es te skatījos vienu raidījumu pa ltv. nosaukumu nezinu, bet runa bija par latviešu rakstnieku muzeju-mājām. patika man redzēt tās darbinieces, viņu degsmi, saprašanu un vieglo humoru par savu darbu. raidījums iedvesmoja mani uz domām par latviešu literatūru,
es attapos, ka pa lielam kopš vidusskolas laikiem īpaši neesmu tā lielos apjomos no latviešu klasiķiem neko lasījusi. par to, ka obligātā literatūra ir sagremojama un pat izbaudāma, es pati lieliski pārliecinājos no 7-9 klasei mācoties literatūru pie fantastiska pedagoga Edītes Baušķinieces, kas mūs kaut kā pamanījās rosināt uz domām un diskusijām no pareizās, spurainiem tīņiem pieejamās puses. gribētos, lai mans bērns nerauc degunu un nebrēc par to cik garlaicīga ir latviešu literatūra. tāpēc ir ideja sākt lēnām pašai vēlreiz ar tagadējo saprātu lasīties cauri. lai, kad pienāks laiks skolai, es varētu ar Lūciju kvalitatīvi diskutēt un viņu ieinteresēt.

kā jums liekas, vai tas ir nepieciešams?