nākotnes · atmiņu · pieraksti

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Atzīšos - sasniedzu savus slinkuma rekordus. Nebiju bijusi dušā 3 dienas, istaba izskatījās briesmīgi un no ledusskapja satura arī neko nevarēja saprast. Dienas pagāja darbā, kur zināju - neviena nav un mājās - istabā, kur neviena nav. Pie Ņujorkas nedaudzajiem plusiem pieskaitāmā "absolūta pazušana pūlī" tomēr reizēm noder. Arī tas, ka ir piespiedu cepuru sezona un mati nav obligāti jāatrāda. Tad nu šodien bija gana - saņēmos un iztīrīju istabu, pēc IKEAs apmeklējuma ( jā, ir traki, kad šis veikals ir 5 kvartālu attālumā… ) arī beidzot tiku atpakaļ pie jau mūžību atpakaļ izdegušās gaismas. Protams, ne jau nopērkot vajadzīgo spuldzīti griestu lampai, bet gan nopērkot jaunu lampu… un sveces….un pakaramos… un spilvenu….. un….. kanēļmaizīti. Jo viņiem ir tādas garšīgas, siltas un … pieļauju - absolūti neveselīgas. Bet nu, kas varbūt nav labi ķermenim, noteikti kanēļa smaržas veidā ir labs sirdij. Pārvarot vēlmi nopirkt absolūti nevajadzīgu jaunu paklāju, apbalvoju sevi ar iespēju iztīrīt to pašu paklāju, kas jau ir! Tadāaaa, izrādās - tiešām zils! :) Nu labi, es jau pārspīlēju. Jebkurā gadījumā - Tomo ( tā, kas suns ) bija dikti apjukusi tīrā istabā, kas smaržo pēc meža zemeņu svecēm un pārbaudīja katru stūri, visu rūpīgi apošņājot… Vēl šodien katlā uzradās borščs. Ai, nu sakārojas boršču. Neko darīt. Jāiet uz veikalu, jāpērk bietes… Pēc tam, kad beidzot atradu kārtīgu recepti, viss gāja kā pa sviestu - liellopu gaļa kusa mutē, viss tika savārīts pareizā secībā un garšo lieliski!… Protams, šo ēdienu novērtēt spēja vien tikai poļu dzīvokļa biedrs, kas aizlavījās līdz katlam divreiz ( un es viņu nevainoju…)… :)
* * *
Fotokamera, pase, vīza, siltās, Tuomo mammas adītās zeķēs, šalle un mammas sūtītā cepurīte ar māras koku. Ceļojums uz Kanādu tūlīt sāksies! Juhuuu!
Kāzu jubilejai par godu saņēmu norādījumus no Tuomo : viesnīca ir tur un tur, pie portjē aploksnē ir atstāta istabas atslēga un nauda, leduskapī saldētas zemenes un mango! Es būšu atpakaļ tikos un tikos - uztaisi sev karstu vannu - redzēsi - ārā būs ļoti auksti!

:)
Vai nav lieliski ? :)

* * *
Desmit nedēļas Tuomo ir projām. Protams, ka mani piemeklēja doma - ko tad īsti šajā laikā darīt. Darbs aizņem 70% laika. Bet ko darīt tajā 30% atlikušajā nomoda laikā ????
Tad nu, sekojot ikdienai nolēmu, ka tieši tas ir vajadzīgs - pārmaiņas pēc var nesekot Tuomo kalendāram, manam nogurumam, mūsu vēlmei sēdēt kaut kur divatā. Māra ( mana (aptuveni) latviski runājošā draudzene, kas strādā mūsu klubos par bārmeni ) mani uzaicināja uz kādas meitenes dzimšanas dienu. Skaidrs, ka man šķita dīvaini - kāpēc gan lai es ietu uz dzimšanas dienas ballīti restorānā, ja es nemaz jubilāru nepazīstu. Izrādījās - visi 12 cilvēki ir (vismaz aptuveni) latviski runājoši. Visiem vismaz viens no vecākiem ir latvietis. Smiekli un bilinguāla vide ( ja nu vārdiņi aizmirstas ). "Daudz baltu dieniņu" netipiskā izpildījumā ( dziesma acīmredzami ir pārmantota kluso telefonu veidā ). Īsti latviešu vārdi patriotiskas nostaļģijas dēļ ( ak, nabaga bērni ) un unamade māca, kā pārtulkot izteicienu "screwed up" - nu takš - apčakarēts! :)
* * *
Pēkšņi, no dzelteniem kokiem sāka krist lapas. Rajons ietērpās biezā, tumīgā miglā. Nēģerbērni nozuda no ielām un spēļu laukumiem. Ugunsdzēsēju mašīnas, kas uzpildījās ar ūdeni, izgaismoja istabu sarkanu un zilu. Brāmsa 4. simfonija lauza ceļu caur griestiem no augšējā dzīvokļa, kurā dzīvo "tas puisis, kas taisa gleznu rāmjus". Iečīkstējās durvis un Tomo ( tā, kas suns ) uzmanīgi pabāza savu purniņu pa šķirbu, lai apskatītos, vai man nav kaut kas ēdams. Ja tikai viņa mācētu arī durvis aiz sevis arī aizvērt...
* * *
Darbā uz austiņām klausos ziemassvētku dziesmas, kas jāiemācās koncertam. Uzreiz slinkums strādāt, gribas vai nu Gogoļielā ēst pīli un skābus kāpostus, un dancot ar mazajiem, vai Tērbatas ielā būt laikam joprojām mazākajai (?) , kas prot lasīt un vilkt dāvanas no egles apakšas :)
Nāksies nopirkt mandarīnus, dzert ingvera un pašaudzētās piparmētas tēju un plānot ziemassvētkos aizbēgt vismaz prom no Ņujorkas....
* * *
Nu lūk, halovīns ir pagājis un darbiņš šausmu mājā bija ļoti jautrs, bet arī ļoti nogurdinošs - vēl šodien muskuļi jūtami no visas lēkāšanas. Reizi gadā pārtapt šausmoņos ir smieklīgi un cilvēkiem tik tiešām patīk būt baidītiem. Ar "darba" biedriem pēc tam pārrunājām vakaru norisi, jo māja ir liela un istabu daudz, jāiet cauri savas 20 minūtes noteikti un katrs špoks atrodas savā istabā. Būtu ļoti interesants temats kādam zinātniskajam darbam psiholoģijā. Piemēram tas, kādas ir cilvēku reakciju grupas. Ir cilvēki, kas reaģē ar flirtu - čau smukā, iesim dzert kafiju - pamatojamies uz ideju - "Ja es tev patīku, tu man nedarīsi pāri". Tad ir grupa, kas visu analizē - lai nodarbinātu smadzenes un neļautu vaļu fantāzijai ( kas šajā gadījumā spēlē milzīgu lomu, jo mēs taču visi saprotam, ka tā ir tikai māja un tikai cilvēki un tikai krāsas uz sejas…). Šī grupa iet cauri un runā nepārtraukti, aprakstot istabas un iespējas, kur un kurš varētu slēpties. .. Tad vēl ir grupa, kurai vienkārši nevajadzētu atrasties spoku mājā. Šajā grupā ir cilvēki, kuriem, manuprāt ir zems intelekta līmenis. Piemēram - es nekad mūžā ( un ar nekad es domāju NEKAD ) neņemtu uz spoku māju bērnus ( un tad nedusmojaties, ka viņi raud vai grib iet prom - un, ka tavi 25 dolāri bija izmesti vējā, jo jāiet prom pēc pirmās istabas… ), turklāt mēs ne vienmēr redzam, ko biedēsim un negribas izlekt priekšā mazam bērnam. Tālāk - cilvēki, kas nevar iztik bez fiziska kontakta aizsargājoties. Tāpēc pirmā istabā pārģērbušies ir tikai kartīgī, militāri trennēti sargi. Jau šajā telpā var redzēt kāda būs cilvēka reakcija un tad mazais zombijs izkrien cauri mājai, lai pabrīdinātu citus palikt pareizā atstatumā no grupas, kamēr pie katras dāmas vienmēr ir viens aizsargāt gatavs vīrietis. Vēl katrā telpā ir nakts skata kamera - viss ko mēs daram ir ierakstīts un uzmanīts, jo noteikumi ir ļoti strikti. Nekāds fizisks konakts tā saucamajās "bez kontakta naktīs". nekāds un viss. Pirmā nakts, kurā strādāju bija kontakta nakts, bet tā ka man šķiet, ka nav tur ko grābstīties ap svešiem cilvēkiem, es izmantoju biedēšanas taktiku, kuru nosaucu pēc cilvēku reakcijas "vai tas ir īsts?". Es nekustējos visu laiku, kamēr cilvēki sāk brīnīties, vai es esmu īsta un tad ar mazu būuuu tu vari nobaidīt kārtīgi. Visstulbākā grupa stulbo cilvēku grupā ir tie, kas nāk uz spoku māju dzēruši. Pirmkārt - tu nevari paredzēt savu reakciju un mēs nevaram paredzēt tavu reakciju. Otrkārt - jā, tu traucē vai nu ar savu briesmīgo elpu, muļķīgo reakciju vai absolūto nespēju novērtēt pieredzi, par kuru tu nupat samaksāji labu naudu…Labi, ka katrā dienā bija tikai pa vienam eksemplāram. Kopumā bija ļoti jautri, laiks paskrēja nemanot, cilvēkiem ļoti patika būt baidītiem un mums, aktieriem, bija jautri izmēģināt dažādas tehnikas, redzēt dažādas reakcijas, turklāt man tagad ir vesela kaudze pārdomām par psiholoģiju…

Labi, pietiks par šausmām. Pa virtuvi izbirušais kanēli pāris dienas atpakaļ uzjundīja atmiņas par mannā putru brokastīs. Saņēmos, aizgāju uz veikalu. Tagad katru rītu ēdu. Ar brūno cukuru un kanēli. Kamēr Tuomo ir prom, gaļa ir atkal pazudusi no ēdienkartes un es vāru dārzeņu zupas. Boss ir prom atvaļinājumā un klubos ir miers. Neviens lieki nesatraucas, viss rit savu gaitu, katru vakaru ir skaista mūzika…Ceturtdien mums bija klasiskās mūzikas vakars un parastās šūbertiādes vietā skanēja īsts tango. Akordeons tomēr ir brīnišķīgs instruments.
Nedēļas plāns - apskatīt mākslas muzeju un aizbraukt uz botānisko dārzu, Rīt būs Ņujorkas maratons. Nevar saprast vai iet skatīties vai labāk nelīst ārā no mājām… bet vislabāk jau būtu kādu citu gadu to maratonu noskriet! :)

* * *
Kopā ar lietu, vēju un pelēkām, smagām debesīm, cilvēkiem, kas iestūķējušies šalles kalnos un kabatslakatiņos, kaut kur pa vidu vispārējai Ebolas vīrusa panikai un sarkanīgām kļavu lapām, še ku re ku ir klāt amerikāņu iemīļotais Helovīns. Pa vidu visām zvaigznēm, ko sanāk samanīt uz ielas ( piem. Ronaldu Vīzliju, kurš mani gandrīz nogāza no kājām un ar īpaši neglītu gaitu apveltītā "CSI NewYork" dāma, kas filmējas uz blakus ielas, kas tagad izveidota 60 gadu stilā... ) sanāk braukt vilcienā ar raganām, spaidermeniem, mazām laumiņām, princesēm un neskaitāmām Elzām. Tā kā es nekad īstu helovīnu neesmu piedzīvojusi, tad šogad izskatās, ka man ticis džekpots. Rīt braukšu uz New Jersey. Vienu dienu strādāšu spoku mājā, kopā ar saviem dzīvokļa biedriem. Nevaru vien sagaidīt! Piektdien, īstajā helovīnā, jau domāju kādas konfektes iepirkt bērneļiem un kur iet foto medībās.
Visādi citādi Tuomo ir aizdevies tūrē un Tuomo gultasvietu ir ieņēmis Tomo - mūsmāju suns ( jā jā, tas, kas pēc lapsas izskatās ). Sapratusi, ka Tuomo tagad nenāk ar mani mājās, viņa nāk pie manis un liek mani gulēt - kad esmu aizmigusi, dodas atpakaļ uz citu istabu. :) Smieklīga dāma...
* * *
Pret baznīcas sienu atspiedies sēdēja čeršīras kaķis. Mulats ar traka, tomēr laipna cilvēka smaidu, plati atvērtām acīm, kas neskatījās nekur, smējās par tikai sev zināmiem jokiem. Viņam pretī uz ielas, kaudzēs sakrauti, saulē karsējās lieli dēļi. Tajā mirklī baznīcas zvans nozvanīja stundas ceturksni un es, attapusies no savām domām strauji ievilku gaisu. Dēļu smarža patīkami novārsmoja parasti tik neizturamajā Ņujorkas gaisā. Nosmaržoja pēc Mālpils pamestā lidmašīnu angāra, kas pilns ar koka skaidām. Kādas sākumskolas klases 1. septembrī, pirms došanās uz Doma baznīcu, mamma mani ietērpa zili melni balti strīpotā īsā kleitiņā, mati man bija nogriezti īsi, tikko zem ausīm. Kājās melnas kurpītes un ap kaklu tāda kaklarota ar melnām un baltām pŗelītēm un sirsniņu centrā. Man tik ļoti patika tā kaklarota. Vienreiz es ar "karļikiem" ( puikām, kas reizēm bija Mālpilī, paņemti no kādas ģimenes, kas netika ar visiem resgaļiem galā ) skrējām pa skaidām. Kaudzes reizēm bija tik lielas, ka tik tikko varēja ielīst uz nākošo telpas nodalījumu. Karstās vasaras dienās skaidas kūpēja un sautējās, ja sāka rakt bedri kādā kāpā, varēja labi apsvilināt plaukstas. Tā nu es skrēju pa kāpām, kamēr attapos, ka ap kaklu vairs nav manas kaklarotas ar sirsniņu. Līdu pa visām kāpām un meklēju, tā arī neatradu. Iespējams, ka tas viss tā arī nenotika, bet visi dēļi noteikti smaržo pēc Mālpils pamestā lidmašīnas angāra vasarā.
* * *
Tādas dienas, kurās viss iet šķērsām. Skrienu uz autobusu, esmu 15 sekundes par vēlu. Tieku līdz metro - 3 sekundes par vēlu. Veikalā ir viss tikai ne tas, ko vajag un bankas karte tiek nobloķēta, jo swedbanka ir dīvaina ( nu, es jau atbloķēju, bet jebkurā gadījumā... ), pastā visu sajaukuši un sāp vēders. Boss īgņojas un manas angļu valodas ne-zināšanas mani nevajadzīgi apkauno nepiemērotos mirkļos. Un darbā ir tik daudz darāmā un viss tik atbildīgs, ka ļoti bail kaut ko netīšām sajaukt, kā tas, protams, sanāca vakar. Nu un tad, ka grupa ierodas stundu vēlāk ?

Pie labām lietām - pēkšņi masveidā ieplūda nauda no gandrīz visiem projektiem, turklāt dažiem tik veciem, kas vēl pirms USA tika darīti, līdz ar to jau teju aizmirsti... Vakar bija jāizpalīdz vienai dziedātājai un jādzied viņas vietā, bija foršs koncertiņš. Otrdien precās dzīvokļa biedri. Pirmoreiz pēc ilgiem ilgiem laikiem braukšu limuzīnā - takš tomēr forši pa Ņujorku tā vizināties! Nu ko, jācer uz labāku rītdienu ( Labāka rītdiena izklausās kā partijas nosaukums... (?) ), un jādzīvo tik šī diena nost, kā nekā - neies jau mest plinti krūmos...

* * *
Tāds neizteiksmīgs pelēkums šodien. Pat apģērbos nekādi. Smilškrāsa tomēr nav mana krāsa. ( ja ta vispār ir krāsa un, ja ir, tad garlaicīga bez gala ). Garlaicīgi sēdēju ofisā un centos saprast ko mans ( nu jau bijušais ) darba biedrs ir sastrādājis ar lielgabarīta sutījumiem. Tādās garlaicīgās dienās es parasti pērku garlaicīgus kartupeļu čipšus un ēdu ēšanas pēc. Tie pat negaršo nekā sevišķi, bet nav jau nekā labāka ko darīt tik garlaicīgās dienās, lasot pavadzīmes un trekošanas kodus. Pelēkās debesis un gaiss uzlikti uz pauzes. Tā kā būtu jālīst lietum, tā kā nē.... cilvēki sasēdušies uz kāpnēm un soliņiem, ietvēm un visos transportos garlaicīgi skatījās savos aifonos, spēlēdami muļķīgas spēlītes lai nosistu laiku, it kā tiem būtu par daudz laika dzīvē iedots. Garlaicīgumu iztraucēja tikai viens strespilns sirdspuksts, kad ejot ārā no ofisa uzskrēju kādam nejauši virsū. Tik garlaicīgi, ka pat neredzu kur eju. Uzskrēju virsū Kerijai Bredšovai jebšu Sārai Džesikai Pārkerei, nu jūs jau zināt - Sex&TheCity. Abas atvainojāmies un viņa zem savām milzu saulesbrillēm ( un neticami garlaicīgo smilškrāsas topu ) turpināja čalot pa telefonu. Ofisā ieskrēja Eirina ( abu bāru galvenā bārmene ) un sāka rakāties pa šefa mantām, meklēdama marihuānu un pīpi. Uzprasījusi, vai drīkst manā klātbūtnē pīpēt viņa uzsāka garlaicīgu sarunu un tagad es zinu, ka viņas 90 gadīgā omīte no 5 vārdiem saprot, ka viņas mazmeita ir appīpējusies. Atvēru durvis lai izvēdinātu dūmus, kas pelēki saplūda ar pelēko dienu. Rīt noteikti vilkšu dzeltenos svārkus....
* * *
Tā, atskaitos.

1) Esam atvēruši otru klubu. Man jau patīk, ka ir tāds nedaudz šikāks, mūzika - tikai akustiska ( ar mūsu lielisko akustiku! ) un tikai solo vai dueti. Vidējā publika - virs 35. Galdiņi, antīks bārs un vietu ierādītājs.
Pareizs PR un soc. med. savienojums mums ir nodrošinājis izpirktus vakarus. New York Times raksts par mums bija jau otrajā dienā pēc atvēršanas. Jāsaka, ka ar diviem pārpildītiem un pilnībā izpirktiem džeza klubiem Ņujorkā ir ko darīt... Vakar ļaudis stāvēja garās rindās lai tiktu iekšā kaut vienā no klubiem...

2) Tuomo dodas sešu nedēļu tūrē pa Ameriku un Kanādu ar slavenu big bendu, kas ir super lieliski, jo mana kāzu dāvana ir - brauciens uz Kanādu! Tā kā Tuomo būs tur, tad es lidošu pie viņa, bet tā kā viņam katru dienu jāspēlē - es varēšu nodoties fotogrāfiju ekspedīcijām!

3) Pēc desmit dienām abi ar Tuomo skriesim 5km skrējienu. Pirmais oficiālais Tuomo skrējiens un arī nopirkām viņam asikus. Tagad skrien vēl ātrāk :D Es savukārt nopirku mazu, 5 nodarbību abonamentu uz kikboksu. Dzirdēju, ka esot trenniņi ar lielāko slodzi. Iesim testēt... :)

4) Tiem, kas plāno savu ceļojumu uz Ņujorku ;) iesaku izčekot Groupon.com tik daudz foršu lietu/vietu/atrakciju - mēs ar Tuomo laikam dzimšanas dienā viens otram dāvināsim lidojumu ar helikopteru ap Manhetenu :)

5) Vasara nesāk beigties. 30 grādi un mitrums jau apnikuši... Gribu smuku rudeni!

* * *
Tuomo māca klavieres privāti. Viņš saņem e-pastus un cilvēku vārdi vienmēr ir tādi, ka nevar saprast, vai runā ar meiteni vai puisi, jaunu, vecu….

Digitāli - Students Nr. 1 epastā raksta - I have limited knowledge… Tuomo nobažījies saka - varbūt ar attīstības traucējumiem ?
Realitāte - ienāk blonda dāma, ap 26, lieliski, nedaudz atklāti ģērbusies, visi čaļi dzīvoklī atskatas…..

Digitāli - Students Nr. 2. ….paraksts - Nazi :D Ilgi domājām - puisi, meitene vai toč nacists :D arīdzan ierobežotās zināšanas….
Realitāte - ienāk blonda dāma, ap 26, izskatās vēl lieliskāk par pirmo dāmu…( pirmā ar mani vismaz sasveicinājās :D )…

Kur tās bagātās ( Tuomo stundas ir dārgas ) blondīnes aug un kāpēc viņas visas spēlē klavieres ? :)

* * *
Ir tādi brīži dzīve, kad tev šķiet - kā es to palaidu garām…. mans vīriņš šovakar man uzdāvināja man lielisku dāvanu - nedēļas nogali SPA kūrortā ņujorkā… Izrādās -saderinājāmies ka reiz gadu atpakaļ. Super mīļi! :)
* * *
Sēdējām uz jumta un dzērām portu. Skatījāmies debesīs un - re! Pirmā NLO pieredze! Piestāv dzīvei Ņujorkā. Es domāju, ka par NLO tiek uzskatītas visvisādas gaismu spēles, lai tā arī paliek... :)
* * *
Karstās Ņujorkas dienās un varbūt visādu iemeslu dēļ, jo sevišķi jūlijā man pietrūkst Latvija. Kārtīgs, nobriedis un tumīgs zaļums dabā, zemi, lieli pelēkbalti mākoņi un vasaras vakari! Ak, šie vakari ar zvaigznēm, kas nav pazudušas neona zīmju neinteresantajā spozmē. Mālpils vakara gājiens pa ceļu ar tām smaržām, vēso gaisu un to vienu ( un es ticu, ka tā vienmēr ir tā pati! ) dziedošo dzeguzi. Rīgas tiltu gaismu atspīdumi Daugavā un divriteņa ātruma radītais vējš gar ausīm. Hospitāļu ielas vakari ar automašīnu radīto troksni, braucot pa bruģi un virtuves palodze ar pavērtu logu un skats uz jautru dārza ballīti, pirms nonest lejā ķiršu bļodu ciemiņiem. Balkoni! Visi tie balkoni un vasaras! Jūra un vasara! Gaiss, zemenes, ritenis, gaisma, mūzika un neapdzīvotība. Miers!…….. Un balkoni! Un ja līst! Tā smarža pēc tam būs neatvairāma. Tikai Latvija tā smaržos pēc lietus! Lasīt grāmatu Kaņepē un skatīties uz hipsteriem. Vai arī būt hipsteram… Dziesmas. Trešais trolejbuss uz Valdemāra ielas darba dienas beigās un tramvajs, kas lēnie lien uz mežaparku. Visādu iemeslu dēļ, bet jo sevišķi jūlijā man pietrūkst Latvija!
* * *
Mazās nesvarīgās scēnas....

Virtuve. Vakars. Es, Tuomo, Dos... scēna notiek bez nekādām emocijām,smiešanos... pieeja kā zinātniskam eksperimentam.

Dos : kā tu domā, vai mūsu viesistabas koka grīda sašķaidītu šo māla bļodiņu ?
Una : es domāju, ka virtuves flīzes sasistu labāk...
Dos paņem ieplēstu bļodiņu un met pret dzīvojamās istabas grīdu...
Una paņem un lielāko nesaplīsušo daļu sasit pret virtuves flīzēm...
Dos : jā, flīzes laikam labāk plēš, tikai bail pašas flīzes pie reizes sasist...
Una un Dos paņem slotas un visu saslauka.
Tuomo : ......... es dzīvoju ar trakajiem....

Birojs. Pēcpusdiena. Apkopējs tik tiko aizgājis. Viss ofiss smird pēc hlora. Una atstāj vaļā durvis un apsēžas pie datora.
Pa trepītēm pie durvīm sākas troksnis no gumijas sandaļu plaukšķēšanas. Una aiziet pie durvīm un klāt pieskrien maza mulatu meitene.

Meitene : Tu atstāji vaļā durvis!
Una : Es zinu. Es vēdinu biroju.
Meitene : Es esmu Samanta. Kā sauc tevi ?
Una : Es esmu Una, ko tu te dari ?
Samanta : Es te agrāk nācu spēlēties. Kad tevis te vēl nebija. un birojs nebija..
Una ātri aizdomājas, cik ilgi šeit ir birojs...
Una : Cik tev gadu ?
Samanta : Pēc 3 dienām būs deviņi!
Una : Daudz laimes, ja nu mēs vairs netiekamies!
Samanta : Tu mani redzēsi daudz - manam vectēvam šī māja pieder!
Una : Tu te dzīvo ?
Samanta : Nē, bet tagad tu esi mana jaunā draudzene un es nākšu pie tevis ciemos! Attā! :)

* * *
Un kārtējo reizi, nonākot kādā semi-sektantu pasākumā, es atkal redzu tās visam piekrītošās, atvainojos, debīli smaidošās sejas, lai arī stundām ilgi tiek teikts nekas ..pilnīgi un galīgi nekas. Nulle. Skaļi teikti vārdi, iestudējums ar brodvejas cienīgiem aktieriem. Un līderi, kas cītīgi lenc savus potenciālos "sponsorus" izmantojot lētas NLP tehnikas... Smaidoši spiež Tev roku un runā tukšu. Brīdī, kad ( tā briesmīgā "līdere" ar aprēķināti sarkanu žaketi, lētām bižutērijas krellēm, nekam pasaulē nederīgu informāciju (informāciju?) ) ierunājas - "Un TAGAD! Tagad jūs pasakat savam blakussēdētājam ko jūs gribas dzīvē sasniegt, ko jūs vēlaties!" Es pateicu - es gribu prom no šīs laika tērēšanas un aizgāju. Pagāju garām "Room of wisdom" un "Advanced training of self-expression" telpām... Tiešām? Es nespēju noticēt, ka cilvēks, kas mani uzskata par draugu ( un otrādi ) spētu jebkad (!) iedomāties, ka es varētu pavilkties uz sektveidīgiem, tikai uz ienākumiem balstītiem kursiem un tukšām runām. Es ilgi nespēju saprast, ko tur atradis ir cilvēks, kas spēj ar mani stundām ilgi runāt par pasaules kārtību, tikai šoreiz, pirmo reizi un pēc ilgākas sarunas, kaut kas viņā salūza un es ieraudzīju visu nedrošību, mākslīgi celto pašapziņu un neizpratni par mīlestību, tādu vienkāršu, starp (līdz)cilvēkiem. Ieraudzīju to, ko viņš manī meklē. To cilvēku, kas aiziet prom. Varbūt un droši vien, ka viņš to visu jau pats zināja, bet tomēr viņš saskuma, kā cilvēki saskumst pirms lielām izmaiņām. Aizdomājās un uz daudziem maniem jautājumiem atbildēja uz klusumu... Un ar to visu es aizdomājos, ka cilvēki tik ļoti mekē kaut ko augstāku, labāku, pilnīgāku. "Esiet kā bērniņi, jo tādiem pieder debesu valstība" teikts Bībelē. Es domāju, ka tā atrodas uz zemes, bet ko dara bērni ? Bērni meklē, jautā, netic, notic, tad maina viedokli, iemācās kautko jaunu, nokrīt, pieceļas, nenogurstoši izzina un mācās to visu dabiski ( nu, aptuveni līdz pamatskolai, kur tā beidzot lielākoties veiksmīgi atņem vēlmi mācīties mēģinot spītīgi pierādīt, ka latviešu teicienam - kas der visam, neder nekam - nav taisnība... ) Bet ar laiku mēs sākam baidīties no pārmaiņām. Mēs ar neticamu uzcītību radām jaunu pasauli, kas ir tik droša un nemainīga. Un tā pasaule ir mazāka, nekā tā, kurā īstenībā dzīvojam. Jo to esi radījis Tu pats. Tad tev pašam jākļūst par Dievu savā pasaulē, jo nekā lielāka par Tevi jau tur nav. Un kaut kas vienmēr pietrūkst, jo Tu esi nepilnīgs. Un, kad kārtējo reizi nonākot kādā semi-sektantu pasākumā, es atkal redzu tās visam piekrītošās un no savām ikdienas pasaulēm nogurušās sejas. Nogurušas no savām nepilnībām tās meklē kaut ko, kas šķiet ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Tā maģiskā atbilde, lieliskais risinājums visām tavām problēmām, mazais brīnums... Alķīmiķis cilvēkā ir atradis savu nemirstību. Tas nu ir fakts. Akmeni par zeltu un dzīvi - bezgalīgu, parādiet man kādu,kas to nevēlas...
* * *
Uz ielas kaut kādas meitenes vaicāja, vai ir vērts iet iekšā Smalls klubā. Muļķīgs jautājums. Kā lai es zinu, vai jums patīk, vai nepatīk... Pateicu, lai pajautā Nikam ( vīrietis pie durvīm ), lai palaiž iekšā paskatīties un lai pašas izlemj... Tuomo vadīja jam session uz paralēlās ielas esošajā klubā "Fat cat" un es bīdījos uz to pusi. "Resnajā Runcī" atvēru savu somu - mazo bibliotēku. Līdzi jau izlasītā ( un superīgā! ) "Cita zeme", kas aizmirsusies somā. "Haklberija Fina piedzīvojumu" angliskais izdevums - nenormāli grūti lasīt 1885. gada slengu, tāpēc to spēju palasīt tikai dienās, kad smadzenes pēc darba vēl strādā. Un vēl Joņeva "Jelgava 94", kas tagad jau pusē. To arī paņēmu un sāku lasīt, kamēr džeza grupa spītīgi centās pārspēt cilvēku klaigāšanu un smieklus.
Pēc stundiņas pa durvīm ieskrēja tās pašas iepriekšminētās dāmas, abas starojoši smaidīdamas! - "Ak, paldies, ka pateici lai ejam! Tas saksofonists, nu, smukais, blondais - tu zini ? ( es nezinu! ) Es tā gribēju viņu nobučot! Un sanāca! Bet viņš dzīvo Džersijā un viņam pakaļ atbrauca tēvs..." - spiedza mazākā. Pēc smieklu šalts iepazinos ar sīko, mazliet jaunai Edītei Piafai līdzīgo un uz bučošanos kāro Lucianu un Naomi - nopietnāku, lielāku un vairāk uz zemes stāvošu. Lai arī drīz noskaidrojām, ka ar viņai patīk bučoties un meiteņu tualetē, goda vārds, kā pamatskolā, pārspriest savus piedzīvojumus!
Iekšā un ārā no kluba skrēja džezisti. Mainījās grupā un spēlēja tās pašas 20 dziesmas, ko visi vienmēr spēlē džemos. Kāds pārītis ar izteikti lielu augumu starpību mēģināja izmīcīt lēno deju, kuru nepārprotami vadīja meitene. Pārsvarā vadot nabaga puisi, kas ar sapņaini apņēmīgu skatienu savus nodomus darīja zināmus pārāk uzkrītoši, prom no sevis. Luciana ieleca dīvānā man blakus un ātri aprakstīja, kas viņa par putnu un no kurienes ir, lai gan es neko nejautāju, jo biju iegrimusi grāmatas lasīšanā... Tikpat pēkšņi, kā ielēkusi dīvānā, viņa no tā izleca un grupas priekšā sāka dejot. Visi puiši svētlaimīgi smaidīja, bet Luciana to visu ignorēja, jo bija acīmredzot apņēmusies šo deju veltīt tikai bundziniekam. Džovanni tikpat apņēmīgi skatījās prom un Luciana, sapratusi, ka netiek pamanīta, sāka dejot vēl sparīgāk. Pacēlis acis uz meiteni, arī Džovanni pievienojās svētlaimīgi smaidošajam vīriešu pulkam. Džovanni paskatījās uz mani un mēs abi draudzīgi sasmaidījāmies par acīmredzamo situāciju. Luciana tikmēr dejoja savu brazīliešu deju un pustumsā valdzināja mūziķus. Es pārcēlos sēdēt pie bāra un turpināju lasīt. Mūziķi nerimstoši spēlēja un pie letes pieskrēja arī abas brazīļu cielaviņas, lai pasūtītu alu. Pie katras momentā pieskrēja pa puisim - stratēģiski - viņi medījumu nošķīra vienu no otras. Baros lielāka pretestība, nekā pa vienam... Jau ceturksni vēlāk abi pāri saķērušies nodevās kvēliem skūpstiem. Aizgāju līdz tualetei un meitenes man sekoja pārdesmit sekundes vēlāk. Ieskrējusi telpā Naomi pie spoguļa ņēmās kārtot savus matus un paplūdušo lūpukrāsu. Luciana tikmēr man ieķērās rokās un prasīja - Tu zini Džovanni ? Kāds viņš ir ? ( šīs meitenes tiešām spēj jautāt stulbus jautājumus! ). " "Kurš bučojās labāk, blondais vai Džovanni?" iespiedzās Naomi un ātri turpināja - "Manējais baigi uzstājīgais...nepatīk tā...." . Es izgāju no tualetes pateikusi tikai to, ka zinu, ka Džovanni ļoti labi gatavo. To es atceros no viņa dzimšanas dienas vakariņām.
Bāra darbinieki sāka vākt kopā mantas un Tuomo jau vēra ciet klavieres. Bija četri no rīta un mēs visi reizē pametām klubu. Luciana pienāca klāt un iespiedza ausī - Tev cigarete ir ? Ā, nav ? Ai, nu, moš puišiem ir! Viens no puišiem apsolījās nopirkt, ja meičas nāks līdzi un četrotne nozuda ap stūri, lai turpinātu ballēties...
* * *
Ņujorka - pilsēta, kas guļ. Tikai ļoti īsu laiku. Ņujorka ļauj tev iemigt un tad modina nesaudzīgi, kā mammas modina pusaudžus, agros skolas rītos... Modina ar skaļām sirēnām un prātā sajukušām signalizācijām, kas vairs nemāk apstāties. Smagajām mašīnām, kuru lēnums ( un saceltais troksnis ) liek citām mašīnām pīpināt līdz nemaņai... Ņujorka modina agri un tai tik tiešām neinteresē, ka tavs dienas ritms nesākas sešos no rīta. Kāda melnā sieviete no "projektiem" ( tiem, kas nezina - projekti ir daudzstāvīgas dzīvokļu mājas, kurās dzīvo tā ļaužu daļa, kuriem naudas teju nav, tāpēc dzīvokļos biežāk dzīvo krāsainie, kas nereti darbojas narkotiku, ieroču vai kontrobandas lauciņā ) lamā no panckām ārā savu vīrieti, kārtējo reizi pierādot, ka ar zināmu daļu kreativitātes pat angļu valodā var likt otra ausīm pietvīkt kaunā no dzirdētajām metaforām. ( bet tikmēr kvartāla iedzīvotāji var vien minēt, vai viņš viņu tiešām krāpa, vai kā pats teica - aizmiga pie sava "buddy" pēc lielākas iedzeršanas...) ( "un nē, mīļā, tur citas nemaz nebija..." ). Ņujorka modina ar bungām tā, ka pat tiem, kam sirds apstājusies varētu atsist ritmu atpakaļ... bet reizēm Ņujorka guļ... Tikai ļoti īsu laiku...
* * *
Lai arī neprātīgi karsts ārā nav ( +28 C ), tomēr vasarās Ņujorka pārtop par lielu betona miskasti. Smakas, kas izplatās no pilsētas ielās izliktajiem miskastes maisiem lavās gar cilvēkiem un tev atliek vien cerēt, ka nākošajā tevis ievilktajā elpā nejautīsi žurkas apgrauzto, nedaudz iepuvušo ābolu, ko kāds bezpajumtnieks vienaldzīgi nometis uz ielas... Rīgā lietus notīra ielas un piepilda gaisu ar atblāzmu par svaigu, pēc ievām un tikko pļautas zāles smaržojošu gaisu, Ņujorkā lietus piles izčākst uz karstajiem trotuāriem "uzdodot garu" un mitro, lipīgo gaisu piepilda jau iepriekš minēto smārdu buķete. Tāda lielpilsētas romantika, lūk! Tikmēr darbā un mājās vīriešu dzimums ir izlaidies. Atliek vien izbraukt uz nepilnu mēnesi, kad dzīvoklis tīrīts vairs netiek un vienīgais, ar veselo saprātu apveltītais dzīvokļa biedrs, parūpējies par manām puķēm prombūtnes laikā laimīgi smaida, redzēdams, ka puiši atkal sāk sarosīties, jo mājās ieradusies dusmīgā Una. Tā, kas visus sūta gulēt, neļauj pa naktīm taisīt kaķu koncertus un rūpējas par to, lai iešana dušā nepadarītu netīrāku kā pirms dušošanās ( jo vannasistabas mazgāšana maniem puikām joprojām šķiet mistikas pilns rituāls ar tikai sievietēm zināmiem noslēpumiem, kas pilni sarežģītiem burvju vārdiem vannas tīrībai un melno maģiju tualetes poda spozmes atgūšanai... ). Jā, Ņujorkai nekad neviens nepietrūkst un te nu mēs esam kviti. Un tomēr, savs šarms šīm tik pilnajām, tomēr vientuļajām ielām ir un dzīve rit divreiz ātrāk kā jebkur Eiropā. Un tad tev atliek vien cerēt, ka būsi starp tiem dažiem, pret kuriem Ņujorka ir ne tikai laipna, bet arī devīga un, ka sagrauto sapņu kaudzēm nekad nepievienosies tavējais. Priecāties, ka istabā ir gaisa kondicionētājs, kas nošķir tevi no ielu īstenības un, ka virtuvē gaida vīra gatavotas vakariņas. Novērtēt, ka tev ir darbs un tavs dzīvokļa biedrs tevi aizlidina līdz darbam mašīnā. Par lietām, kas padara dzīvi skaistu, jo šeit skaistums ir jārada vai jāizdomā ir tev pašam. :)
* * *

Previous