šodiena ir laba diena. vakar ar rediiss un negaisiic tik sirsnīgi pasēdējām. viena no tām reizēm, kad sarunas atstāj milzīgu apmierinājuma sajūtu, jo ir aptverts viss spektrs - sākot ar mākslu un literatūru un beidzot ar vīriešu apspalvojuma īpatnībām.
tagad bērniņš ir aizšķūrēts pie omes, hotai acīmredzot izbauda dzīvi vārtoties pa sava mirušā vectēva gultu, bet es esmu pat šo to jēdzīgu padarījusi - ielaidusi Mintā simpātisku vācu pāri un rajona rda noķērusi man vajadzīgā zaļuma spilvendrānu (pie intensīva grafika airbnb ar tikai diviem gultasveļas komplektiem ir tā bailīgi) un Lūcijai foršas sandales, kas cerams arī derēs.
vēl es saklausījos svena un toma radioraidījumus un tā bijīgi sāku domāt par to vai nevajadzētu dot latviešu literatūrai vēl kādu iespēju. pēdējā grāmata, ko es izlasīju, kad Lūcija bija vēl pavisam maza, bija kaut kāds neticami traģisks savārstījums par stūrainu latviešu sievieti brūnā kostīmā, kuras nejauši sagulētais un trakoti izlolotais bērns, protams, beigās iet bojā. jāsaka, ka tas bija varen besīgi.
vispār, kopš man ir Lūcija, man ir šausmīgi zems ciešanu slieksnis pret jebkādām sliktām lietām, ko ataino notiekam ar bērniem, tāpēc man nav dūšas ķerties klāt gŗāmatām. turklāt visas manas grāmatas ir kastēs, bet hotai grāmatplaukts sastāv no |KARŠ| |KARŠ| |KARŠ| |HOLOKAUSTS| |KARŠ| |CIEŠANAS| |PARTIZĀNI| |KARŠ| |KARŠ| |KARŠ|