Pret baznīcas sienu atspiedies sēdēja čeršīras kaķis. Mulats ar traka, tomēr laipna cilvēka smaidu, plati atvērtām acīm, kas neskatījās nekur, smējās par tikai sev zināmiem jokiem. Viņam pretī uz ielas, kaudzēs sakrauti, saulē karsējās lieli dēļi. Tajā mirklī baznīcas zvans nozvanīja stundas ceturksni un es, attapusies no savām domām strauji ievilku gaisu. Dēļu smarža patīkami novārsmoja parasti tik neizturamajā Ņujorkas gaisā. Nosmaržoja pēc Mālpils pamestā lidmašīnu angāra, kas pilns ar koka skaidām. Kādas sākumskolas klases 1. septembrī, pirms došanās uz Doma baznīcu, mamma mani ietērpa zili melni balti strīpotā īsā kleitiņā, mati man bija nogriezti īsi, tikko zem ausīm. Kājās melnas kurpītes un ap kaklu tāda kaklarota ar melnām un baltām pŗelītēm un sirsniņu centrā. Man tik ļoti patika tā kaklarota. Vienreiz es ar "karļikiem" ( puikām, kas reizēm bija Mālpilī, paņemti no kādas ģimenes, kas netika ar visiem resgaļiem galā ) skrējām pa skaidām. Kaudzes reizēm bija tik lielas, ka tik tikko varēja ielīst uz nākošo telpas nodalījumu. Karstās vasaras dienās skaidas kūpēja un sautējās, ja sāka rakt bedri kādā kāpā, varēja labi apsvilināt plaukstas. Tā nu es skrēju pa kāpām, kamēr attapos, ka ap kaklu vairs nav manas kaklarotas ar sirsniņu. Līdu pa visām kāpām un meklēju, tā arī neatradu. Iespējams, ka tas viss tā arī nenotika, bet visi dēļi noteikti smaržo pēc Mālpils pamestā lidmašīnas angāra vasarā.