Tāds neizteiksmīgs pelēkums šodien. Pat apģērbos nekādi. Smilškrāsa tomēr nav mana krāsa. ( ja ta vispār ir krāsa un, ja ir, tad garlaicīga bez gala ). Garlaicīgi sēdēju ofisā un centos saprast ko mans ( nu jau bijušais ) darba biedrs ir sastrādājis ar lielgabarīta sutījumiem. Tādās garlaicīgās dienās es parasti pērku garlaicīgus kartupeļu čipšus un ēdu ēšanas pēc. Tie pat negaršo nekā sevišķi, bet nav jau nekā labāka ko darīt tik garlaicīgās dienās, lasot pavadzīmes un trekošanas kodus. Pelēkās debesis un gaiss uzlikti uz pauzes. Tā kā būtu jālīst lietum, tā kā nē.... cilvēki sasēdušies uz kāpnēm un soliņiem, ietvēm un visos transportos garlaicīgi skatījās savos aifonos, spēlēdami muļķīgas spēlītes lai nosistu laiku, it kā tiem būtu par daudz laika dzīvē iedots. Garlaicīgumu iztraucēja tikai viens strespilns sirdspuksts, kad ejot ārā no ofisa uzskrēju kādam nejauši virsū. Tik garlaicīgi, ka pat neredzu kur eju. Uzskrēju virsū Kerijai Bredšovai jebšu Sārai Džesikai Pārkerei, nu jūs jau zināt - Sex&TheCity. Abas atvainojāmies un viņa zem savām milzu saulesbrillēm ( un neticami garlaicīgo smilškrāsas topu ) turpināja čalot pa telefonu. Ofisā ieskrēja Eirina ( abu bāru galvenā bārmene ) un sāka rakāties pa šefa mantām, meklēdama marihuānu un pīpi. Uzprasījusi, vai drīkst manā klātbūtnē pīpēt viņa uzsāka garlaicīgu sarunu un tagad es zinu, ka viņas 90 gadīgā omīte no 5 vārdiem saprot, ka viņas mazmeita ir appīpējusies. Atvēru durvis lai izvēdinātu dūmus, kas pelēki saplūda ar pelēko dienu. Rīt noteikti vilkšu dzeltenos svārkus....