ir forši dzīvoties kopā ar bērnu pa mājām, tiešām. tomēr ļoti skaudri un lēnām nāk apjauta, ka vasara būs pēdējie mēneši šai divus+ gadus ilgajai trallināšanai. no rudens/ziemas sezonas būs jāsāk nest sava daļa mamuta mājās citādi ziemu mēs nepārdzīvosim arī tad, ja uzsēdīsimies uz kartupeļu diētas.
ideālā variantā gribētos uzsākt kaut ko savu. tomēr pagaidām, kaut gan man ir galva pilna ar foršām idejām, es tā arī nesaprotu kā lai es tieku pie realizēšanas. tikai kaut ko bakstos un pati uz sevi dusmojos. Rīga tomēr lai arī nav megapole, bet kaut ko rosās un dara katrs, un visā tajā vidū es jūtos tāda bezkaunīgi dīkdienīga.

man ir beidzies hormonu uzsistais izteiktais uz mammināšanos un čubināšanos vērstais periods. kādreiz ~2 h saruna ar biedreni-māti varēja būt vien par visādām bērna izpausmēm un to nozīmēm. tagad vairs nav interesanti satikties ar citām mammām un runāt tikai par bēēēēērnieeeeeem. katrs no tiem Lūcijas vienaudžu bēbīšiem nu jau ir izaudzis par savu mazu personību. un, lai arī cik forši nebūtu tie draudzeņu mazuļi, visa uzmanība vienalga vienmēr tiek veltīta savējam. droši vien tāpēc arī šeit ir tik maz pa Lūciju. viņa ir liela manas un Alvja dzīves daļa, bet es tomēr velos, lai ar laiku viņa kļūtu par vienlīdzīgu daļu ģimenē, nevis galveno, ap kuru grozās visa mūsu dzīve (laigan who am i kidding, viņa ir un vēl kādu laiku būs maza comandante, kā viņu iesauca Alvis :))

beidzt redzeslokā atkal ienāk izrādes, grāmatas, radošās lietas (kopš kursiem patiesībā), drusku arī ballītes, mazas kop-draugu spļetņas. kopumā esmu priecīga gan par to, ka esmu izslimojusi mammināšanos, gan arī to, ka tā pati nemanot esmu sākusi ieslīdēt arī jaunajās/vecajās sliedēs. būs vieglāk atgriezties karjeras dzīve.
kura mani neizsakāmi biedē