vakar bijām garā pārgājienā, 38 km pa vidzemes jūrmalu, gājām 10 h, pa vidu, protams, atpūšoties un vispār visu ceļu svinot. bērnībā, kad no cēsīm braucām uz jūru, parasti braucām tieši uz šo jūrmalu, tāpēc tā manā apziņā saglabājusies ar tagu "īsta jūrmala". tādu līča jūrmalu kā Bērzciemā vai atklātās jūras bīču kā Liepājā ieraudzīju tikai krietni gados.

gājām lielā barā un es biju vienīgā meitene (feminolatviete). katram pārgājiena puisim ir vai nu sieva vai cieša draudzene, bet visas nobijās un nenāca. ļoti skumji. pārgājiens bija superbly-superb, visu ceļu spoža saule un nebeidzama uzpīpēšana. es tiešām katru pārgājiena sekundi biju akūtā sajūsmā, aficionado por naturaleza. kad es esmu dabā un ieslēdzas akūtās sajūsmas mūds, man šķiet, ka katra šūna manā ķermenī ir kā oranža lampiņa, viss mirgo un zaigo, smiltīm ir miljons nokrāsu, pamanu katra mazā akmentiņa ēnu, vienkārši pārtraucu būt es un izšķīstu skaistumā. turklāt jūrmala tur ir tik dažāda, nācās brist pāri vairākām upītēm, brīžiem ilgstoši jālēkā pa akmeņiem, pēc tam platie smilšu bīči utt.

mazliet pārskaitos tikai brīdī, kad kāds saguris pārgājiena dalībnieks man jautāja, kā es jūtos, un pārtrauca manu sajūsmas runu, konkrēti pajautājot, vai tiešām es fiziski vēl jūtos ok un netaisos lūgt, lai man brauc pakaļ, "jo būtu stulbi, ja viņš pats salūztu pirms vienīgās meitenes".