tors (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} tors) rakstīja,@ 2020-05-19 00:09:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
"Es, Eleonora Melita Minna Johana meita Puķudruva, dzimusi Blūmane, piedzimu 1909. gada 6. martā, pēc vecā stila – 21. februārī, Rīgā. Dzīvoju latviešu tautas trešajā atmodas laikā Rīgā, Cēsu ielā 7, dzīvoklis 4., telefons 378457 un 1990. gada janvārī jautāju sev: bet ko es atceros un zinu par saviem radu rakstiem. Gaužām neprecīzi, īsi un maz. Mūsu ģimenē, kur augu nedziedāja tautasdziesmas, pavisam maz iepazinu radiniekus. Dzīvojām Rīgā, Karlīnes (Miera ielā) numuri – 8./10., dzīvoklis 27.
Tēvs Johans Blūmanis kopš bērnības saukts par Žani. Māte – Matilde Blūmane (dzimusi Bušmane) un mana vecāmāte “Grošiņa”, Sofija Bušmane, kas ir arī vienīgā visvecākā, ko atminos. Stingra, noteikta, varētu teikt – ērgļveida degunu, brūnām acīm, tumšiem, melniem, taisniem matiem. Ģimene bija ļoti saticīga, izpalīdzīga, klusa, pat dievbijīga. Mans tēvs, gulēt ejot uz guļamistabu, savas meitas Eleonoru, Elvīru un Ainu rūpīgi uzlūkoja, vai aizmigušās, ir labi sasegušās un katrai pārmeta krustu. Baznīcu iepazinu – tēvs veda ziemassvētkos uz jauno Ģertrūdes baznīcu, kurā bija liela egle svecēm, svētbilde altārā ar Jēzu Kristu, koris. Māte mājās sagaidīja ar pusdienām. Tēvs neiztrūka nekad draugu un paziņu bērēs ar īpatnēju veidotu ziedu štrausi. Grošiņa Sofija ļoti cienīja un mīlēja savu znotu Žani, kas, savukārt, mīlēja Grošiņas meitu Matildi (manu māti) un mājās, viesībās vai gadījuma sarunās allaž atkārtoja, ka viņa Matilde ir vislabākā un visskaistākā sieva. Grošiņai mirstot, znots turēja viņas rokas savējās un zārkā Grošiņas rokās bija znota gatavots koka krustiņš un pirkstā viņas laulības gredzens. Melnajos matos bija pavisam nedaudz sirmu sudrabotu pavedienu. Nomira 1933. gada 11. decembrī, apglabāta pareizticīgo kapos (Bērzu alejai pretējā pusē ir Braslas kapi, kur apglabāti Žanis, Matilde, Elvīra, mazais dēliņš).
Sofija bija dzīvojusi ilgāk nekā simt gadus. Precīzi nezināms. Jau tad, kad vajadzēja saņemt Latvijas pasi, tad ārstu un citu locekļu komisija noteica gadus pāri simtam. Kad, kur dzimusi – nezinu. Par to nekad nav runāts. Atminos, ka skolas brīvlaikā bērniem atļāva uzvilkt un spēlēt gramofonu. Gramu platēm centrā bija zīmējumi, āriju un duetu nosaukumi. Štrausa valšiem dejojām līdzi nereti pat izgreznojušās, bet Grošiņa uzmanīja, lai ikreizes apmaina jaunu adatiņu, bet dienas vidū obligāti bija jāiet gulēt. Nereti vecāku platajā gultā [kamēr mēs] aiz Grošiņas muguras (lai neelpotu mums virsū) tad arī stāstīja mums par savu aizmigloto bērnību, atceroties sevi brīdī, kad apkārtējās mājās nav bijis neviena cilvēka. Viņa – Sofija un māsiņa Katrīna (kādi cariski vārdi!) – abas nav kājās stāvējušas, bet vēl tikai šļūkušas uz vienas ciskas uz priekšu, gribējušas ēst, dzert nekā nav bijis (Vidzemē klaušu laikos, kara gadi?), abas piešļūkušas pie piesieta suņa un grābājušās pie suņa bļodiņas, un brīnums – suns nemaz nav iebildis, ļāvis. Tad, sevi atminoties tikai kā lauku meitu, atcerās, ka ziemas bijušas sniegotas, vasaras – siltas, debesis zilas, koki ziedos un putnu dziesmās. Skaisti, dievbijīgi rīti. Māsa Katrīna jau bijusi bagāta, aizprecēta. Arī Sofiju uzlūkojis kāds brašs puisis, bet bildinājumu atteikusi, jo bijis pazīstams kā dzērājpuisis. Tas tad apprecējis citu lauku meitu. Grošiņa Sofija atceras sevi kādā klusā svētdienas rītā, stāvot ābeļdārzā baltu lakatiņu ap galvu pašas darinātā priekšautā, ieraudzījusi pāri grāvja tiltiņam nākam minēto dzērājpuisi ar vienu mazulīti rokās, otrs ieķēries viņa bikšu stilbā. Un atkal Sofiju bildinājis, jo sieva dzemdībās nomirusi, un Sofija nu teikusi „jā” vārdu un sākusi audzināt mazo Pēterīti un Jēkabiņu. Bet dzērājpusis tā arī visu kopā nodzīvoto mūžu tāds arī palicis – netikumā. Piedzimuši pašu bērni – dēls Andrejs, dēls Augusts, meitas Kristīna un Matilde. Kur dzīvojuši, nezinu. Atceros gan, ka Grošiņa Sofija stāstīja, ka kaimiņu vecais Bārda bijis ieskatīts kā burvis. Esot iekārojis Sofijas skaisto kumeļu, bet, kad Sofija nav devusi, esot nobūris un kumeļš nobeidzies (dzejnieka Friča Bārdas tēvs tātad bijis tuvākais kaimiņš). Es biju kādā ekskursijā Friča un Antona Bārdas mājās, bet par kaimiņmājām neko neuzzināju laika trūkuma dēļ. Grošiņa Sofija stāstīja vēl to, ka dēls Andrejs bijis ļoti bailīgs pusaudzis, bet meita Matilde ļoti draiska, abi melniem sprogainiem, kupliem matiem. Matilde bijusi iniciatore, ka kādas trīs līdz četras meitenes savu skolotāju piesējušas ziemā pie ragavām un palaidušas lejup pa kalna nogāzi. Kad modē parādījās īsi mati, Matilde skolā pati nogriezusi savu garo, kuplo bizi un, no skolas pārnākusi mājās, vispirms pa durvīm iemetusi bizi, lai mātei Sofijai bardzība pāriet, tad pēc kāda laika pati ienākusi istabā. Atceras Grošiņa dienu, kad šķūnī veduši sienu. Lielā vezuma vienā pusē Matilde vaidējusi: „Vāāi, vāai!” Andrejs apstādinājis zirgu, apgājis vezumam apkārt, atkal brauc, bet Matilde vaid atkal, tad Andrejs pametis zirgu un grožus un mucis uz mājām.
Kad audžudēls Pēteris apprecējies, tad viņa sieva Natālija sākusi Matildi izkalpināt: „Tiltuž, atnes ūdeni!” u. tml. Matilde to necietusi, sakravājusi paunā savam nākamam vīram adītos cimdus un zeķes, un citas lietas un bez jebkādām runām – prom uz Rīgu! Rīgā ar kādu ceļā satiktu meiču abas Jūrmalā, Dubultos, Dārza ielā no saimnieces Blūmanes noīrējušas dažas telpas, ierīkojušas vešereju un glancpletereju (mazgā veļu un smalkveļas gludināšana, no vāc. val.). Tur arī iepazinušas pie akas zālītē guļošu puisi Johanu (Žani), kas palīdzējis ierīkot plauktiņus un izrādījies Blūmanes dēls, kas arī apprecējis Matildi (manu mammu), bet vīramāte Blūmane vedeklu Matildi visu mūžu nav cienījusi, jo dēls apprecējis „lauku kužu”. Toties Blūmanes meita Minna gan apprecējusies smalki ar kuģu kapteini Liepnieku; arī viņu abu dēls kļuva kuģu kapteinis Liepnieks. Blūmane vēlāk apprecējās ar kādu Eimani, piedzima pat dēls Krišus, bet zaudēja mantošanas tiesības uz Dārza ielas māju. Blūmanis Žanis un Matilde dzīvoja Rīgā, stūra mājā, Kr. Barona (Suvorova) un Bruņinieku (Engelsa) stūrī. Tagad pret ielas stūri atrodas 7. vidusskola un atvēra krogu (restorānu). Un, kad piedzima Eleonora, tad pirmie divi dēliņi: viens kā zīdainis apglabāts Dubultu kapsētā netālu no Žaņa vectēva, bet otrs puisītis, apmēram divgadīgs, apglabāts Brasas kapos. Tad Grošiņu Sofiju aicināja uz Rīgu auklēt Eleonoru (mani), sauktu Noriņu, jo gribēja šo trešo bērnu paglābt no nāves. Matilde katru dienu lūgusi Dievu, lai Noriņa izaugtu. Matilde strādāja ķīmiskajā tīrītavā „Dancinger”, cimdu nodaļā, un, kad Matildei piedzima Noriņa, tad arī pats direktors Matildi apsveicis un jautājis: „Vai Handschuhwascherin piedzimusi?”, bet Matilde atbildējusi: „Nein – direktrise!”, un tad, kad es tiku iecelta par Rīgas N. Draudziņas 7. vidusskolas direktori, tas Matildei patika, krāja izgriezumus no avīzēm un žurnāliem. Grošiņa Sofija mums arī stāstīja, ka Pasaules Kara laikā 1914. gadā Blūmaņu ģimene evakuēta uz Arhangeļsku, kur Grošiņa ātri iemācījusies runāt krieviski, bet Matilde arī vēl angliski, jo strādājusi angļu slimnīcā par veļas nodaļas vadītāju. Es gan atceros, cik labi Grošiņa zināja krievu valodu: kad mani sūtīja uz aptieku pēc rīcineļļas, lai prasot: „Život, maslo, porck” un tomēr atnesu viņai rīcineļļu! Grošiņa mani mācīja palīdzēt mājas solī – slaucīt putekļus no tēva paša gatavotās augstās kumodes, gludināt veļu, Grošiņa tikai uzpūta ogles smagajā gludeklī, man bija grūti cilāt gludekli (es pieci gadi veca). Tēvs strādāja Arhangeļskas ostā uz kuģiem, gāja ar Matildi Ziemeļdvinā (Daugava) un Baltā jūrā (Baltijas) zvejot paštaisītā laivā ar paštaisītiem tīkliem. Es purvos savam priekam lasīju uz ciņiem šķomenes (dzērvenes?). Ziemu gāju pirmajā klasē Lomonosova ģimnāzijā. Tā bija klostera telpās, un galdu pusdienām klāja skolniecēm melnos tērpos un plīvuros mūķenes. Mazā māsiņa Elvīra auga ar aktrises dotībām, ar viesošanās un greznošanās kāri, ar jostām, lentēm, dejām un dziesmām, bet pēc kara kā Bekeres ģimnāzijas pēdējās klases skolniece nomira ar TBC (tuberkuloze) 18 gadu vecumā, apglabāta Braslas kapos. Pēc kara Grošiņa Sofija brauca ar mūsu ģimeni atpakaļ uz Rīgu ar angļu okeāna kuģi „Laplata”. Kad okeāna vētra svaidīja milzu kuģi kā skaidu, visi pulcējās uz klāja ar glābšanas riņķiem, bet Grošiņa nekāpa ārā no koikas (kā šupuļtīkls), kas svaidījās kajītes grieztos – miršot turpat. Rīgas ostā sēdāmies važonī (zirgs, pajūgs) un braucām uz māju Karlīnes ielā 8., no kurienes aizbraucām un turpat arī atkal dabūjām dzīvokli tai pat 27. dzīvoklī. Bermonta negantie šāviņi mūs neaizsniedza. Drīz vien piedzima māsiņa Aina Blūmane. Vēl atceros, ka Grošiņu Sofiju svētdienās aiz rokas vadāju uz Debesbraukšanas baznīcu (Mēness ielā, pretim Pokrova kapiem un baznīcai). Viņa bija pareizticīga. Tad viņai uz pleciem bija brūnsvītrotais lauku lakats ar slaidām bārkstīm. Mans tēvs, viņas znots Žanis, mūsmājās sagaidīja ar garšīgām, izgreznotām sviestmaizītēm. Tādas tikai rūpīgais, smalkais, skaistais tēvs prata gatavot cienastam; tad sekoja mātes gatavotās pusdienas, bet pienāca brīdis, kad Grošiņa vairs nejaudāja aiziet uz baznīcu. Tad atceros notikumu, kas man tagad 80 gadu vecai sagādā vēl sirds pārmetumus.
