nākotnes · atmiņu · pieraksti

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Un vienu dienu pēkšņi sākās vasara. Baziliks uz palodzes sāka augt griezdamies un pēc ziemas miega pamodošies bērni un meitenes kleitās izgāja ielās... Pēkšņais pārlēciens no ziemas mēteļa uz vasaras kleitām... Vēl pāris nedēļas Ņujorkā, tad Latvija, tad Somija un tad atkal, cerams, Ņujorka...
* * *
Tad nu ir tā, ka es ar mīlestības pilnām acīm, jo kā gan citādi ar maniem dārgajiem muļķīšiem var, skatos, kādas muļķības viņi dara.
Jā, jā, es zinu, ka vīriešus mainīt nevar, nevajag un nedrīkst, bet tas, ko es daru, ir vienkārši - hei, es esmu tava mamma, dari ko es lieku.... :D
Lēnām mācu, ka dzīvokli ne tikai drīkst, bet arī vajag tīrīt... Ka ir ok aiz sevis novākt traukus un, ja kaut kas saplīst, var atstāt zīmīti...
Vai, ja nav skaidrs, kurš darbā dara ko - var uztaisīt tikšanos, nevis netīšām ielikt 2 cilvēku darīt vienu darbu, vai vnk iztērēt naudu un nedēļu darba laika uz kaut ko nevajadzīgu...
Tā ir, ka esmu vienīgā meitene dzīvoklī ar 5 puišiem un vienīgā meitene birojā...
:)
* * *
Smalls džeza klubā ir vieta, kas saucas "back room". Šajos 4 kvadrātmetros tad arī ir visa NY džeza esence. Šajā telpā ietilpst aptuveni 8 krēsli un aptuveni 6 cilvēki. Bet fiziska kontakta šeit neiztikt. Cilvēkiem ar klaustrofobiju neiesaku. Loģiski, ka šī ir arī vieta, kur cilvēki iet vai nu smēķēt vai pīpēt zāli.... Vēlos vakaros kluba dziļākās telpas slīgst mūžīgajā pustumsā ( tādā, kas tuvāka tumsai, nevis gaismai ), džezā un neizbēgamā zāles smaržā. Esmu īpaši priecīga, ka NY iekštelpās klubos nav atļauts smēķēt ( Austrijā tas bija nepanesami - viss vienmēr piepīpēts un drēbes jāmazgā katru dienu, tāpat kā mati, citādāk nevar gulēt ), tomēr tā "back room" ir īpaša par spīti šaurībai, smakai un absolūtam nepraktiskumam.. Telpai ir kaut kāda mistiska, nez no kurienes izveidojusies hierarhija. Tie, kas tur atrodas, zina, ka drīkst tur atrasties, kamēr pārējie tur vienkārši neiet... Es sāku iet uz turieni, kad Johnny O'Neal sāka man dot savus smieklīgos tekstus veciem džeza standartiem. Tā nu viņš tur pīpē, kamēr es dziedu, cenšoties salasīt viņa skribelīgo rokrakstu. Un tas, kas padara "back room" tik interesantu ir tieši stāsti. Sēžot starp vecām džeza leģendām ( starpcitu, šeit ir vēl viens prakstisks "back room" džeza esences esības iemesls - tie ir vienīgie 8 ērtie krēsli klubā... :D ) un klausīties visus tos stāstus no sērijas " kad mēs bijām jauni ", kas universitātē jau skaitās džeza vēsture...
* * *
Lēnām sāk veidoties kaut kādi kontakti. Smalls regulārie apmeklētāji jau mani uzskata par "mājas kaķi"... Katru dienu pēc darba ofisā piekāpju. Darbā gan pienākumi aug pa stundām, pret ko man galīgi nav iebildumu... Kopumā ir ļoti jauki - ar amerikāņu-latviešu meiteni Māru izdomājām, ka taisīsim latviskās lieldienas. Lai citiem draugiem ir ko pabrīnīties. Krāsosim olas ar sīpolu mizām, Māra ceps pīrāgus un es vārīšu ( tik ļoti latvisko :D ) soļanku... Un vispār... sēžot Smalls sanāk visādus brīnumus pieredzēt... teiksim... satikt neticami populārus ( jā, tādi eksistē ) džeza mūziķus un attapties, kad jau taisi viņu diska vāciņus, vai arī attapties blakus... jap.... Leonardo Di Caprio... true story... ;)
* * *
Drīzumā iesākšu jaunu dienasgrāmatu, jo vakar sapratu, ka satiktie cilvēki ir aprakstīšanas vērti. ( mazam ieskatam - vakar sarunājos ar Sicīliešu mafijas bosu. Nu dikti smieklīgs onka. ( "Mana ģimene ir nogalinājusi pāri pa 50 cilvēku, visi sēž cietumā - es iznācu nesen ārā,bet es vispār neesmu tāds, kā pārējie - ielu bosi. Es esmu biznesmenis. Es esmu izglītots... a vispār - Tu kaut ko gribi dzert ? Es tev visu nopirkšu, visu ko tu gribi... Gribi klaunu šeit ? Tūlīt izsauksim!Vispār gribu nopirkt 500 kvadrātmetrus telpas un uztaisīt šikāko restorānu...citādāk mēs te ("Smalls jazz club" ) 10 kvadrātmetros sēžam, tas taču ir galīgi garām...Jā, es esmu mafijas boss... a Tu taču neesi no FBI, vai ne ?

:D

Un vispār - ārā atkal ir sniegavētra....

* * *
Nu wouw, tiešām nav sanācis rakstīt....laiks jau ieplūdis latvju pusē. Nu forši... dziesmu svētku emocijas strauji nomainītas uz saulkrasti jazz emocijām... aaaaaa, šī vasara ir faantastiska! :)
* * *
Pēdējie pasākumi, pēdējie darbi. Krāmējam koferus, printējam biļetes... vēl tikai 6 dienas! :)
* * *
Priecigus svētkus un īpašas bučas manam krustmammikam! :) Svinēt gan neko nesvinēsim. Vēl pēdējie metri ar daudzum daudz darbiņiem, kam jābūt pabeigtiem līdz prombraukšanai. Universitāte veiksmīgi noslēgusies, palikusi vien lielā skolas balle ar "smukām kleitām" un pāris dziesmām no manas puses... ( tā, ka neko nedara jau nevar... :D ). Ceru jūs visus drīz jo drīz ieraudzīt Latvju ārēs! :) :*
* * *
Ballīšu-t.i.- darba laiks... Zināmā mērā forši, zināmā mērā vientulīgi... Esmu priecīga, ka izlēmu palikt līdz jaunajam gadam.Eksāmens šādos +30 grādu apstākļos man būtu neiespējams. Visi krīt panikā, bet tie, kas paņēma ziemas semestri papildus ir mierīgi un priecīgi par šādu lēmum... Cerams, šāds mācību gads vairs neatkārtosies. Bet protams, kas nenogalina, padar stiprāku :) Shodien apstrādātas 700 bildes... pietiek...ar labu nakti! :)
* * *
Cik nepieklājīgi sen nav rakstīts.... tā jau ir. Ikdiena sevī ievelk un vaļā nelaiž. kaut kur pa vidu mācībām, koncertiem, ballītēm un citām ikdienišķībām ir pazudusi ikdienas burvība. Vasara pazudusi lietainajos laika apstākļos. Pēlēkās dienas sastājušās viena pēc otras.... Aizgāju uz kino, The great Gastby... Jauka filma. Mazliet par lēnu, bet vizuāli skaista. Un tās arī bija pāris skaistas stundas ar sevi. Pēc tam latvju dāmu burvīgā kompānija un jau atkal mājas. Tīkojas vasara. Pat ne vasara kā nepanesams karstums, bet tā bezrūpība. Dienas, kurās nav jādomā par eksāmeniem, darbiem un koncertiem... Dienas, kurās var atļauties domāt kreatīvi, jo tā gribes, nevis, jo tā vajag... Labi. Ir jau vēls, ar labu nakti :
* * *
Diena ar šokolādes pankūku cepšanu, gulēšanu un seriālu skatīšanos. Pelnīti... :)
* * *
Tā..."ātrajos" ir pabraukts, slimnīcā pabūts, zāles dabūtas, dzīve skaista, acis sadakterētas. Viss ir labi! Māja tira, drēbes izmazgātas, kleita uzšūta, kūka izcepta... Šovakar jāaiziet uz koncertu. Nevar vairs mājās nosēdēt...
* * *
Nu re, ir pienācis tas pavasaris ( ok + 30 grādi ), kad visi ir veiksmīgi "sapārojušies" un visām manām meitenēm ir savi sapņu puiši ( ilg, vai īslaicīgāki).... Savukārt es sēžu parkā un skatos zvaigznēs Bēthovena pavadībā. :D Nu i labi... Pašlaik dikti veiksmīga dziedāšanas fāze. Koncerti un konkursi un visur lieliskas atsauksmes. Izdomājām ar Nicolo sākt jaunu projektu elektroniskās pop-mūzikas virzienā, konkursos - džeziņš un popsis - gaidu rezultātus un turu pati par sevi īkšķus. Kurš tad cits tam sunim to asti cels, ja ne pats....
* * *
Brīnišķīgs laiciņš. Dziedu dziedu dziedu...konkursi, džemi.... strādāju, strādāju, strādāju... Binders, up25 ( sestdienas nakts bija tīrā elle, nācās no garderobes pāriet uz bāru, jo bija tik daudz cilvēku, ka nevarēja tikt galā, tā nu ielēcu darba karstākajā punktā iekšā... ). Šodien nenotiek pāris stundas un var mazliet izbaudīt rīta cēlienu. Jauki... Ai, nekā tāda īpaša nav. Bučas jums visiem :) sūtu pavasara taureņus un tulpes ;)
* * *
Lielisks laiciņš. Šodien pastaigājos mazliet. Viss zied, viss plaukst! :) Skolā arī pirmā grilla ballīte. Jauki atkal ēst uz oglēm ceptu gaļiņu. mmmm :) Meklēju iekšējo mieriņu un sāku gatavoties kādam no tuvojošamies 10 km maratoniem. :)
* * *
Šonakt/šorīt viss uzsprāga. Visi ballējās, visi priecājās, visi kašķējās! Nu tāds bāru vadības kašķis, kura iemesls izrādījos...es.... Es uz mana kārtējā nespēja klusēt. Dorisa, viena no sievām pie brokastu galda smējās skaļā balsī, jo īpašnieki sakašķējušies ar manu bārmeni tāpēc, ka kāds beidzot esot patiesību. Well... man prieks, ka vismaz viesmīles/sievas ( ak, jā, tas iet kkā kopā... ) saprot... :D Esmu mājās deviņos no rīta. Jautri..... :) Ahh.... Šodiena būs nekā nedarīšanai un cerībām, ka neviens uz nevienu vairāk nedusmosies ( jā, es to saku, lai cerētu, ka neviens nedusmosies uz mani. Lai gan bosi gan arī saka, ka tipa uz mani neviens nedusmojās anyways...un tomēr... ) . Vismaz visiem bija iespēja pateikt, ko viņi viens par otru domā...
* * *
Lieldienas pagājušas mierīgā gaisotnē Elīnas, Daniela un Zanes kompānijā. No mājām ārā negājām. Taisījām garšīgus ēdienus, skatījāmies filmas un dziedājām. Rīt braucu uz klāgenfurti, kur būs mazs koncertiņš, tad mēģinājumu diena un kaut kad drīzumā - arī ieraksts. Nekā diži interesanta nav, meklēju motivāciju un jaunus mērķus. :)
* * *
Labi, atskaitos. Esmu Londonā un jauki pavadu laiku. Tomēr šī pilsēta mani pamatīgi iedvesmo. Pirmajā dienā puse dienas pagāja, kamēr tiku līdz tikšanās vietai ar Artūru, tāpēc neko daudz apkārt neblandījos. Tik vien kā aizgāju no Viktorijas stacijas līdz Green Park. Pa šo mazo brīdi gan redzēju ceļu satiksmes negadījumu un policijas pakaļdzīšanos riteņbraucējam, kurš, lai gan nebija vainīgs pie avārijas situācijas, tomēr dusmām iesita ar kāju pa nepieklājīgi braucošo taksi. Vakarā, pēc mantu nolikšanas mājās aizgājām uz pop jam, jo Artūram bija jāspēlē. Mani arī pielika pie mikrofona, tomēr dīvaini... Nu nav mans lauciņš. Un arī sakautrējos, jāatzīst... :)
Vakar devos pilsētas tūrē, par spīti nejaukajiem laika apstākļiem. ( tā vien šķiet, ka manas smadzenes ir aizpūstas prom ). Devos uz London bridge staciju un nolēmu doties Tate modern virzienā ar kājām. Jauks atklājums ceļā bija Borough market. Jauks tirgus ar, pēc skata, gardiem jo gardiem ēdieniem, dažnedažādiem sieriem, saldumiem ( tomēr noturējos pret karstā šokolādē mērcētām zemenēm... :) ) , vairāk un mazāk eksotiskiem augļiem, karija vistiņām un rīsiem ar garnelēm un tā tālāk un tā joprojām... Izejot caur pirmo reizi mītām takām, pagalmiem un šķērsieliņām, sekojot Tate modern tornim, drīz vien arī attapos tā pakājē. Un labi vien bija, ap šo laiku vējš jau bij izpūtis cauri visām ( Artūram nozagtajām ) džemperu un jaku kārtām.
Pirmo reizi Tate modern lielajā zālē nebija nekā, ja neskaita mazus, smieklīgus bērniņus, kas skraidīja pa šķībo grīdu un mazos sportistus ķerošās mammas. Tā kā ar pārējo muzeja ekspozīciju esmu labi pazīstama, tad nolēmu šoreiz cauri tai neiet ( Rotko darbi man patīk vienmēr, tomēr bija slinkums doties augšā pa nebeidzami garajiem eskalatoriem ).
Dodoties ārā pievienojos visiem ar uz debesīm vērstajiem skatieniem, jo virs muzeja nekustīgi lidoja armijas helikopteri. Troksnis gan briesmīgs. Patiesībā neomolīgi. Sevišķi tas, ka sākoties kustībai viņi pazuda pāris sekunžu laikā. Labs ātrumiņš...
Tad devos nezināmos ceļos, nezināmā virzienā, jo pēc muzeja jau vienmēr gribas pafotografēt Londonas ielas. Vakar pa mājām, skatoties Django.Unchaned. Jāteic Inglorious bastards man tomēr patīk 10 reizes labāk. Vismaz.
Tā... šodienu uzsāku ar braucienu uz Portrait gallery. Nu, tā ir mana vieta. Portreti tomēr ir mans mīļākais vizuālais žanrs... Kas iekritis atmiņā - tik tiešām kaut kādā ziņā neveiksmīgais hercogienes Keitas portrets. Kaut kas šķiet nepabeigts. Var redzēt, ka nodoms bijis labs, bet kaut kas tomēr pietrūcis līdz 100% veiksmīgam portretam. Otra atmiņā iespiedusies ir kāda fotogrāfija "Actor's last dinner", kas pēc būtības ir Da Vinci "The last supper" reprodukcija. Patiesībā, pat ne īpaši izcila, tomēr tā mani iedvesmoja kādai citai idejai, ko pati vēlos nofotografēt.
Pēc tam devos uz blakus esošo nacionālo galeriju, kur nopirku skiču albumu un zīmuļus un pavadīju pāris stundas sēžot pie Monet "ūdensrozēm" un "japāņu tiltiņa" un iepildot skiču albumu ar idejām fotogrāfijām, mūzikai un kādai zinātniski-fantastiskai idejai par labās smadzeņu hemisfēras darbības ietekmi uz Monet darbiem un māksliniekiem kopumā. ( ai, tāda muļķīga ideja, kas vēl jāattīsta zinātniskā virzienā un kura man ienāca prātā balstoties uz Jill Taylor stāstu ted.com , vienu sapni par enerģijas pikseļiem starp dzīvo un nedzīvo dabu un to, ka Monet darbi uz vecumu palika arvien nedetalizētāki, bet krāsas - spožākas...
Tagad mājiņās. Sarunas ar dažādās pasaules malās dzīvojošām meitenēm iekš skype un ideju pārskatīšana... :)
* * *
Šodien, pēc vakardienas trakās dienas, visu dienu nogulēju. Un nemaz par to slikti nejutos. Vakar vienkāršī traka diena bija. Viss sākās ar ballīti skolā par godu mūsu portjē aiziešanai pensijā. Kā vienmēr, džeza departaments bija iepircis alkoholu vairumā. Tā nu daži smagi piedzērās dienas vidū ( jo sākās ballīte 12os ). Nu, nesaprotu kāda jēga dienas vidū līdz pilnīgai komai nodzerties. Tā kā vakarā bija darbiņš, tad palīdzēju visu nokopt ( un par visu kopumā, par laimi, no skolas esmu izpelnījos paaugstinātu algu, jipī ! ). Aizgāju uz darbu ( dzīvoklī atstājot ballēties gribošos jauniešus ) un nespēju noticēt, ka pilnīgi visur visi dzēra līdz spēku izsīkumam. Pilnīgs ārprāts. Vistrakāk ar izmisušām 40-gadniecēm, kuras, nespējot nostāvēt kājās, kļūst agresīvas, vai vīriešiem ap to pašu vecumu, kuriem šķiet, ka katras meitenes sapnis ir iet ar viņiem mājās. Pēc darba, ap četriem, aizgāju uz CunTru, kas ir pa ceļam vietai, kur kaut ko iekost pēc 9 stundu darba... Arī turienes bārmenes bija izbrīnītas par vakara dīvaino gaitu ar cilvēkiem, kas masveidā vēlējās pazaudēt kontroli. ( kaut kā Grācā visi bāros strādājošie cilvēki pēc darba ceļo viens pie otra un dalās iespaidos, kas īstenībā ir diezgan forši, jo tā ir nedzerošā ( ja, nu vienīgi pēc darba, vai sauktie šoti darba laikā, kas ir žests, no kura dīvainā kārtā, nav pieklājīgi atteikties ) tautas daļa un arī piecos no rīta ir spējīga uz, lai gan gurdām, bet sakarīgām sarunām... Nu jau atkal sēžu darbiņā. Trakot garlaicīgi, kā vienmēr, bet nu... šodien vismaz smuki, ielokoti mati :)
* * *
Šodien ballīte par godu mūsu Portjē iešanai pensijā. Brīnišķīga sieviete. Uztaisīju foto albumu dāvanā. Būs jauki. Jau vakar sākās lielie pārkārtošanas darbi ballītei ( ar bufeti and so on... u know...).
Vakarā atkal jāstrādā līdz rītam. Nu tā - nekā jauna. Vakar sniga, bet šodien jau pavasaris ar saulīti ir atpakaļ. :)
* * *

Previous