Mūzika:

Dilans

es eju šobrīd kā esmu gājis iepriekš
caur manas pilsētas sārtajām šķersielām un alejām
nu jau drupas, manas metropoles lepnās ēkas ķērušas liesmas
zudīs no zemes virsas, paliks tikai pīšļi un vēl sārtāki ķieģeļi
kuri atgādinās par lieliskajām celtnēm,
kuras kādreiz manā dārgajā pilsētā stāvēja.

neskaidra atmiņa par tām atrod sev ceļu caur manu norūpējušos prātu
dažkārt uz acumirkli, dažkārt - uz daudz īsāku laika sprīdi, kā noguris ceļotājs
šīs atmiņas, tālās, ienāk un aiziet, lec no vienas neauglīgās, izpostītās apziņas
daļas uz citu. starp tām mīt manas alkas un bailes, pelnu un putekļu klātas
vēl aizvien dzīvas, bet tās, kā trūdošus līķus
ēd resni, balti tārpi.

vai patiesi nav neviens, kurš izglābs manu zelta pilsētu, lai tā nenodeg
līdz pamatiem, caur tiem, cauri, iekšā zemē, kur tā sasniegtu šīs planētas
nolemtās, svētītās, sasalušo centru, kur tai būs palikt, kā kukainim
dzintarā.
Kur tu esi, tu, ugunsdzēsēj, tu, ārst, medmāsa, advokāt, dārzkopi, izbāzēj
kur ir tie, kuri protestē, kur - tie, pret kuriem protestēs, tie, kuri projecē
un tie, kurus projecē? aiz manis, mūsu pilsēta sauc pēc mums, tā asiņo liesmas
kuras ēd tās cementa ādu un kausē tās metāla kaulus, mēs nedrīkstam šo pieļaut.

noraujot manus ragus jūs redzēsiet tikai strutu tērci sajauktu ar
asinīm tekot ārā no manas galvas, manām acīm

es beidzot sasniedzu dzīvokļu ēkas pēc neskaitāma laika, kuru pavadīju
klīstot pa alejām un apakšzemes metro tuneļiem, pelni krita kā sniegs
un vējš tos sajauca ar avīzēm plastmasas un cilvēka miesas atliekām un
pūta man sejā, acīs un mutē.
 es nespēju noteikt laiku jo nebija laiks, nebija
nekāda
veida
laiks, ne saules, ne mēness, ne plutons, debesīs
vienmēr bija tas pats sarkanais mirdzums, droši vien no liesmām, nebija
nedz rīta, nedz vakara viss bija sarkans, liesmās vai nosegts ar pelniem

Es satiku vecu vīru pie atkritumu tvertnēm netālu no tilta, viņš rakājās
pa tām,
kartona kastēm, manikeniem un dzeloņdrātīm, viņš teica
ka debesis deg un jēzus, allahs, zevs un visi pārējie deg par maniem grēkiem
ka svētā pilsēta ir kļuvusi par svelmīgu kurtuvi
un tajā ir ieslēgts svētais gars, kā vista uz iesma virs uguns, vienam
iesma galam nākot ārā pa tās muti, otram - pa pēcpusi, tā ir
noklāta ar tulznām un čūlām bez ādas, bez balss.
Skrien un pastāsti pārējiem, viņš man teica.

Kāds tam bija sakars ar mani, ar manu pilsētu, manu pili, manu templi,
kura sienas bija darinātas no dimantiem un safīra, un pakāpieni, kuri
veda augšup uz to
no tīra zelta
es skūpstītu katru pakāpienu līdz vējš mani aizpūstu ar putekļiem
avīzēm un plastmasu, bet kam metāla gabalam skūpstu?

Dimanti izrādās darināti no gumijas, zelta pakāpieni - no vaska. Tie
izrādās, griezās un griezās gluži kā svētais cālis uz sava iesma, gluži
kā mūsu senči zem zemes, cenzdamies iesūkt mazliet gaisa savās
šausmīgajās plaušās smokot skrāpējot zārka sienas līdz nagi no pirkstiem
noplīst, lai atkal izaugtu.
Izrādiet kaut mazliet žēlsirdības, viņi man teica.

Visas durvis bija cieši slēgtas, visi logi aizsisti, aizmūrēti, nāciet ārā
un apskatiet mūsu pilsētu, kādēļ jūs slēpjaties, tu pareģi, tu sapņotāj,
runātāj, klausītāj? mājsaimnieces, vīri, bērni un kaķi - visi ir ielūgti apskatīt
mūsu metropoles krāšņumu, kuru mēs cēlām no ledus bluķiem tuksneša vidū
kuru mēs cēlām no sērkociņiem orkāna acī.

Es pieklauvēju pie durvīm, es dzirdēju žēlas raudas, tad - kusumu.
Par ko jūs raudat? Klusums. Es pieklauvēju pie citām durvīm un dzirdēju
smieklus, mūziku. Vai jūs smejaties par mani? Es rāvu aiz durvju roktura,
tās bija slēgtas. Tāpat ar visām durvīm, kuras es mēģināju, visiem zvaniem.
Ej projām un liec mūs mierā, viņi man teica.

Es soļoju pa galveno ielu garām dzīvokļu namiem, ielas abās pusēs
bija koki, nekādu lapu tie izskatījās kā no oglēm. Es iedomājos, vai tie
sadruptu, ja es tiem pieskartos, vai sadruptu es, ja kāds pieskartos man.
Manas plaušas ievilka vēl putekļus, plastmasu un cilvēku atliekas, es
jutos kā tvaikonis, es jutu, ka manas iekšas ir taisītas no dzelzs un
tērauda, caurulēm un pulksteņa mehānismiem.
Vēl briesmīgāka bija dedzinošā svelme, tā kļuva sīvāka un neciešama
ar katru soli tuvāk
pilsētas centram.

Es nebiju viens, man pretim pa ielu rāpoja astoņkājis cauri gandrīz
nemanāmajām ēnām, kuras meta ogles koki, viņa taustekļi izpletās
pa visu ielu, tie bija gļotaini mokoši lēnām tuvojās,
nekustējās vispār
izkustinot vienu mazliet tā āda un miesa palika piekususi pie sarkani
kvēlojošās asfalta zemes, kura ļoti atgādināja pannu, ar katru soli
aizvien vairāk
Tu esi tik pretīgs, man no tevis kļūst slikti, es tevi tik ļoti ienīstu, kurš
gan to teica? Aiz astoņkāja palika gara, melna līnija tintes, tā man
atgādināja asfalta tetovējumu. tā galva bija pārāk liela tā ķermeņim
tā pulsēja, dzeltena viela nāca ārā no maza cauruma, kas atradās tā
galvas vidū tieši starp tā asinīm pieplūdušajām acīm.
Dēls, tu esi izaudzis tāds pats kā es, viņš man teica.

Galvenās ielas galā stāvēja nams, kas bija atšķirīgs no pārējiem, no
daudzīvokļu namiem, vēl citādāks par to namu,
kuru atceros.
Tam bija eņģelim līdzīga aura
Tas bija tā, it kā nams elpotu mani iekšā un es nespēju tam pretoties,
tā magnētiskajai vilkmei.

Es piezvanīju pie durvīm, tās acumirklī atvēra sieviete melniem matiem,
baltā kleitā un kurpēs, viņas vecums un rase bija nenosakāmi, tas bija
kaut kas pavisam cits.
Es ienācu iekšā un apsēdos pie vakariņu galda, man pretim sēdēja
veca dāma, viņas seja atgādināja krupi, lepnu viepli, mazām un neskaidrām
acīm un mazu bārdu uz zoda.

Man pasniedza šķīvi ar ēdienu, vecā dāma teica, ka tā ir cepta liellopu gaļa,
kartupeļi ar mērci. Tas neizskatījās pēc liellopu gaļas, tas bija jēls, svaigs
kustējās, tam bija mati, es to negribēju. Es gribēju no ēdiena atbrīvoties
tādēļ es paskatījos zem galda. Uz zaļas linoleja grīdas gulēja
mazs melns sunītis ar brūnu degunu, tā kājas bija satriekuši
kosmoskuģa riteņi, bet tas neizskatījās sāpēs, tā mazās acis bija
skaidras
tās izskatījās teju inteliģentas, tādas, kurām piedienētu atrasties
vieda vīra galvaskausā, šamanim, no bengālas, tibetas vai sudānas.

Es pieskāros brūnam plankumam uz suņa pieres, tas šķita auksts, kā
akmens pļavā mirkli pirms uzaust rīts, ilgi pēc tam, kad nakts
porcelānam līdzīgais stīvums ir pagaisis, bet mirkli pirms saules
siltajie stari ir paguvuši to glāstīt.
Es paglaudīju tam galvu, sajutu mazu galvaskausu zem tā plānās
ādas un spalvas kārtojuma, iekšā bija mazas atmiņas, mazi sapņi,
mazas vēlmes. galvaskauss vēl aizvien ir šeit, kur palika viss pārējais?
Viņa pakustināja degunu augšup, tad lejup
Mēs uzaugām kopā, viņa man teica.

Viņi visu nojauca. Māju, ābeles dārzā, šūpuļtīklu starp vecajiem vītoliem
aku, bites, mitras zāles un lapu aukstās sajūtas, nakts skaņas, viņi
nojauca pilnīgi visu.
Varbūt tas viss neiederējās tādā pilsētā kā manējā - tas iederējās citā.
Mēs nojauksim tevi, tieši tāpat kā to namu, viņi man teica.

Ar katru soli tuvāk pilsētas iekšām, gļotainajam mugurkaulam, mana
pilsēta, manas eksistences zelta pedestāls, kur es stāvu nepārtraukts
neatšifrēts nesabojāts reiboņa stāvoklī, kā bumbieris dienas vidus saulē
mušām lidinoties ap brūcēm uz mana ķermeņa, nu jau vairumā pēc skaita
kāda plēsīgie zobi ir guvuši sātu atkal un atkal, līdz, orģijai apstājoties,
tie nemanāmi aizslīd prom līdznesot gabalus no manas miesas.

Tuvojoties,  uz manas ādas sāka veidoties čūlas, manas krūtis
kļuva smagnējas, es neesmu pārliecināts, ka vairs elpoju, man tādām
blēņam nebija laika, man bija jāiet.
Esi viss, kas spēji būt, kļūsti kas vairāk par to. Esi, lūk, šeit kādu mirkli
tad uz piecpadsmit minūtēm citur. Turpinot ceļu, es pamanīju, ka
logos parādījās veci vīri, tie piederēja augstākajiem namiem, vēl
augstākiem un ne zemākiem.

Viņi svieda savus uz mušpapīra rakstītos manuskriptus, skricelētus ar
to, kas, es pieņemu, bija viņu ekskrementi. daži lidoja man gar sāniem
trāpot manam apģērbam, manai sarkanajai ādai, daži trāpīja man matos.
Tas bija pretīgi.

Tā bija krustā sišana un es biju gan tas sists krustā, gan tas, kurš
sita pa naglām. Sitiet viņu krustā! -, viņi sauca, un vēl un vēl
mušpapīram laižoties no debesīm, ķerot mani un visus iesaistītos,
sāka veidoties sniegapika, ar mani - centrā, un katrs solis, kuru spēru
bija mans pēdējais, un katrs aiz tā tikai vēl viens pēdējais.

No manām pēdām izveidojās garas saknes, kuras aptvēra milzīgus
akmeņus un kalnus zem zemes man bija jāvelk līdzi
visa pilsēta, visa planēta ar katru nākamo soli, bet kurp tu ej?
Nāc, celsim sociālistu utopiju kopā, nāc, un kļūsti par nihilistu, nāc
un mēs izpētīsim, kādi tieši vārdi nāk ārā no tavas gļotainās un
sašķobītās mutes, visas klišejiskās tavā stulbajā prātā esošās domas.
Tu ej pa riņķi, viņi man teica.

Es degu dzīvs būdams, vairs ilgi ne, nav lietus, kas liks stāties liesmām
uz manas pilsētas, manu nožēlojamo sapņu šūpuļa, man bija jāredz
kas bija pilsētas centrā.
tur kaut kam ir jābūt, kaut kas, pie kā pieķerties, pielipt kā saspiestam kukainim
pie automašīnas loga, šī automašīna mani aizvedīs, kurp vien
es vēlos. Vecs vīrs pagāja man garām, nākot no pilsētas centra,
uz kuru gāju es,  manu vienvirziena biļeti uz pestīšanu.

No vecā vīra nāsīm spraucās balti mati, viņam bija sirma bārda un
bāls ģīmis, viņš neatcerējās nedz, kas viņš ir, nedz ko darīja, kurp gāja.
Viņš purināja galvu, spēra gaisu un ar dūrēm sita sienu, ieslodzīts
neveselīgā duelī ar sevi.
Viņš bija lemts neatcerēties, lemts aizmirst, ko izdarījis, būt par
galvaskausu zemē, par miesu, kuru saēd tārpi un citi insekti,
kurus, savukārt apēdīs putni un citi zvēri, kuri, savukārt atradīsies
uz vakariņu galda, kuru ēdīs viņa mazbērni.
Lai dzīvo dzīvības cikls, viņš man teica.

Soļojot uz pilsētas - manas pilsētas, centru es jutu dzīvību no manis pagaistam
mans ķermenis vērtās melns, pārvērtās par ogli un tad par pīšļiem, es
nokritu, lai neceltos, pārbijies, jo vairs nebija soļi, kurus spert, vairs
nebija ielas, pa kuru doties, nebija mājas,
ar sūdiem rakstīti manuskripti,
mazas, melnas actiņas, kuras lūkojās manās.

Kā gan manai pilsētai klāsies bez manis, es nespēju teikt, varbūt
tā dosies tālāk bez manis. Kur? Nekur, visur, kaut kur, tikai vārdi
izrunāti, kad tu tos vari sadzirdēt, vērti ne nieka, kad vairs ne.
Tas ir kā būt aizmigušam, tikai
tas turpināsies mūžīgi, es viņiem teicu.

 Es šo iedomājos citādi.

// Niklāvs Olševskis, Tranquilien.
No vācu val. tulkojis O. Jansons.