Friends

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
ja es nebarotu, es 100% nodzertos
* * *
Zaļais
Ik reiz, atverot durvis un sperot soli pāri mājas slieksnim, sajūtos kā uz skatuves. Šoreiz mani sveicina pavasara siltais vējš un es iespiedzos kā bērns. Ir sutīgs. Dun pērkons. Un viss sākas. VISS.

Man šoreiz tik ļoti vairs nepatika, kā viņš diriģē- mans kolēģis un brālis mūzikā. Ir brīži, kad mēs varam iztikt paši ar savām zināšanām un saviem spēkiem, bet pienāk laiks, kad vajag sevi no jauna akumulēt. Viņš ir izcils savā darbā, bet viņam vajag skolotāju. Rokās bija vokālā mūzika, ne instrumentālā. Ai, nē... Rokās bija par daudz maiguma, kuru, es zinu, viņš tik ļoti cer veltīt kādai sievietei, kuru joprojām gaida ienākam savā dzīvē. Viss viņa maigums ir tik nokaitēts kā bišu stropa smarža, kas gaida atlidojam savas bites. Viņš nespēj valdīt pār to. Protams, ka nespēj! Bet Mocarts šovakar nebija viņa rokās, viņa rokās bija Brāmss. Vispār Mocartu un klasicismu kā tādu ir ļoti grūti diriģēt, neticami, bet es savulaik pa to klamzājos kā pa nātrēm. Mani uzlādēja vienīgi Hilborgs.

Taču tas nav visinteresantākais. Visinteresantākais ir, kā es nokļuvu koncertā. Biļeti, protams, negribējās pirkt. Sarunāt ielūgumu, pēc mana kolēģa teiktā, jau esot bijis par vēlu. Viņš man ieteica kādu viltīgu apkārtceļu, taču to izmantot man likās pārlieku laikietilpīgi. Gāju uz koncertzāli un ļāvos plūdumam. Un kur tas mani aiznesa... Ooo !
Eju iekšā. Nesteidzīgi soļoju lejup pa kāpnēm. Skatiens. Kases. Ielūgumu galdiņš. Nē, nekas no tā nav priekš manis. Eju uz garderobi. Biļetes vēl nav. Bet tad. Man galvā iešaujas spoža doma. Nododu jaku. Un eju atpakaļ. Un... Man izdodas.

Kāpju augšā uz zāli un attālināti, pārsteigumā atplēstu muti vēroju to sievieti, kas ir tik līdzīga man. Bet vai tiešam tā esmu es? Ir nu gan sieviete! Par šādu viltību, iespējams, mans mīļotais varētu ar mani ļoti lepoties. Bet es pat nezinu, vai kaunēties, vai lepoties ar sevi. Tā nu koncerts sākās ar lielu vainas sajūtu manī un kulminācija tam bija no balkona, tieši man blakus krītoša filmēšanas kamera, kas ar skaļu būkšķi sašķīda man pie kājām. Paldies Dievam es sēdēju tur, kur es sēdēju! Un es sapratu, ka šo situāciju Dievs man izspēlēja kā brīdinājumu, ka tā darīt nedrīkst.

Dievs- tas ir pārāk koncentrēts un cilvēciskots jēdziens Visumam, Enerģijai un Apziņai. Kad runāju par Dievu, domāju par šiem trim.

Pār zemi jau bija nolaidusies tumsa, gaiss svaigi smaržoja pēc lietus un mani raitie soļi atbalsojās man visapkārt. Un es domāju savas laimīgās domas: manī ieplūdusī Visuma enerģija noliek visu savās vietās, ceļš ir brīvs un man atliek tikai doties uz priekšu.

Un pēkšņi luksoforā pats no sevis iedegas zaļais, kas parasti ir jānospiež ar pogu. Paveros apkār, neviena nav. Iesmejos un eju pāri ielai.

* * *
Be careful what you are wishing, it may happen.
Ar vislielāko baudu ļāvos Dieva neizmērojamajai humora izjūtai un izdzīvoju, kā kāds tur augšā par mani sirsnīgi smejas. Smējāmies mēs abi.

Bija agrs, ap 7:00 no rīta. Kad virtuālais diētas kalkulators aprēķināja, ka man jānokrītas svarā par 7 kg, es muļķīgajiem interneta klejojumiem metu mieru. Bez atļaujas ielūkojos scenārijā, kas vairākos eksemplāros mētājās turpat uz galda. Divas stundas agrāk, kad visapkārt biezēja galvaspilsētas vieglā tumsa, es iekāpu tumšā, elegantā busiņā un zināju vienīgi to, ka tas mani vedīs uz Kandavu. Kas notiks tālāk un par ko būs stāsts, varēju fantazēt kaut visu ceļu.

Scenārijs visas fantāzijas izkliedēja un es izplūdu sirsnīgos smieklos, kas apkārtējiem nepalika nepamanīti, īpaši jau manam vīram, kurš pētoši manī lūkojās jau no brīža, kad izkāpām no busiņa. Laikam viņš zināja. Dieva ironija pie tā vien neapstājās. Mums ar vīru pat ir vienādi uzvārdi. Un viņa vārdu es redzēju kādā no savām vīzijām. Paskatos uz augšu un ar greizu smaidu pašūpoju galvu.

Tā nu es kļuvu par mīlošu sievu, kas dažus gadus ir laimīgi precējusies ar labu vīru. Esmu laimīga un šī laime kūsā man apkārt, tā ir nebeidzama, tā dod man enerģiju un siltumu, kas pietiek visam: sev, vīram, mājai, ģimenei, draugiem. Mēs kopā gatavojāmies viesībām, urbām galdus un uzņēmām ciemiņus savā skaistajā mājā. Es jutos viegla, sievišķīga un, ja kādreiz vīrs ar neizteiksmīgāku seju noskatās manās ēverģēlībās, tad visam pāri es zinu, ka viņš mani mīl. Un es viņu. Un viņš ir klints, pie kā varu patverties, savukārt, es esmu viņa lādētājs.

Tā nu mēs spēlējām. Tomēr klusībā es nojautu, ka spēlēju pati sevi.

Ārpus kadra skanēja mūzika, es dejoju. Skatieni. Miers. Rotaļīgums. Sadzirdēju, ka vīram ir saderinātā. Dievs man sagātāja arī mīļu atgādinājumu par svaigēšanu, iepazinos ar starojošu piemēru. Par spīti gulētām 2h, mans gars un miesa bija nepārspējami un es ar žēlumu noskatījos ar melno kofeīnu pildītajās pudelēs un termosos. Ciguns ir atvēris man bezgalīgo Visumu. Es zināju, ka tas kaut kad ienāks manā dzīvē, vajadzēja tikai sagaidīt īsto laiku. Ienāks arī svaigēšana. Ienāks arī...

Dievs man uz vienu dienu iedeva to, ko es tik ļoti vēlos. Vai Tev der, Jolie? Der! Tagad es zinu, tam pienāks īstais laiks un es to jutīšu.

* * *
Atgriešanās
Tomēr palikšu te. Izmēģinājos citur. Vislabāk rakstās te.
* * *