Smalls džeza klubā ir vieta, kas saucas "back room". Šajos 4 kvadrātmetros tad arī ir visa NY džeza esence. Šajā telpā ietilpst aptuveni 8 krēsli un aptuveni 6 cilvēki. Bet fiziska kontakta šeit neiztikt. Cilvēkiem ar klaustrofobiju neiesaku. Loģiski, ka šī ir arī vieta, kur cilvēki iet vai nu smēķēt vai pīpēt zāli.... Vēlos vakaros kluba dziļākās telpas slīgst mūžīgajā pustumsā ( tādā, kas tuvāka tumsai, nevis gaismai ), džezā un neizbēgamā zāles smaržā. Esmu īpaši priecīga, ka NY iekštelpās klubos nav atļauts smēķēt ( Austrijā tas bija nepanesami - viss vienmēr piepīpēts un drēbes jāmazgā katru dienu, tāpat kā mati, citādāk nevar gulēt ), tomēr tā "back room" ir īpaša par spīti šaurībai, smakai un absolūtam nepraktiskumam.. Telpai ir kaut kāda mistiska, nez no kurienes izveidojusies hierarhija. Tie, kas tur atrodas, zina, ka drīkst tur atrasties, kamēr pārējie tur vienkārši neiet... Es sāku iet uz turieni, kad Johnny O'Neal sāka man dot savus smieklīgos tekstus veciem džeza standartiem. Tā nu viņš tur pīpē, kamēr es dziedu, cenšoties salasīt viņa skribelīgo rokrakstu. Un tas, kas padara "back room" tik interesantu ir tieši stāsti. Sēžot starp vecām džeza leģendām ( starpcitu, šeit ir vēl viens prakstisks "back room" džeza esences esības iemesls - tie ir vienīgie 8 ērtie krēsli klubā... :D ) un klausīties visus tos stāstus no sērijas " kad mēs bijām jauni ", kas universitātē jau skaitās džeza vēsture...