Atzīšos - sasniedzu savus slinkuma rekordus. Nebiju bijusi dušā 3 dienas, istaba izskatījās briesmīgi un no ledusskapja satura arī neko nevarēja saprast. Dienas pagāja darbā, kur zināju - neviena nav un mājās - istabā, kur neviena nav. Pie Ņujorkas nedaudzajiem plusiem pieskaitāmā "absolūta pazušana pūlī" tomēr reizēm noder. Arī tas, ka ir piespiedu cepuru sezona un mati nav obligāti jāatrāda. Tad nu šodien bija gana - saņēmos un iztīrīju istabu, pēc IKEAs apmeklējuma ( jā, ir traki, kad šis veikals ir 5 kvartālu attālumā… ) arī beidzot tiku atpakaļ pie jau mūžību atpakaļ izdegušās gaismas. Protams, ne jau nopērkot vajadzīgo spuldzīti griestu lampai, bet gan nopērkot jaunu lampu… un sveces….un pakaramos… un spilvenu….. un….. kanēļmaizīti. Jo viņiem ir tādas garšīgas, siltas un … pieļauju - absolūti neveselīgas. Bet nu, kas varbūt nav labi ķermenim, noteikti kanēļa smaržas veidā ir labs sirdij. Pārvarot vēlmi nopirkt absolūti nevajadzīgu jaunu paklāju, apbalvoju sevi ar iespēju iztīrīt to pašu paklāju, kas jau ir! Tadāaaa, izrādās - tiešām zils! :) Nu labi, es jau pārspīlēju. Jebkurā gadījumā - Tomo ( tā, kas suns ) bija dikti apjukusi tīrā istabā, kas smaržo pēc meža zemeņu svecēm un pārbaudīja katru stūri, visu rūpīgi apošņājot… Vēl šodien katlā uzradās borščs. Ai, nu sakārojas boršču. Neko darīt. Jāiet uz veikalu, jāpērk bietes… Pēc tam, kad beidzot atradu kārtīgu recepti, viss gāja kā pa sviestu - liellopu gaļa kusa mutē, viss tika savārīts pareizā secībā un garšo lieliski!… Protams, šo ēdienu novērtēt spēja vien tikai poļu dzīvokļa biedrs, kas aizlavījās līdz katlam divreiz ( un es viņu nevainoju…)… :)