kauliņi ir mesti
nupat, atdodot kārtējo īres naudu dzīvokļa īpašniekam, izteicu mūsu (manu) vēlmi īrēt dzīvokli uz ilgāku termiņu. galvenokārt vēlme ir radusies tādēļ, ka pēc pusotra nodzīvota gada es šitajā atlupušajā un ieplīsušajā tapetīgumā sāku justies nomākta. grīdas ir briesmīgas, krāso mazajai drēbes, kad viņa rāpo. vannasistaba un tualete ir zem katras kritikas. man kauns pie sevis aicināt ciemos draugus un radus. kaut arī, ne es, ne Alvis neesam nekādi remontsrādnieki, tomēr mazu mazītiņu remontiņu mēs gan jau pavilktu. gaitenim man jau viss ir izdomāts, rokas niez ķerties klāt. ja nebūtu mazā, es jau pilnā sparā rautu nost tapetes no sienām. un es NESAPROTU cilvēku pieķeršanos tapetēm! vakar par to bija runa ar Alvja mammu un viņa teica, ka tapetes taču var izvēlēties dažnedažādas, labulabās. jā, var. bet tās, kuras es preferētu diezvai mūsu budžets pavilks. tāpēc no matter cik kārtas grunts/špakteļa man būs jāuzklāj pirms, es sienas krā-so-šu!