atnācu uz Brekti un pareizi darīju, ka neskrēju uzreiz, esmu te viena pati. kkur lasīju, ka telpas par plašu šai izstādei, man šķiet tieši pretēji, varēja vēl vairāk izvērst. ēnas veido robotus, pa grīdu izmētāti aizlauzti krūšukurvji. te ir tik silts un tumšs, nomierinoša skaņa, pietrūkst iespējas apsēsties un pahibernēt, skaņu vēl par gramu skaļāk. es laikam aizmigtu. gribētu būt šeit eksponāts, melns, ķēdēs iekārts pikucis, kas izdveš dobjas skaņas, i could do that.