bija krāšņa nedēļas nogale, emociju ziņā krāšņa. maman izpildījās pēc pilnas programmas, viņas māsa uz to no malas skatījās un teica man, ka nesaprotot, kā es to varu izturēt. ai nu, mamma ir mamma ir mamma, ko tur daudz.
maziņš bārns palika pie mammas laukos. tagad beidzot varu ar pilnu sparu mesties darbos un man ir tieši trīs dienas laika, lai visu izdarītu, jo ceturtdien mēs startējam Pozitīvajā virzienā.
citās ziņās, Dakter, kad man beidzot no stresa nekāps sirds pa muti laukā ejot uz braukšanas nodarbību? braukt es jau puslīdz māku (uzdrošinos to apgalvot), tagad mēs slīpējam visādus sīkumus (kā, piemēram, vispār ievērot ceļa zīmes, ja :D ) bet es nevaru izturēt to sajūtu, tās 20 min., kas janoiet no mājām līdz Zin.akad., kad adrenalīns zaškaļevajet un liekas, ka es tepat kaut kur pie stūra palikšu, labi?
šis ieraksts ir drūma prokrastinācija, man īstenībā ir jāgatavo rēķini.