šorīt izejot ārā uz tumšās, aukstās, slapjainās. vējainās un nemīlīgās Tērbatas ielas, bija jāsavāc visas iekšējās vēl atlikušās laimes kripatiņas, lai vispār sajustos labi par sevi. bērniņš pie rokas gāja kluss un nelaimīgs, man ik pa brīdim pāri skrēja auksti drebuļi, ne tāpēc, ka būtu plāni apģērbusies, bet tāpēc, ka bvēēe visapkārt. ierosināju Lūcijai paskriet, sākumā tāpat tipinājām, pēc tam jau bija jāskrien kā zirdziņam, pingvīnam, sunītim... rezultāts - dārziņā ieradāmies smaidīgas, rozā vaigiem, labā garstāvoklī un vismaz 5 -10 minūtes agrāk nekā parasti.