es atceros kā māte mani gatavoja viedokļu konfrontācijai skolā. šķiet, ka tolaik 90-to gadu sākumā bija diezgan normāli apcelt par to, ka esi atnācis pārāk saposies. reiz es par to pasūdzējos mammai un viņa man teica, bet tu pretī saki "kas tad man kūts ķitelī bija jānāk?" es izmantoju šo paņēmienu pret savām draudzenēm un, panākusi vēlamo efektu, proti, neviens man pretī atcirst neko neattapās, es turpināju uzņemto kursu. skolas laikā biju meitene, ko reti aizskāra vai apcēla, jo mācēju izteikties diezgan skarbi un sarkastiski. 11. klasē, kad pirmo reizi mūžā biju iemīlējusies (nelaimīgi, protams) es šādi pamanījos sabojāt attiecības ar visiem klasesbiedriem, jo sliktā garstāvokļa dēļ visu laiku mētājos ar nejaukiem jokiem. atceros vienu reizi, kad kaut ko pārrunājām, es atvēru muti un klasesbiedrene man nogurušā balsī teica "tvarj, tikai lūdzu neko nesaki!"