nākotnes · atmiņu · pieraksti

Tāds neizteiksmīgs pelēkums šodien. Pat apģērbos nekādi. Smilškrāsa tomēr nav mana krāsa. ( ja ta vispār ir krāsa un, ja ir, tad garlaicīga bez gala ). Garlaicīgi sēdēju ofisā un centos saprast ko mans ( nu jau bijušais ) darba biedrs ir sastrādājis ar lielgabarīta sutījumiem. Tādās garlaicīgās dienās es parasti pērku garlaicīgus kartupeļu čipšus un ēdu ēšanas pēc. Tie pat negaršo nekā sevišķi, bet nav jau nekā labāka ko darīt tik garlaicīgās dienās, lasot pavadzīmes un trekošanas kodus. Pelēkās debesis un gaiss uzlikti uz pauzes. Tā kā būtu jālīst lietum, tā kā nē.... cilvēki sasēdušies uz kāpnēm un soliņiem, ietvēm un visos transportos garlaicīgi skatījās savos aifonos, spēlēdami muļķīgas spēlītes lai nosistu laiku, it kā tiem būtu par daudz laika dzīvē iedots. Garlaicīgumu iztraucēja tikai viens strespilns sirdspuksts, kad ejot ārā no ofisa uzskrēju kādam nejauši virsū. Tik garlaicīgi, ka pat neredzu kur eju. Uzskrēju virsū Kerijai Bredšovai jebšu Sārai Džesikai Pārkerei, nu jūs jau zināt - Sex&TheCity. Abas atvainojāmies un viņa zem savām milzu saulesbrillēm ( un neticami garlaicīgo smilškrāsas topu ) turpināja čalot pa telefonu. Ofisā ieskrēja Eirina ( abu bāru galvenā bārmene ) un sāka rakāties pa šefa mantām, meklēdama marihuānu un pīpi. Uzprasījusi, vai drīkst manā klātbūtnē pīpēt viņa uzsāka garlaicīgu sarunu un tagad es zinu, ka viņas 90 gadīgā omīte no 5 vārdiem saprot, ka viņas mazmeita ir appīpējusies. Atvēru durvis lai izvēdinātu dūmus, kas pelēki saplūda ar pelēko dienu. Rīt noteikti vilkšu dzeltenos svārkus....

Tā, atskaitos.

1) Esam atvēruši otru klubu. Man jau patīk, ka ir tāds nedaudz šikāks, mūzika - tikai akustiska ( ar mūsu lielisko akustiku! ) un tikai solo vai dueti. Vidējā publika - virs 35. Galdiņi, antīks bārs un vietu ierādītājs.
Pareizs PR un soc. med. savienojums mums ir nodrošinājis izpirktus vakarus. New York Times raksts par mums bija jau otrajā dienā pēc atvēršanas. Jāsaka, ka ar diviem pārpildītiem un pilnībā izpirktiem džeza klubiem Ņujorkā ir ko darīt... Vakar ļaudis stāvēja garās rindās lai tiktu iekšā kaut vienā no klubiem...

2) Tuomo dodas sešu nedēļu tūrē pa Ameriku un Kanādu ar slavenu big bendu, kas ir super lieliski, jo mana kāzu dāvana ir - brauciens uz Kanādu! Tā kā Tuomo būs tur, tad es lidošu pie viņa, bet tā kā viņam katru dienu jāspēlē - es varēšu nodoties fotogrāfiju ekspedīcijām!

3) Pēc desmit dienām abi ar Tuomo skriesim 5km skrējienu. Pirmais oficiālais Tuomo skrējiens un arī nopirkām viņam asikus. Tagad skrien vēl ātrāk :D Es savukārt nopirku mazu, 5 nodarbību abonamentu uz kikboksu. Dzirdēju, ka esot trenniņi ar lielāko slodzi. Iesim testēt... :)

4) Tiem, kas plāno savu ceļojumu uz Ņujorku ;) iesaku izčekot Groupon.com tik daudz foršu lietu/vietu/atrakciju - mēs ar Tuomo laikam dzimšanas dienā viens otram dāvināsim lidojumu ar helikopteru ap Manhetenu :)

5) Vasara nesāk beigties. 30 grādi un mitrums jau apnikuši... Gribu smuku rudeni!

Tuomo māca klavieres privāti. Viņš saņem e-pastus un cilvēku vārdi vienmēr ir tādi, ka nevar saprast, vai runā ar meiteni vai puisi, jaunu, vecu….

Digitāli - Students Nr. 1 epastā raksta - I have limited knowledge… Tuomo nobažījies saka - varbūt ar attīstības traucējumiem ?
Realitāte - ienāk blonda dāma, ap 26, lieliski, nedaudz atklāti ģērbusies, visi čaļi dzīvoklī atskatas…..

Digitāli - Students Nr. 2. ….paraksts - Nazi :D Ilgi domājām - puisi, meitene vai toč nacists :D arīdzan ierobežotās zināšanas….
Realitāte - ienāk blonda dāma, ap 26, izskatās vēl lieliskāk par pirmo dāmu…( pirmā ar mani vismaz sasveicinājās :D )…

Kur tās bagātās ( Tuomo stundas ir dārgas ) blondīnes aug un kāpēc viņas visas spēlē klavieres ? :)

Ir tādi brīži dzīve, kad tev šķiet - kā es to palaidu garām…. mans vīriņš šovakar man uzdāvināja man lielisku dāvanu - nedēļas nogali SPA kūrortā ņujorkā… Izrādās -saderinājāmies ka reiz gadu atpakaļ. Super mīļi! :)

Sēdējām uz jumta un dzērām portu. Skatījāmies debesīs un - re! Pirmā NLO pieredze! Piestāv dzīvei Ņujorkā. Es domāju, ka par NLO tiek uzskatītas visvisādas gaismu spēles, lai tā arī paliek... :)

Karstās Ņujorkas dienās un varbūt visādu iemeslu dēļ, jo sevišķi jūlijā man pietrūkst Latvija. Kārtīgs, nobriedis un tumīgs zaļums dabā, zemi, lieli pelēkbalti mākoņi un vasaras vakari! Ak, šie vakari ar zvaigznēm, kas nav pazudušas neona zīmju neinteresantajā spozmē. Mālpils vakara gājiens pa ceļu ar tām smaržām, vēso gaisu un to vienu ( un es ticu, ka tā vienmēr ir tā pati! ) dziedošo dzeguzi. Rīgas tiltu gaismu atspīdumi Daugavā un divriteņa ātruma radītais vējš gar ausīm. Hospitāļu ielas vakari ar automašīnu radīto troksni, braucot pa bruģi un virtuves palodze ar pavērtu logu un skats uz jautru dārza ballīti, pirms nonest lejā ķiršu bļodu ciemiņiem. Balkoni! Visi tie balkoni un vasaras! Jūra un vasara! Gaiss, zemenes, ritenis, gaisma, mūzika un neapdzīvotība. Miers!…….. Un balkoni! Un ja līst! Tā smarža pēc tam būs neatvairāma. Tikai Latvija tā smaržos pēc lietus! Lasīt grāmatu Kaņepē un skatīties uz hipsteriem. Vai arī būt hipsteram… Dziesmas. Trešais trolejbuss uz Valdemāra ielas darba dienas beigās un tramvajs, kas lēnie lien uz mežaparku. Visādu iemeslu dēļ, bet jo sevišķi jūlijā man pietrūkst Latvija!

Mazās nesvarīgās scēnas....

Virtuve. Vakars. Es, Tuomo, Dos... scēna notiek bez nekādām emocijām,smiešanos... pieeja kā zinātniskam eksperimentam.

Dos : kā tu domā, vai mūsu viesistabas koka grīda sašķaidītu šo māla bļodiņu ?
Una : es domāju, ka virtuves flīzes sasistu labāk...
Dos paņem ieplēstu bļodiņu un met pret dzīvojamās istabas grīdu...
Una paņem un lielāko nesaplīsušo daļu sasit pret virtuves flīzēm...
Dos : jā, flīzes laikam labāk plēš, tikai bail pašas flīzes pie reizes sasist...
Una un Dos paņem slotas un visu saslauka.
Tuomo : ......... es dzīvoju ar trakajiem....

Birojs. Pēcpusdiena. Apkopējs tik tiko aizgājis. Viss ofiss smird pēc hlora. Una atstāj vaļā durvis un apsēžas pie datora.
Pa trepītēm pie durvīm sākas troksnis no gumijas sandaļu plaukšķēšanas. Una aiziet pie durvīm un klāt pieskrien maza mulatu meitene.

Meitene : Tu atstāji vaļā durvis!
Una : Es zinu. Es vēdinu biroju.
Meitene : Es esmu Samanta. Kā sauc tevi ?
Una : Es esmu Una, ko tu te dari ?
Samanta : Es te agrāk nācu spēlēties. Kad tevis te vēl nebija. un birojs nebija..
Una ātri aizdomājas, cik ilgi šeit ir birojs...
Una : Cik tev gadu ?
Samanta : Pēc 3 dienām būs deviņi!
Una : Daudz laimes, ja nu mēs vairs netiekamies!
Samanta : Tu mani redzēsi daudz - manam vectēvam šī māja pieder!
Una : Tu te dzīvo ?
Samanta : Nē, bet tagad tu esi mana jaunā draudzene un es nākšu pie tevis ciemos! Attā! :)

Un kārtējo reizi, nonākot kādā semi-sektantu pasākumā, es atkal redzu tās visam piekrītošās, atvainojos, debīli smaidošās sejas, lai arī stundām ilgi tiek teikts nekas ..pilnīgi un galīgi nekas. Nulle. Skaļi teikti vārdi, iestudējums ar brodvejas cienīgiem aktieriem. Un līderi, kas cītīgi lenc savus potenciālos "sponsorus" izmantojot lētas NLP tehnikas... Smaidoši spiež Tev roku un runā tukšu. Brīdī, kad ( tā briesmīgā "līdere" ar aprēķināti sarkanu žaketi, lētām bižutērijas krellēm, nekam pasaulē nederīgu informāciju (informāciju?) ) ierunājas - "Un TAGAD! Tagad jūs pasakat savam blakussēdētājam ko jūs gribas dzīvē sasniegt, ko jūs vēlaties!" Es pateicu - es gribu prom no šīs laika tērēšanas un aizgāju. Pagāju garām "Room of wisdom" un "Advanced training of self-expression" telpām... Tiešām? Es nespēju noticēt, ka cilvēks, kas mani uzskata par draugu ( un otrādi ) spētu jebkad (!) iedomāties, ka es varētu pavilkties uz sektveidīgiem, tikai uz ienākumiem balstītiem kursiem un tukšām runām. Es ilgi nespēju saprast, ko tur atradis ir cilvēks, kas spēj ar mani stundām ilgi runāt par pasaules kārtību, tikai šoreiz, pirmo reizi un pēc ilgākas sarunas, kaut kas viņā salūza un es ieraudzīju visu nedrošību, mākslīgi celto pašapziņu un neizpratni par mīlestību, tādu vienkāršu, starp (līdz)cilvēkiem. Ieraudzīju to, ko viņš manī meklē. To cilvēku, kas aiziet prom. Varbūt un droši vien, ka viņš to visu jau pats zināja, bet tomēr viņš saskuma, kā cilvēki saskumst pirms lielām izmaiņām. Aizdomājās un uz daudziem maniem jautājumiem atbildēja uz klusumu... Un ar to visu es aizdomājos, ka cilvēki tik ļoti mekē kaut ko augstāku, labāku, pilnīgāku. "Esiet kā bērniņi, jo tādiem pieder debesu valstība" teikts Bībelē. Es domāju, ka tā atrodas uz zemes, bet ko dara bērni ? Bērni meklē, jautā, netic, notic, tad maina viedokli, iemācās kautko jaunu, nokrīt, pieceļas, nenogurstoši izzina un mācās to visu dabiski ( nu, aptuveni līdz pamatskolai, kur tā beidzot lielākoties veiksmīgi atņem vēlmi mācīties mēģinot spītīgi pierādīt, ka latviešu teicienam - kas der visam, neder nekam - nav taisnība... ) Bet ar laiku mēs sākam baidīties no pārmaiņām. Mēs ar neticamu uzcītību radām jaunu pasauli, kas ir tik droša un nemainīga. Un tā pasaule ir mazāka, nekā tā, kurā īstenībā dzīvojam. Jo to esi radījis Tu pats. Tad tev pašam jākļūst par Dievu savā pasaulē, jo nekā lielāka par Tevi jau tur nav. Un kaut kas vienmēr pietrūkst, jo Tu esi nepilnīgs. Un, kad kārtējo reizi nonākot kādā semi-sektantu pasākumā, es atkal redzu tās visam piekrītošās un no savām ikdienas pasaulēm nogurušās sejas. Nogurušas no savām nepilnībām tās meklē kaut ko, kas šķiet ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Tā maģiskā atbilde, lieliskais risinājums visām tavām problēmām, mazais brīnums... Alķīmiķis cilvēkā ir atradis savu nemirstību. Tas nu ir fakts. Akmeni par zeltu un dzīvi - bezgalīgu, parādiet man kādu,kas to nevēlas...

Uz ielas kaut kādas meitenes vaicāja, vai ir vērts iet iekšā Smalls klubā. Muļķīgs jautājums. Kā lai es zinu, vai jums patīk, vai nepatīk... Pateicu, lai pajautā Nikam ( vīrietis pie durvīm ), lai palaiž iekšā paskatīties un lai pašas izlemj... Tuomo vadīja jam session uz paralēlās ielas esošajā klubā "Fat cat" un es bīdījos uz to pusi. "Resnajā Runcī" atvēru savu somu - mazo bibliotēku. Līdzi jau izlasītā ( un superīgā! ) "Cita zeme", kas aizmirsusies somā. "Haklberija Fina piedzīvojumu" angliskais izdevums - nenormāli grūti lasīt 1885. gada slengu, tāpēc to spēju palasīt tikai dienās, kad smadzenes pēc darba vēl strādā. Un vēl Joņeva "Jelgava 94", kas tagad jau pusē. To arī paņēmu un sāku lasīt, kamēr džeza grupa spītīgi centās pārspēt cilvēku klaigāšanu un smieklus.
Pēc stundiņas pa durvīm ieskrēja tās pašas iepriekšminētās dāmas, abas starojoši smaidīdamas! - "Ak, paldies, ka pateici lai ejam! Tas saksofonists, nu, smukais, blondais - tu zini ? ( es nezinu! ) Es tā gribēju viņu nobučot! Un sanāca! Bet viņš dzīvo Džersijā un viņam pakaļ atbrauca tēvs..." - spiedza mazākā. Pēc smieklu šalts iepazinos ar sīko, mazliet jaunai Edītei Piafai līdzīgo un uz bučošanos kāro Lucianu un Naomi - nopietnāku, lielāku un vairāk uz zemes stāvošu. Lai arī drīz noskaidrojām, ka ar viņai patīk bučoties un meiteņu tualetē, goda vārds, kā pamatskolā, pārspriest savus piedzīvojumus!
Iekšā un ārā no kluba skrēja džezisti. Mainījās grupā un spēlēja tās pašas 20 dziesmas, ko visi vienmēr spēlē džemos. Kāds pārītis ar izteikti lielu augumu starpību mēģināja izmīcīt lēno deju, kuru nepārprotami vadīja meitene. Pārsvarā vadot nabaga puisi, kas ar sapņaini apņēmīgu skatienu savus nodomus darīja zināmus pārāk uzkrītoši, prom no sevis. Luciana ieleca dīvānā man blakus un ātri aprakstīja, kas viņa par putnu un no kurienes ir, lai gan es neko nejautāju, jo biju iegrimusi grāmatas lasīšanā... Tikpat pēkšņi, kā ielēkusi dīvānā, viņa no tā izleca un grupas priekšā sāka dejot. Visi puiši svētlaimīgi smaidīja, bet Luciana to visu ignorēja, jo bija acīmredzot apņēmusies šo deju veltīt tikai bundziniekam. Džovanni tikpat apņēmīgi skatījās prom un Luciana, sapratusi, ka netiek pamanīta, sāka dejot vēl sparīgāk. Pacēlis acis uz meiteni, arī Džovanni pievienojās svētlaimīgi smaidošajam vīriešu pulkam. Džovanni paskatījās uz mani un mēs abi draudzīgi sasmaidījāmies par acīmredzamo situāciju. Luciana tikmēr dejoja savu brazīliešu deju un pustumsā valdzināja mūziķus. Es pārcēlos sēdēt pie bāra un turpināju lasīt. Mūziķi nerimstoši spēlēja un pie letes pieskrēja arī abas brazīļu cielaviņas, lai pasūtītu alu. Pie katras momentā pieskrēja pa puisim - stratēģiski - viņi medījumu nošķīra vienu no otras. Baros lielāka pretestība, nekā pa vienam... Jau ceturksni vēlāk abi pāri saķērušies nodevās kvēliem skūpstiem. Aizgāju līdz tualetei un meitenes man sekoja pārdesmit sekundes vēlāk. Ieskrējusi telpā Naomi pie spoguļa ņēmās kārtot savus matus un paplūdušo lūpukrāsu. Luciana tikmēr man ieķērās rokās un prasīja - Tu zini Džovanni ? Kāds viņš ir ? ( šīs meitenes tiešām spēj jautāt stulbus jautājumus! ). " "Kurš bučojās labāk, blondais vai Džovanni?" iespiedzās Naomi un ātri turpināja - "Manējais baigi uzstājīgais...nepatīk tā...." . Es izgāju no tualetes pateikusi tikai to, ka zinu, ka Džovanni ļoti labi gatavo. To es atceros no viņa dzimšanas dienas vakariņām.
Bāra darbinieki sāka vākt kopā mantas un Tuomo jau vēra ciet klavieres. Bija četri no rīta un mēs visi reizē pametām klubu. Luciana pienāca klāt un iespiedza ausī - Tev cigarete ir ? Ā, nav ? Ai, nu, moš puišiem ir! Viens no puišiem apsolījās nopirkt, ja meičas nāks līdzi un četrotne nozuda ap stūri, lai turpinātu ballēties...

Ņujorka - pilsēta, kas guļ. Tikai ļoti īsu laiku. Ņujorka ļauj tev iemigt un tad modina nesaudzīgi, kā mammas modina pusaudžus, agros skolas rītos... Modina ar skaļām sirēnām un prātā sajukušām signalizācijām, kas vairs nemāk apstāties. Smagajām mašīnām, kuru lēnums ( un saceltais troksnis ) liek citām mašīnām pīpināt līdz nemaņai... Ņujorka modina agri un tai tik tiešām neinteresē, ka tavs dienas ritms nesākas sešos no rīta. Kāda melnā sieviete no "projektiem" ( tiem, kas nezina - projekti ir daudzstāvīgas dzīvokļu mājas, kurās dzīvo tā ļaužu daļa, kuriem naudas teju nav, tāpēc dzīvokļos biežāk dzīvo krāsainie, kas nereti darbojas narkotiku, ieroču vai kontrobandas lauciņā ) lamā no panckām ārā savu vīrieti, kārtējo reizi pierādot, ka ar zināmu daļu kreativitātes pat angļu valodā var likt otra ausīm pietvīkt kaunā no dzirdētajām metaforām. ( bet tikmēr kvartāla iedzīvotāji var vien minēt, vai viņš viņu tiešām krāpa, vai kā pats teica - aizmiga pie sava "buddy" pēc lielākas iedzeršanas...) ( "un nē, mīļā, tur citas nemaz nebija..." ). Ņujorka modina ar bungām tā, ka pat tiem, kam sirds apstājusies varētu atsist ritmu atpakaļ... bet reizēm Ņujorka guļ... Tikai ļoti īsu laiku...

Lai arī neprātīgi karsts ārā nav ( +28 C ), tomēr vasarās Ņujorka pārtop par lielu betona miskasti. Smakas, kas izplatās no pilsētas ielās izliktajiem miskastes maisiem lavās gar cilvēkiem un tev atliek vien cerēt, ka nākošajā tevis ievilktajā elpā nejautīsi žurkas apgrauzto, nedaudz iepuvušo ābolu, ko kāds bezpajumtnieks vienaldzīgi nometis uz ielas... Rīgā lietus notīra ielas un piepilda gaisu ar atblāzmu par svaigu, pēc ievām un tikko pļautas zāles smaržojošu gaisu, Ņujorkā lietus piles izčākst uz karstajiem trotuāriem "uzdodot garu" un mitro, lipīgo gaisu piepilda jau iepriekš minēto smārdu buķete. Tāda lielpilsētas romantika, lūk! Tikmēr darbā un mājās vīriešu dzimums ir izlaidies. Atliek vien izbraukt uz nepilnu mēnesi, kad dzīvoklis tīrīts vairs netiek un vienīgais, ar veselo saprātu apveltītais dzīvokļa biedrs, parūpējies par manām puķēm prombūtnes laikā laimīgi smaida, redzēdams, ka puiši atkal sāk sarosīties, jo mājās ieradusies dusmīgā Una. Tā, kas visus sūta gulēt, neļauj pa naktīm taisīt kaķu koncertus un rūpējas par to, lai iešana dušā nepadarītu netīrāku kā pirms dušošanās ( jo vannasistabas mazgāšana maniem puikām joprojām šķiet mistikas pilns rituāls ar tikai sievietēm zināmiem noslēpumiem, kas pilni sarežģītiem burvju vārdiem vannas tīrībai un melno maģiju tualetes poda spozmes atgūšanai... ). Jā, Ņujorkai nekad neviens nepietrūkst un te nu mēs esam kviti. Un tomēr, savs šarms šīm tik pilnajām, tomēr vientuļajām ielām ir un dzīve rit divreiz ātrāk kā jebkur Eiropā. Un tad tev atliek vien cerēt, ka būsi starp tiem dažiem, pret kuriem Ņujorka ir ne tikai laipna, bet arī devīga un, ka sagrauto sapņu kaudzēm nekad nepievienosies tavējais. Priecāties, ka istabā ir gaisa kondicionētājs, kas nošķir tevi no ielu īstenības un, ka virtuvē gaida vīra gatavotas vakariņas. Novērtēt, ka tev ir darbs un tavs dzīvokļa biedrs tevi aizlidina līdz darbam mašīnā. Par lietām, kas padara dzīvi skaistu, jo šeit skaistums ir jārada vai jāizdomā ir tev pašam. :)

Reizēm 10 minūšu aizkavēšanās maina to, ka Tu neesi tajā metro vagonā, kas noskrien no sliedēm pie darba... :)

Kaut kas ar laika apstākļiem nav lāgā. Joprojām jāstaigā mētelī...
Vakar izgāju skriet un pirmo reizi noguru pēc 3 km...
Kāpēc ? Tāpēc, ka vējš ir tāds, ka ja neskrien pa vējam vai pret vēju, tevi gāž no kājām no sāniem...

Izstaigāju centrālparku. Smuki. Saziedējušas magnolijas un ķiršu koki.
Bet kāpēc joprojām jāstaigā mētelī ?????

:)

Un vienu dienu pēkšņi sākās vasara. Baziliks uz palodzes sāka augt griezdamies un pēc ziemas miega pamodošies bērni un meitenes kleitās izgāja ielās... Pēkšņais pārlēciens no ziemas mēteļa uz vasaras kleitām... Vēl pāris nedēļas Ņujorkā, tad Latvija, tad Somija un tad atkal, cerams, Ņujorka...

Tad nu ir tā, ka es ar mīlestības pilnām acīm, jo kā gan citādi ar maniem dārgajiem muļķīšiem var, skatos, kādas muļķības viņi dara.
Jā, jā, es zinu, ka vīriešus mainīt nevar, nevajag un nedrīkst, bet tas, ko es daru, ir vienkārši - hei, es esmu tava mamma, dari ko es lieku.... :D
Lēnām mācu, ka dzīvokli ne tikai drīkst, bet arī vajag tīrīt... Ka ir ok aiz sevis novākt traukus un, ja kaut kas saplīst, var atstāt zīmīti...
Vai, ja nav skaidrs, kurš darbā dara ko - var uztaisīt tikšanos, nevis netīšām ielikt 2 cilvēku darīt vienu darbu, vai vnk iztērēt naudu un nedēļu darba laika uz kaut ko nevajadzīgu...
Tā ir, ka esmu vienīgā meitene dzīvoklī ar 5 puišiem un vienīgā meitene birojā...
:)

Smalls džeza klubā ir vieta, kas saucas "back room". Šajos 4 kvadrātmetros tad arī ir visa NY džeza esence. Šajā telpā ietilpst aptuveni 8 krēsli un aptuveni 6 cilvēki. Bet fiziska kontakta šeit neiztikt. Cilvēkiem ar klaustrofobiju neiesaku. Loģiski, ka šī ir arī vieta, kur cilvēki iet vai nu smēķēt vai pīpēt zāli.... Vēlos vakaros kluba dziļākās telpas slīgst mūžīgajā pustumsā ( tādā, kas tuvāka tumsai, nevis gaismai ), džezā un neizbēgamā zāles smaržā. Esmu īpaši priecīga, ka NY iekštelpās klubos nav atļauts smēķēt ( Austrijā tas bija nepanesami - viss vienmēr piepīpēts un drēbes jāmazgā katru dienu, tāpat kā mati, citādāk nevar gulēt ), tomēr tā "back room" ir īpaša par spīti šaurībai, smakai un absolūtam nepraktiskumam.. Telpai ir kaut kāda mistiska, nez no kurienes izveidojusies hierarhija. Tie, kas tur atrodas, zina, ka drīkst tur atrasties, kamēr pārējie tur vienkārši neiet... Es sāku iet uz turieni, kad Johnny O'Neal sāka man dot savus smieklīgos tekstus veciem džeza standartiem. Tā nu viņš tur pīpē, kamēr es dziedu, cenšoties salasīt viņa skribelīgo rokrakstu. Un tas, kas padara "back room" tik interesantu ir tieši stāsti. Sēžot starp vecām džeza leģendām ( starpcitu, šeit ir vēl viens prakstisks "back room" džeza esences esības iemesls - tie ir vienīgie 8 ērtie krēsli klubā... :D ) un klausīties visus tos stāstus no sērijas " kad mēs bijām jauni ", kas universitātē jau skaitās džeza vēsture...

Lēnām sāk veidoties kaut kādi kontakti. Smalls regulārie apmeklētāji jau mani uzskata par "mājas kaķi"... Katru dienu pēc darba ofisā piekāpju. Darbā gan pienākumi aug pa stundām, pret ko man galīgi nav iebildumu... Kopumā ir ļoti jauki - ar amerikāņu-latviešu meiteni Māru izdomājām, ka taisīsim latviskās lieldienas. Lai citiem draugiem ir ko pabrīnīties. Krāsosim olas ar sīpolu mizām, Māra ceps pīrāgus un es vārīšu ( tik ļoti latvisko :D ) soļanku... Un vispār... sēžot Smalls sanāk visādus brīnumus pieredzēt... teiksim... satikt neticami populārus ( jā, tādi eksistē ) džeza mūziķus un attapties, kad jau taisi viņu diska vāciņus, vai arī attapties blakus... jap.... Leonardo Di Caprio... true story... ;)

Drīzumā iesākšu jaunu dienasgrāmatu, jo vakar sapratu, ka satiktie cilvēki ir aprakstīšanas vērti. ( mazam ieskatam - vakar sarunājos ar Sicīliešu mafijas bosu. Nu dikti smieklīgs onka. ( "Mana ģimene ir nogalinājusi pāri pa 50 cilvēku, visi sēž cietumā - es iznācu nesen ārā,bet es vispār neesmu tāds, kā pārējie - ielu bosi. Es esmu biznesmenis. Es esmu izglītots... a vispār - Tu kaut ko gribi dzert ? Es tev visu nopirkšu, visu ko tu gribi... Gribi klaunu šeit ? Tūlīt izsauksim!Vispār gribu nopirkt 500 kvadrātmetrus telpas un uztaisīt šikāko restorānu...citādāk mēs te ("Smalls jazz club" ) 10 kvadrātmetros sēžam, tas taču ir galīgi garām...Jā, es esmu mafijas boss... a Tu taču neesi no FBI, vai ne ?

:D

Un vispār - ārā atkal ir sniegavētra....

Nu wouw, tiešām nav sanācis rakstīt....laiks jau ieplūdis latvju pusē. Nu forši... dziesmu svētku emocijas strauji nomainītas uz saulkrasti jazz emocijām... aaaaaa, šī vasara ir faantastiska! :)

Pēdējie pasākumi, pēdējie darbi. Krāmējam koferus, printējam biļetes... vēl tikai 6 dienas! :)