no vienas puses ir tik forši aprunāties ar tādu mazu saprātīgu cilvēku it sevišķi, kad tam ir laika un spēka resursi. bet nu oooomaigaaaad cik tas bērns var daaaaudz runāt. hotai šovakar ar Lukačū skatījās Akomandu, bet es blakus istabā ņirdzu, jo visas ~40 minūtes bērns nemitīgi komentēja notiekošo. un nav jau tā, ka es ar viņu pirms tam uz Dzintariņu ejot nebūtu kārtīgi aprunājusies. (mūsu sarunas tēma bija valodu zināšanas un cik liela nozīme tam ir dzīvē. viņa ārkārtīgi saskuma uzzinot, ka latviešu. aloda nav visgalvenākā visā pasaulē)