Sunday, May 20, 2018

12:31PM

tinīts ārdās, izklausās pēc iezvanu pieejas - mana eksluzīvā pieeja iezvanu pieejai. tas varētu būt ļoti monotons albums, sauktos 'instalācijas', jo klausoties ir sajūta, ka kaut kas tūlīt ielādēsies, kaut kas sāksies, bet nekas nesākas, tikai viens mūžīgs, sprakšķoši griezīgs tūlīt. klips varētu būt tukša zāle ar lielām, baltām spuldzēm pie griestiem, kurās gaisma raustās reizē ar skaņu.

metāla stalažas, kas šķindot liekas kopā un stiepjas augšup, bet reizē arī grimst zemē un tāpēc nekur augstāk netiek. sliedes, kurām mainās platums, dilstošs tērauds, spožas sudraba škautnes. gara stieple, kuras abos galos ir spoles, mūžīgi tinas no sevis laukā un mūžīgi tinas atpakaļ sevī.

[]

https://soundcloud.com/slambo/floating

(comment on this)

11:47AM



vakar noskatījos īru filmu, kurā lauzt stereotipus necentās - par monstru no jūras, kurš uzbrūk cilvēkiem, sūcot to asinis, kas atklājas? monstrs asinis nesūc tad, ja tajās ir alkohols; tā nu, lai uzvarētu monstru, viss ciems ir pālī.

un

ko es vakar izlasīju par liesu:

"A dogs spleen shrank, Barcoft found, if a duster on which a cat had lain was brought near the dog's nose, shrank to half if the cat mewed, to a quarter if the dog chased the cat."

"Barcoft stated that surgeons at operations find the spleen smaller, which one would expect because surgery includes anesthesia, hemorrhage, emotion, consequently more red cells needed, and the spleen would be letting them out, perhaps pushing them out. A surgeon asked about this admitted that when down in a human abdomen, he occasionally gave the spleen a slap, and it got smaller."

atpakaļ pie bildītes - kādi ir visi latvieši, skaudīgi? - nekas cits nenāk prātā

(2 comments | comment on this)

Wednesday, May 16, 2018

7:42AM

"I have my mother’s mouth and my father’s eyes; on my face they are still together."

(2 comments | comment on this)

Tuesday, May 15, 2018

1:15PM

ekranizācija )

(7 comments | comment on this)

Monday, May 14, 2018

4:09PM

par ārstu, kurš izgudroja stetoskopu:

"Laennec was possessed of extraordinary hearing. With unaided ears, and standing well away from the sickbed, it is reported that he could hear the tones of patients heart, as a rear ear hears falling snow."

mana pirmā reakcija -oho!- un jau sāku iztēloties, kā viņš staigāja pa slimnīcu gaiteņiem, kur no palātām pret viņa bungādiņām vibrēja dažāda skaļuma un ritmu sirdspukstu duna, bet..pag. tā taču ir superspēja.

pameklēju citur, ko rakstījis viņš pats:

"I then tightly rolled a sheet of paper, one end of which I placed over the precordium (chest) and my ear to the other. I was surprised and elated to be able to hear the beating of her heart with far greater clearness than I ever had with direct application of my ear."

izklausās tomēr pēc parasta cilvēka. bet forša leģenda.

(comment on this)

Saturday, May 12, 2018

5:47PM

ja jums būtu jādefinē savs pašreizējais noskaņojums caur mūziku - kāda mūzika tā būtu?

p.s. ciba bez mūzikas no ārpuses ir plastmasas manekens, izbāzenis un robots [not true. bet vismaz mans variants.]

[][][][]

nākamā diena /šodiena/

(7 comments | comment on this)

1:15PM

iepazīstos ar "the body has a head"

man ļoti patīk autora stils - tas izskatās apm tā: ļoti inteliģents cilvēks stāsta sarežģītas lietas bērniem, stāsta aizraujoši un pa reizei pajoko. to, ko viņš raksta par da vinči varētu arī pārvērst dzejolī (pārvēršu):

The shapes that the mouth takes in battle.
The unseeing eye
of a thoughtful child.
Heads rotated in passion.
Torsos twisted.
Arms forcibly flexed.
Abdomens bent.
Figures kneeling in adoration.

vienalga, lai arī par ko viņš stāstītu, rodas sajūta, ka viņam ir izdevies uzķert kādu pašu centrālo asi vai būtību, līdz ar to svarīgāka par detaļām ir sajūta un dziļums, kas tiek piešķirts it visam. un gaišums arī, piem, stāstot par viduslaiku ārstu vezāliju:

"A legend has it that a robber was hoisted by a chain and slowly burned to death, a roast for wild birds that picked and picked till finally there was left the skeleton. Vesalius never could resist a skeleton."

un par hārviju - diezgan populāra persona par kuru rakstīts daudz, bet tikai šeit ir kkā spēcīgi parādīts tieši tas grandiozais ohh-ahh, ka viņš iedomājās, saskatīja un pirmais pierādīja to, ka dzīvās būtnēs cirkulē asinis un tieši vērsta uzmanība uz to, kā nez tas bija - pirmo reizi pamanīt un apzināties kaut ko tādu, kas tagad ir tik pašsaprotams ikvienam. vārdu sakot, kad lasi, jūties tik ļoti hārvijs kā nekad agrāk.

par dekarta nāvi - lielākoties visi apm zina, kā tas notika, bet ar tik labu aprakstu saskāros pirmo reizi:

"At that wrecked icy hour Descartes had to walk to the palace, or ride in a sleigh, caught a cold which became pneumonia. The queen - we are all so foolish - sent to this Frenchman a Dutch doctor. That was nearly to send a German. The doctor concluded he must bleed the Frenchman. Moribund, Descartes rose from his bed. "You shall not sacrifice one drop of French blood." He said that over and over, lingered between delirium and lucidity, commended his soul to God, and died. This was 1650. The queen - we are all so foolish - wanted to bury this Catholic in a Lutheran graveyard. To that the French ambassador forcibly objected, and the corpse went to the graveyard for those children who had not been baptized, the foundlings, the little bastards." [turpinājumā seko kā viņš tiek atrakts un pārrakts]

tad tālāk 2 nodaļas par augšanu un vidi, arī lieliskas, joprojām zinātnisku faktu, vēstures un izjūtu/joku mikslis, kurš brīžiem balansē uz dzejas robežas. pielikšu te tikai vienu, manuprāt, ļoti labu rindiņu no stāsta par klodu bernāru, saistībā ar anestēzijas lietošanu dzīvniekiem:

"A friend related how the master, whose hands were in the open abdomen of a dog that was howling mournfully, turned with benignity to ask the friend to wait a bit, went on with the surgery. Two centuries earlier that dog would have been nailed down alive. In those old days dogs did not suffer pain at all."

(comment on this)

Friday, May 11, 2018

8:03AM

arktisks klusums viegli spiežas caur sienām, prāts, tajā vīstot seniem dialogiem, lēnām dūc. pie pusaizmigušo domu griestiem kopā līmējas purpura vitrāžas, katrs fragments spoguļojas citos fragmentos, katrs fragments aiztek pa simts notekām, katras simts notekas aiztek pa tūkstošiem. stāvu zem tilta, ap mani virpuļo gaisa atbalsis, virs manis dūc debesis. kaut kur tālumā lobās nost mākoņu čaumalas, kaķis pa tām uzsit ar sudraba karotīti.

*
sapņoju, ka pārvācos uz skotiju, jo tur ir radusies boc mūzika. atrados kādā maģiskā realitātē, kur visām dziesmu skaņām ir savi attēli, saknes un nospiedumi reālos notikumos, lietās un vietās, tas viss kopīgā simbiozē man atklājās un 'viss kļuva skaidrs'. priecājos, ka tas bija tikai sapnis, jo tik lielu atklātību es negribu.

Current mood: perfekti dzirdīgs
(comment on this)

Wednesday, May 9, 2018

5:19PM - it kā jautājums

varbūt, ka tas ir piemeklējis arī agrāk, bet tagad, līdz ar pastiprinātiem iekšējiem trokšņiem to vairāk apzinājos - vai jums ir bijusi sajūta, ka saulespinums it kā iebrūk uz iekšu un sirds izdara palecienus - tikai dažas sekundes, bet tā pieredze ir diezgan iespaidīga, it kā sirds reģionā notiktu vulkānisks izvirdums - nevis metaforiski, bet burtiski. mana pirmā doma bija par aritmiju, bet, ko es zinu no tā, ko lasīju/klausījos par aritmiju, to parasti pavada arī ļoti nepatīkamas sajūtas pēc tam, bet man nekā nepatīkama pēc tam nebija, vien tikai mirkļa šoks tajās dažās eksplozijas sekundēs un tad viss atkal ok.

(4 comments | comment on this)

Saturday, May 5, 2018

4:07PM



reizēm man šķiet, ka viss, kas ir jāzina, ir ietverts gaismā, ūdenī un zemē - un katru dienu tas man tiek piegādāts tiešsaistē. viss pārējais ir tikai interpretācijas, papildinājumi un gaisa cilpas manas elpas musturos, fragmentāras nospiedumu rieviņas manā prātā.

(6 comments | comment on this)

3:15PM - birmas dienas vai toreiz birmā

šobrīd esmu pāri pusei, bet tikai tagad ir kļuvis mazliet vieglāk, kopumā diezgan grūti lasāms darbs (vismaz man). vienīgās vietas, kuras var lasīt raiti, ir sarunas starp britu (dzimumzīme!) un indiešu ārstu, tās šķiet savstarpējas cieņas un draudzīguma cauraustas, varbūt pat mazliet pārspīlēti - no indieša puses, bet es jau viņus nezinu, varbūt nekādu pārspīlējumu tur nav.
citādi diezgan nepatīkami - kas saprotams, jo neviena dzīve nav 100% tralalā - puķes, varavīksnes un sniegbaltas dvēselītes, kā arī nevienu nevar piespiest just patiku, aizrautību, apbrīnu un cieņu pret kko, kas tev šķiet vienk truls un sekls vai svešs un mežonīgs.

ar Flory es kkādā ziņā sasaucos - ne īsti šeit, ne arī vairs tur, sauleszaķi un ēnas lēkā abās pusēs. nezinu kāds būs iznākums, bet tas, ka viņam it kā 'nav enkura', manuprāt, varētu arī nebūt katastrofa - kaut kādā mērā viņš apzinās lietas, kuras citi neredz un jau tas vien ir ko vērts.

Current music: tinīts
(10 comments | comment on this)

8:51AM - iekšskaņas

velkot pirkstus caur matiem, ir dzirdami milzīgi gumijas zābaki, kas mēģina ielīst brikšņos. šokolāde mutē izklausās pēc plīstoša stikla, katrs gabaliņš lūzt ar milzīgu troksni. zobu tīrīšana - grizli lācis berzē muguru pret priedi, pēc tam zobu pastas paliekas šur tur šņirkst kā ailēs ieķērušies smilšu graudi. mirkšķinot acis var saklausīt skropstas. balss - atrodos lidmašīnā, logi ir ciet, izejas slēgtas, visapkārt ir skaļruņi no kuriem skan mana balss. jāizmanto katra iespēja paklusēt.

(2 comments | comment on this)

Monday, April 30, 2018

10:59PM - when i heard the learn’d astronomer By Walt Whitman

When I heard the learn’d astronomer,
When the proofs, the figures, were ranged in columns before me,
When I was shown the charts and diagrams, to add, divide, and measure them,
When I sitting heard the astronomer where he lectured with much applause in the lecture-room,
How soon unaccountable I became tired and sick,
Till rising and gliding out I wander’d off by myself,
In the mystical moist night-air, and from time to time,
Look’d up in perfect silence at the stars.

mīlu Vitmenu, bet.. tas, ko viņš izjūt mistiski valgajā nakts gaisā un zvaigžņu klusumā ir līdzvērtīgs tam, ko astronoms redz figūras un tabulās, kuras, protams, nepasaka visu, bet tās noteikti pasaka kaut-ko. varbūt tā ir valoda, kura viņam nav tuva, bet cilvēki tver esošo caur dažādiem leņķiem un izpratnēm un katra no tām ir tikpat īsta kā cilvēks, kurš to uztver.

(2 comments | comment on this)

Saturday, April 28, 2018

9:57PM



nezinu autoru, bet man ļoti patīk šis attēls. tas varētu saukties 'kaut kāds visa iespējamā kaut kas' - kad žalūzijas atvelkas, aizkari paveras, plaksti paceļas un tur tas ir. un katram mazajam cilvēkam ir piekļauta - smiltīs, ūdens caurspīdīgumā vai putās - gara divdimensionāla ēna, kas, kā vesels iekšējās pasaules nogrieznis ar savu atstarojumu ārpasaulē nekad nepazūd, kamēr vien ir klātesošs un dzīvs šis 'kaut kāds visa iespējamā kaut kas'

(2 comments | comment on this)

7:15PM - electric sheep & whatnot

mirklis, kurā kāds gatavojas tevi [šajā gad. androīdu] nogalināt "Mechanical, intellectual acceptance of that which a genuine organism - with two billion years of the pressure to live and evolve hagriding it - could never have reconciled itself to."

šķiet pareizi, bet kāpēc tad tomēr šis organisms ar visu savu seno dzīvības vēsturi reizēm nogalina pats sevi. tas šķiet ļoti pretrunīgi un 'bioloģiski absurdi', bet tā notiek.

patika doma par cilvēku spēju empatizēt un atpazīt/sajust visu dzīvo. tas uzreiz atsauca atmiņā Lavloku, ka sen atpakaļ evolucionārajā vēsturē, kad mūsu priekšteči bija ūdensdzīvnieki, mēs, atrodoties lielākoties neorganiskajā okeānā, jau bijām attīstījuši spēju acumirklī atšķirt jebko dzīvu. tāpēc, ka dzīvie organismi varēja būt vai nu labdabīgi vai nāvējoši, šis aizvēsturiskais instinkts ir bijis ārkārtīgi svarīgs izdzīvošanai, bet instinktīvo dzīvības atpazīšanu ierobežo mūsu maņu amplitūda un tā nedarbojas uz lietām, kas ir vai nu lielākas vai mazākas, nekā mēs spējam saredzēt, piem, vienšūņus mēs atpazīstam kā dzīvus tikai tad, kad varam tos ieraudzīt mikroskopā.

bet grāmatas piemēri par androīdu nežēlīgo izturēšanos pret dzīvniekiem ir tikpat sastopami arī pie cilvēkiem, tāpat kā nespēja empatizēt, samierināšanās ar nāvi vai vispār pašnāvība un vēl tas 'aukstums' - lai gan cilvēku aukstums varētu būt savādāks, bet tāpēc vēl jo skarbāks.

(comment on this)

Wednesday, April 25, 2018

5:18PM

"do dogs think in barks?"

(1 comment | comment on this)

Tuesday, April 24, 2018

4:26PM

ja būtu kāds cilvēks, kurš ir lasījis visu iespējamo daiļliteratūru (un to arī atcerētos un labi pārzinātu), tad viņš visur redzētu ietekmes un to, ka neviens atsevišķa cilvēka darbs nebūtu iespējams bez citu darbiem. tas pats ar mūziku. un visu pārējo. spoguļi un mikstūras.

(4 comments | comment on this)

Monday, April 23, 2018

6:10PM

vienā rakstā izlasīju šādu teikumu:
"The Russian novelist Evgeny Zamyatin in his early-twentieth-century antiutopian novel We (a source for Orwell's 1984), envisions the individuals reduced to being numbers"
raksts ir no 1988. gada (tagad 'antiutopian' vietā būtu 'dystopian') neko par šo darbu nezināju, to viegli varēja atrast (tiesa gan, angliski).

negribu gluži atstāstīt sižetu, bet tomēr vēlos par šo grāmatu kaut ko uzrakstīt.
nākotnē cilvēki ir pietuvojušies 'matemātiskā saprāta un loģikas ideālam' - cilvēki ir kā skudras vai šūnas, reizē ceļas, reizē iet gulēt, visas viņu dienas ir saplānotas pēc grafika, cik vien tas iespējams. cilvēki ir kā cipari, matemātikā viss 'ir skaidrs', nav vietas šaubām, cerībām vai satraukumam, nav greizsirdības, nav dusmu. tas parādās arī viņu valodā, bieži tiek lietots vārds 'clear' visādās variācijās , piem

it was very clear to me that..
I remember it clearly
I find that my descriptions are not sufficiently clear
everything would undoubtedly be clear to one of us

prāta matemātiskā skaidrība metaforiski arī mīt debesīs un cauri visam darbam vijās debesu apraksti - sākumā galvenais varonis vēl ir 'kā cipars' un debesis ir zilas bez neviena mākoņa - piemin nabaga senos, antīkos cilvēkus, kas jūsmoja par garaiņiem un dūmaku - bet šajā skaidrības valstībā tā visa vairs nav, debesis ir sterilas. tad pamazām viņa dzīve kļūst sarežģītāka, tā vairs nav tik skaidra un vienkārša un reizē ar to mainās arī debesis - sākumā viņš pamana vienu mākoni, kurš ar savu bezjēdzību un sapīkušo izskatu viņu satrauc. vēlāk jau debesis ir miglainas - antīkie cilvēki uzskatīja, ka šajā miglā slēpās dievs, bet spoži zilajās debesīs nekas neslēpjas. vēlāk jau viss ir ietīts pilnīgā pienā, kur augša ir sajaukusies ar apakšu un vairs nav skaidru kontūru, kurām pieķerties.

tad ir doma par paradīzi, ka tajā cilvēkiem tika piedāvāta izvēle: vai nu laime bez brīvības vai brīvība bez laimes. cilvēki izvēlējas brīvību, bet tagad - šajā matemātiskā intelekta pasaulē viņi ir radījuši laimi bez brīvības un atgriezušies pirmatnējā paradīzē, Ādama un Ievas sākotnējā nevainībā un vienkāršībā.

grāmatas sirds, manuprāt, ir dvēseles apraksts > )

(comment on this)

Saturday, April 21, 2018

5:19PM - song of the sea (2014)



laikam pēdējo reizi kaut ko tik ļoti skaistu redzēju tad, kad skatījos samurai jack

(comment on this)

Friday, April 20, 2018

11:44PM

mēģināju nonākt atpakaļ tajā pašā gleznā pie jūras, bet tas, protams, nenostrādāja - ūdens nebija tik gluds, bēgums vairs nebija tik tāls un, lai gan apstākļi bija līdzīgi, tie tomēr bija citādi. un pat jau esot tajā mirklī, kurš tik ļoti patīk, reizēm rodas vēlme to satvert, sakļaut, kaut kā iekapsulēt, ietīt un noturēt, bet ir jūtams, ka nevar, ka tas gaist un ar katru sekundi attālinās. citreiz tu kko nobildē vai ieraksti skaņu vai kā citādi mēģini to dokumentēt, lai vismaz izveidotu mirkļa nospiedumu sev smadzenēs un tad tev paliek atspulga atspulgs, kurā tu vēlāk vari ielūkoties lejup kā dziļā akā cauri laika straumei, lai atkal uz mirkli it kā nonāktu 'tur'.
man ļoti patīk filma un grāmata parfīms, man šķiet, ka tas viss stāsta tieši par to - atmosfērisko esenci, kura pagaist, vienalga vai runa būtu par kādu konkrētu cilvēku vai vairākiem, vai tā būtu situācija, laiks vai sajūta,..tas viss ir apstākļu kopums, kurš kā vienreizēja mikstūra ir radīts tikai vienu reizi un tikai vienreiz tas savelkas spirālē, lai pēc tam izirtu un viss, kas seko vēlāk ir tikai mēģinājums to atdzīvināt vai jau kkas cits. sapņi, manuprāt, ir radīti no līdzīga materiāla, jo sapņu kartotēku varētu radīt no sajūtām - ja būtu iespējams konkrēto sapņa sajūtu pārvērst vienā, piemēram, ar tausti uztveramā zīmē, līdzīgi kā braila rakstā - kā tu tai pieskaries, tā nolasās tavos pirkstos un uzreiz caur izjūtu tevi aiznes uz attiecīgo vietu, vidi un stāstu. bet vispār to jau laikam nekādi nevarētu iegrāmatot, tie būtu kā debeskrāpīgi miglas virpuļu blāķi un gaistoši dūmu gredzeni, kuri viens otru caururbtu, izjauktu un tad saplūstu atkal kopā, radot aizvien jaunas kombinācijas.

https://imgur.com/gallery/RJLNwFV
(man tā šķiet ļoti laba parodija)

(comment on this)

Navigate: (Previous 20 entries)