēstures pie ezera ( un muižas ) man netikt. Mans naudu šķērdējošais boss sūdzējās - grūti, kad ir nauda ko "dedzināt" ( tā tikai ebreji Ņujorkā var īdēt… ). Es teicu, ka es gan gribētu, lai man tāda nauda būtu, jo man ir plāns! :) |
|
| |
|
Vasarā, ballējoties pa Williamsburgas hipsteru naktsdzīvi, Džeimss atrada uz ielas nomestu puķi puķpodā. Puķe bija galigi sanīkusi, ar appuvušām lapām un, lai gan redzams, ka tā vēl cīnījās, bija skaidrs, ka nekāds ilgdzīvotājs no šīs puķes nesanāks… Džeimss izdomāja, ka tā puķe man ir jāuzdāvina. Zinot viņu, tas bija jauks žests, tikai ņemt "bezpajumtnieku" bomzīšpuķi baigi negribējās. Ballējāmies vēl kādu laiku un es izdomāju, ka to puķi paņemšu, ja atcerēšos. Tagad mājās, saulīte, smukā violetā māla podiņa ar smukiem rozā ziediem taisās plaukt mana rozā Kalanchoe ( nezinu lv vārdiņu ). Vēl mazliet šķība un greiza, bet stipra, 4 reizs lielāka kā sākumā un dikti koša… |
|
| |
|
Beidzot apnika ņergāties un čīkstēt un izdomāju, ka beidzot kaut kas interesants jāsāk darīt. Izlēmu paputināt savus iekrājumus un nopirku šujmašīnu. Sapratu, ka vesela kaudze ar drēbēm ir novecojusi UN sāk kļūt par mazu, tāpēc iedomājos, ka taču to visu var atrisināt nevis metot ārā kaudzi ar drēbēm un pērkot vietā jaunas, ko vilkt uz pāris mēnešiem, bet gan pārveidot to, kas kādreiz iepirkts, bet netiek vilkts. Iesāku ar vienkāršu projektiņu, kurā divus pa mazu esošus krekliņus pārveidoju vienā smukā, ērtā krekliņā. Sanāca smuki. Lēnām varēs ķerties pie nopienākiem darbiem. Uz tehnoloģiju iepirkšanas viļņa sapratu, ka man jau ļoti ļoti sen kārojas kaut ko no agrākiem laikiem. Latvijā vienmēr bija sendviču tosteris. Iepirku to arī un nu gaidu - svētdien jau varēs taisīt garšīgās siermaizes! Un, ja reiz uz nostaļģiskā siermaižu viļņa es uzlēkusi, sataisīju vienu rītu siermaizes tā, kā mamma taisa. ( nu, vismaz man šķiet, ka tikai mamma tā taisa! ). Ar majonēzi un krējumu, tomātiem un rīvētu sieru. Sanāca baigi labi! Nākošie elektroniskie pirkumi būs gludeklis ( jo vienkārši nekad nav bijis…) un kārtīgs fēns ( jo manējais ir komēdija par tēmu )… Tad vēl elektronikas wish-listē ir mikseris ( Tuomo mīļajiem banānu - šokolādes mafiniem ) un matu taisnotājs ( es ziemā smuka parasti neiztaisos, tāpēc tas būs pavasara pirkums… ) un tad jau sākas neiespējamā misija - visas foto lietas… :) Bet - ar jaunajiem diviem pirkumiem jau solis tuvāk elektronikas pilnībai ir sperts! Juhuuu! :) |
|
| |
|
Beidzot arī Ņujorkas ielas ir baltas! Termometra stabiņš noslīdējis zem -10 C*. Ģērbšanās metode ir sekojoša. Maika, jaka, džemperis, džemperis, šalle, jaka, LV šalle, LV cepure, ja ārā snieg vai ir auksts vējš - FIN šalle, kas tinas apkārt 10 reizes un tad es izskatos pēc citplanētieša ( tipiskā ) ar lielu, zilu galvu ( un nē, es neskraidu apkārt bez biksēm, bet gan iegādājos siltās zeķubikses, nu gluži kā bērnu dienās ) . Jāsaka, ka -10 C* NY ir daudz nepatīkamāki kā Eiropā - mitrums lien ādā un tur sasalst. Brrr.. |
|
| |
|
Atzīšos - sasniedzu savus slinkuma rekordus. Nebiju bijusi dušā 3 dienas, istaba izskatījās briesmīgi un no ledusskapja satura arī neko nevarēja saprast. Dienas pagāja darbā, kur zināju - neviena nav un mājās - istabā, kur neviena nav. Pie Ņujorkas nedaudzajiem plusiem pieskaitāmā "absolūta pazušana pūlī" tomēr reizēm noder. Arī tas, ka ir piespiedu cepuru sezona un mati nav obligāti jāatrāda. Tad nu šodien bija gana - saņēmos un iztīrīju istabu, pēc IKEAs apmeklējuma ( jā, ir traki, kad šis veikals ir 5 kvartālu attālumā… ) arī beidzot tiku atpakaļ pie jau mūžību atpakaļ izdegušās gaismas. Protams, ne jau nopērkot vajadzīgo spuldzīti griestu lampai, bet gan nopērkot jaunu lampu… un sveces….un pakaramos… un spilvenu….. un….. kanēļmaizīti. Jo viņiem ir tādas garšīgas, siltas un … pieļauju - absolūti neveselīgas. Bet nu, kas varbūt nav labi ķermenim, noteikti kanēļa smaržas veidā ir labs sirdij. Pārvarot vēlmi nopirkt absolūti nevajadzīgu jaunu paklāju, apbalvoju sevi ar iespēju iztīrīt to pašu paklāju, kas jau ir! Tadāaaa, izrādās - tiešām zils! :) Nu labi, es jau pārspīlēju. Jebkurā gadījumā - Tomo ( tā, kas suns ) bija dikti apjukusi tīrā istabā, kas smaržo pēc meža zemeņu svecēm un pārbaudīja katru stūri, visu rūpīgi apošņājot… Vēl šodien katlā uzradās borščs. Ai, nu sakārojas boršču. Neko darīt. Jāiet uz veikalu, jāpērk bietes… Pēc tam, kad beidzot atradu kārtīgu recepti, viss gāja kā pa sviestu - liellopu gaļa kusa mutē, viss tika savārīts pareizā secībā un garšo lieliski!… Protams, šo ēdienu novērtēt spēja vien tikai poļu dzīvokļa biedrs, kas aizlavījās līdz katlam divreiz ( un es viņu nevainoju…)… :) |
|
| |
|
Fotokamera, pase, vīza, siltās, Tuomo mammas adītās zeķēs, šalle un mammas sūtītā cepurīte ar māras koku. Ceļojums uz Kanādu tūlīt sāksies! Juhuuu! Kāzu jubilejai par godu saņēmu norādījumus no Tuomo : viesnīca ir tur un tur, pie portjē aploksnē ir atstāta istabas atslēga un nauda, leduskapī saldētas zemenes un mango! Es būšu atpakaļ tikos un tikos - uztaisi sev karstu vannu - redzēsi - ārā būs ļoti auksti! :) |
|
| |
|
Desmit nedēļas Tuomo ir projām. Protams, ka mani piemeklēja doma - ko tad īsti šajā laikā darīt. Darbs aizņem 70% laika. Bet ko darīt tajā 30% atlikušajā nomoda laikā ???? Tad nu, sekojot ikdienai nolēmu, ka tieši tas ir vajadzīgs - pārmaiņas pēc var nesekot Tuomo kalendāram, manam nogurumam, mūsu vēlmei sēdēt kaut kur divatā. Māra ( mana (aptuveni) latviski runājošā draudzene, kas strādā mūsu klubos par bārmeni ) mani uzaicināja uz kādas meitenes dzimšanas dienu. Skaidrs, ka man šķita dīvaini - kāpēc gan lai es ietu uz dzimšanas dienas ballīti restorānā, ja es nemaz jubilāru nepazīstu. Izrādījās - visi 12 cilvēki ir (vismaz aptuveni) latviski runājoši. Visiem vismaz viens no vecākiem ir latvietis. Smiekli un bilinguāla vide ( ja nu vārdiņi aizmirstas ). "Daudz baltu dieniņu" netipiskā izpildījumā ( dziesma acīmredzami ir pārmantota kluso telefonu veidā ). Īsti latviešu vārdi patriotiskas nostaļģijas dēļ ( ak, nabaga bērni ) un unamade māca, kā pārtulkot izteicienu "screwed up" - nu takš - apčakarēts! :) |
|
| |
|
Pēkšņi, no dzelteniem kokiem sāka krist lapas. Rajons ietērpās biezā, tumīgā miglā. Nēģerbērni nozuda no ielām un spēļu laukumiem. Ugunsdzēsēju mašīnas, kas uzpildījās ar ūdeni, izgaismoja istabu sarkanu un zilu. Brāmsa 4. simfonija lauza ceļu caur griestiem no augšējā dzīvokļa, kurā dzīvo "tas puisis, kas taisa gleznu rāmjus". Iečīkstējās durvis un Tomo ( tā, kas suns ) uzmanīgi pabāza savu purniņu pa šķirbu, lai apskatītos, vai man nav kaut kas ēdams. Ja tikai viņa mācētu arī durvis aiz sevis arī aizvērt... |
|
| |
|
Darbā uz austiņām klausos ziemassvētku dziesmas, kas jāiemācās koncertam. Uzreiz slinkums strādāt, gribas vai nu Gogoļielā ēst pīli un skābus kāpostus, un dancot ar mazajiem, vai Tērbatas ielā būt laikam joprojām mazākajai (?) , kas prot lasīt un vilkt dāvanas no egles apakšas :) Nāksies nopirkt mandarīnus, dzert ingvera un pašaudzētās piparmētas tēju un plānot ziemassvētkos aizbēgt vismaz prom no Ņujorkas.... |
|
| |
|
Nu lūk, halovīns ir pagājis un darbiņš šausmu mājā bija ļoti jautrs, bet arī ļoti nogurdinošs - vēl šodien muskuļi jūtami no visas lēkāšanas. Reizi gadā pārtapt šausmoņos ir smieklīgi un cilvēkiem tik tiešām patīk būt baidītiem. Ar "darba" biedriem pēc tam pārrunājām vakaru norisi, jo māja ir liela un istabu daudz, jāiet cauri savas 20 minūtes noteikti un katrs špoks atrodas savā istabā. Būtu ļoti interesants temats kādam zinātniskajam darbam psiholoģijā. Piemēram tas, kādas ir cilvēku reakciju grupas. Ir cilvēki, kas reaģē ar flirtu - čau smukā, iesim dzert kafiju - pamatojamies uz ideju - "Ja es tev patīku, tu man nedarīsi pāri". Tad ir grupa, kas visu analizē - lai nodarbinātu smadzenes un neļautu vaļu fantāzijai ( kas šajā gadījumā spēlē milzīgu lomu, jo mēs taču visi saprotam, ka tā ir tikai māja un tikai cilvēki un tikai krāsas uz sejas…). Šī grupa iet cauri un runā nepārtraukti, aprakstot istabas un iespējas, kur un kurš varētu slēpties. .. Tad vēl ir grupa, kurai vienkārši nevajadzētu atrasties spoku mājā. Šajā grupā ir cilvēki, kuriem, manuprāt ir zems intelekta līmenis. Piemēram - es nekad mūžā ( un ar nekad es domāju NEKAD ) neņemtu uz spoku māju bērnus ( un tad nedusmojaties, ka viņi raud vai grib iet prom - un, ka tavi 25 dolāri bija izmesti vējā, jo jāiet prom pēc pirmās istabas… ), turklāt mēs ne vienmēr redzam, ko biedēsim un negribas izlekt priekšā mazam bērnam. Tālāk - cilvēki, kas nevar iztik bez fiziska kontakta aizsargājoties. Tāpēc pirmā istabā pārģērbušies ir tikai kartīgī, militāri trennēti sargi. Jau šajā telpā var redzēt kāda būs cilvēka reakcija un tad mazais zombijs izkrien cauri mājai, lai pabrīdinātu citus palikt pareizā atstatumā no grupas, kamēr pie katras dāmas vienmēr ir viens aizsargāt gatavs vīrietis. Vēl katrā telpā ir nakts skata kamera - viss ko mēs daram ir ierakstīts un uzmanīts, jo noteikumi ir ļoti strikti. Nekāds fizisks konakts tā saucamajās "bez kontakta naktīs". nekāds un viss. Pirmā nakts, kurā strādāju bija kontakta nakts, bet tā ka man šķiet, ka nav tur ko grābstīties ap svešiem cilvēkiem, es izmantoju biedēšanas taktiku, kuru nosaucu pēc cilvēku reakcijas "vai tas ir īsts?". Es nekustējos visu laiku, kamēr cilvēki sāk brīnīties, vai es esmu īsta un tad ar mazu būuuu tu vari nobaidīt kārtīgi. Visstulbākā grupa stulbo cilvēku grupā ir tie, kas nāk uz spoku māju dzēruši. Pirmkārt - tu nevari paredzēt savu reakciju un mēs nevaram paredzēt tavu reakciju. Otrkārt - jā, tu traucē vai nu ar savu briesmīgo elpu, muļķīgo reakciju vai absolūto nespēju novērtēt pieredzi, par kuru tu nupat samaksāji labu naudu…Labi, ka katrā dienā bija tikai pa vienam eksemplāram. Kopumā bija ļoti jautri, laiks paskrēja nemanot, cilvēkiem ļoti patika būt baidītiem un mums, aktieriem, bija jautri izmēģināt dažādas tehnikas, redzēt dažādas reakcijas, turklāt man tagad ir vesela kaudze pārdomām par psiholoģiju… Labi, pietiks par šausmām. Pa virtuvi izbirušais kanēli pāris dienas atpakaļ uzjundīja atmiņas par mannā putru brokastīs. Saņēmos, aizgāju uz veikalu. Tagad katru rītu ēdu. Ar brūno cukuru un kanēli. Kamēr Tuomo ir prom, gaļa ir atkal pazudusi no ēdienkartes un es vāru dārzeņu zupas. Boss ir prom atvaļinājumā un klubos ir miers. Neviens lieki nesatraucas, viss rit savu gaitu, katru vakaru ir skaista mūzika…Ceturtdien mums bija klasiskās mūzikas vakars un parastās šūbertiādes vietā skanēja īsts tango. Akordeons tomēr ir brīnišķīgs instruments. |
|
| |
|
Kopā ar lietu, vēju un pelēkām, smagām debesīm, cilvēkiem, kas iestūķējušies šalles kalnos un kabatslakatiņos, kaut kur pa vidu vispārējai Ebolas vīrusa panikai un sarkanīgām kļavu lapām, še ku re ku ir klāt amerikāņu iemīļotais Helovīns. Pa vidu visām zvaigznēm, ko sanāk samanīt uz ielas ( piem. Ronaldu Vīzliju, kurš mani gandrīz nogāza no kājām un ar īpaši neglītu gaitu apveltītā "CSI NewYork" dāma, kas filmējas uz blakus ielas, kas tagad izveidota 60 gadu stilā... ) sanāk braukt vilcienā ar raganām, spaidermeniem, mazām laumiņām, princesēm un neskaitāmām Elzām. Tā kā es nekad īstu helovīnu neesmu piedzīvojusi, tad šogad izskatās, ka man ticis džekpots. Rīt braukšu uz New Jersey. Vienu dienu strādāšu spoku mājā, kopā ar saviem dzīvokļa biedriem. Nevaru vien sagaidīt! Piektdien, īstajā helovīnā, jau domāju kādas konfektes iepirkt bērneļiem un kur iet foto medībās. Visādi citādi Tuomo ir aizdevies tūrē un Tuomo gultasvietu ir ieņēmis Tomo - mūsmāju suns ( jā jā, tas, kas pēc lapsas izskatās ). Sapratusi, ka Tuomo tagad nenāk ar mani mājās, viņa nāk pie manis un liek mani gulēt - kad esmu aizmigusi, dodas atpakaļ uz citu istabu. :) Smieklīga dāma... |
|
| |
|
Pret baznīcas sienu atspiedies sēdēja čeršīras kaķis. Mulats ar traka, tomēr laipna cilvēka smaidu, plati atvērtām acīm, kas neskatījās nekur, smējās par tikai sev zināmiem jokiem. Viņam pretī uz ielas, kaudzēs sakrauti, saulē karsējās lieli dēļi. Tajā mirklī baznīcas zvans nozvanīja stundas ceturksni un es, attapusies no savām domām strauji ievilku gaisu. Dēļu smarža patīkami novārsmoja parasti tik neizturamajā Ņujorkas gaisā. Nosmaržoja pēc Mālpils pamestā lidmašīnu angāra, kas pilns ar koka skaidām. Kādas sākumskolas klases 1. septembrī, pirms došanās uz Doma baznīcu, mamma mani ietērpa zili melni balti strīpotā īsā kleitiņā, mati man bija nogriezti īsi, tikko zem ausīm. Kājās melnas kurpītes un ap kaklu tāda kaklarota ar melnām un baltām pŗelītēm un sirsniņu centrā. Man tik ļoti patika tā kaklarota. Vienreiz es ar "karļikiem" ( puikām, kas reizēm bija Mālpilī, paņemti no kādas ģimenes, kas netika ar visiem resgaļiem galā ) skrējām pa skaidām. Kaudzes reizēm bija tik lielas, ka tik tikko varēja ielīst uz nākošo telpas nodalījumu. Karstās vasaras dienās skaidas kūpēja un sautējās, ja sāka rakt bedri kādā kāpā, varēja labi apsvilināt plaukstas. Tā nu es skrēju pa kāpām, kamēr attapos, ka ap kaklu vairs nav manas kaklarotas ar sirsniņu. Līdu pa visām kāpām un meklēju, tā arī neatradu. Iespējams, ka tas viss tā arī nenotika, bet visi dēļi noteikti smaržo pēc Mālpils pamestā lidmašīnas angāra vasarā. |
|
| |
|
Tādas dienas, kurās viss iet šķērsām. Skrienu uz autobusu, esmu 15 sekundes par vēlu. Tieku līdz metro - 3 sekundes par vēlu. Veikalā ir viss tikai ne tas, ko vajag un bankas karte tiek nobloķēta, jo swedbanka ir dīvaina ( nu, es jau atbloķēju, bet jebkurā gadījumā... ), pastā visu sajaukuši un sāp vēders. Boss īgņojas un manas angļu valodas ne-zināšanas mani nevajadzīgi apkauno nepiemērotos mirkļos. Un darbā ir tik daudz darāmā un viss tik atbildīgs, ka ļoti bail kaut ko netīšām sajaukt, kā tas, protams, sanāca vakar. Nu un tad, ka grupa ierodas stundu vēlāk ? Pie labām lietām - pēkšņi masveidā ieplūda nauda no gandrīz visiem projektiem, turklāt dažiem tik veciem, kas vēl pirms USA tika darīti, līdz ar to jau teju aizmirsti... Vakar bija jāizpalīdz vienai dziedātājai un jādzied viņas vietā, bija foršs koncertiņš. Otrdien precās dzīvokļa biedri. Pirmoreiz pēc ilgiem ilgiem laikiem braukšu limuzīnā - takš tomēr forši pa Ņujorku tā vizināties! Nu ko, jācer uz labāku rītdienu ( Labāka rītdiena izklausās kā partijas nosaukums... (?) ), un jādzīvo tik šī diena nost, kā nekā - neies jau mest plinti krūmos... |
|