kopš atvēries Tallinas ielas pagalms, esmu tur bijis kādas četras, piecas reizes. esmu šo novērojis jau iepriekš, bet šīs vietas atvēršanās varbūt nostrādāja kā katalizators: man tīri labi patīk tā pēdējā laika mode atvērt tādas kafejnīcas, kuru iekštelpu dizains ir tāds funkcionāli-askētisks (?), kur redzami visi vadi, sienu apdare ir minimāla, sēžamvietas un galdi ir pārizmantoti objekti utt. tiešām nezinu, kā to sauc, bet, ja agrāk, šķiet, iestādes gribēja noslēpt tās dizaina vietas, uz kurām viņas taupīja naudu, tad tagad tas ir pilnīgi ok. gluži pretēji, piemēram, Aleponijā tas pat panāk tādu efektu, ka man izskatās, ka viņi ir centušies! varbūt šāds efekts ir tikai man, nezinu. man gribētos domāt, ka šī mode nāk no kādas jaukas vietas un ir kapitālisma nogurdinātas sabiedrības kolektīvās apziņas atvieglota nopūta (atvainojos par šo vilcienu), tipa, nē, mēs izmēģinājām Tallink prāmjus, sarkanas drapērijas, zelta krāsas bundžiņas utt., viss, pietiek. vēl kas man šķiet interesanti ir tas, ka šitais stils, šķiet, nav "kaut kas jauns", tādā nozīmē, kā iepriekšējie stili parasti būvē kaut ko jaunu uz iepriekšējā bāzes. drīzāk šķiet, ka tās ēkas, kurām es visu dzīvi esmu gājis garām skurinoties, tagad vienkārši tiek utilizētas kaut kādam mērķim. tobiš, ka tas ir nevis kaut kas jauns (jo sabrukušas ēkas ir bijušas vienmēr), bet tagad tās nevis uzfrišina un izmaina līdz nepazīšanai, bet principā izstāda vairāk vai mazāk tādas, kādas tās ir, tā, ka tā ēka pati paliek par objektu (Tallinas ielā īpaši raksturīgi).

bet īstenībā šādas vietas man liek domāt par ko citu - vai t.s. trash subkultūra neiet ar šo visu kaut kādā tandēmā. kāds zinātājs varbūt mestos teikt, ka protams, bet es, vārdsakot, šito nezinu. mani šajā sakarā - par trash - vienmēr ir interesējis viens jautājums, kuru nekad neesmu nevienam pārstāvim pajautājis: kādēļ tā nostaļģija?

mana pirmā doma bija, ka cilvēks x, kas ģērbjas trashy, varbūt izjūt kaut kādu nostaļģiju pret kādu agrīnāku savu dzīves posmu, kad viņš vai viņa vienkārši cieta trūkumu, un izvēlei valkāt pelēkas vai nodzeltējušas botas ir kaut kāds terapeitisks raksturs, kur kāds pagātnes kauns tādējādi tiek atcelts. es to ļoti labi varētu saprast! man, piemēram, ģimenes fotoalbumā ir fotogrāfijas, kur es ar vecāko brāli, mazi būdami, esam zoodārzā, man ir brūnas flaneļa bikses, pelēks džemperis un kaut kādas iedzeltējuši baltas reebok botas. brālim šajā bildē ir milimetru plāna sintētiska auduma nenormāli krāsaina sporta jaka, izbalējušas džinsenes un tās pašas pelēcīgās, novalkātās botas. diezgan bezgaumīgi, vārdsakot. atceroties šos laikus, esmu visai drošs, ka ģimene iepirkās humpalās, un es visu mūžu atcerēšos un pat vēl aizvien ikdienā reizēm saskaros ar mātes tā laika kauna sajūtu, par to, ka bērniem nevarēja nopirkt stilīgas vai solīdas drēbes. šī cemme mātei vilkās līdzi visu mūžu, jo, kā viņa to izjuta, viņai bērni principā bija staigājošas ģimenes finansiālās situācijas vizītkartes, un es šo sentimentu, protams, arī ļoti labi varu saprast. ne par velti pēc tam droši vien arī radās tā "atbilde", kur cilvēki pirka lētas dārglietas, zīmoliem analogas lētas drēbes vai mans mīļākais piemērs - džeki ar nenormāli, nenormāli tievām zelta ķēdītēm ap kaklu. tas tad būtu tas pretpols un atbilde šim visam. bet tad tas jautājums paliek: ja tas bija tā, kādēļ tā nostaļģija? man ar neko diezko jauku šis viss šodien neasociējas, tādēļ, ja atbilde būtu, ka tā ir kaut kāda savas pagātnes retrospektīva pieņemšana šodienā, mani šī izvēle īsti neuzrunā. es vienkārši neesmu drošs, vai risināt šo sāpi tieši modes ceļā man palīdzētu. man šis, godīgi sakot, arī nešķiet visai ticami, jo tā kā tas ir stils, tad tas pēc definīcijas drīzāk šķiet kaut kas tāds, ko darīt tev ir brīva izvēle (iepretim tam, ka esmu spiests iet iepirkties humpīšos, jo nav €).

kad es domāju par kādu tradīciju, subkultūru, žanru vai tamlīdzīgi, man patīk šo konkrēto tradīciju personificēt iedomātā cilvēkā un simulēt dialogu, it kā tas norisinātos starp diviem cilvēkiem. šai trashy personai, vārdsakot, ir kaut kādi uzskati utt., un es pieņemu, ka mums ir izdevies vienoties, ka tas drīzāk ir kaut kāds stils, nevis spiesta lieta. tālāk man šķiet visai ticami, ja šis cilvēks man teiktu, ka tas sākās tāpat, kā viss pārējais - pēkšņi rodas kaut kas jauns, uz mirkli tas ir baigi īsti, un tad, kad tas kļūst par meinstrīmu, tas kļūst stulbi un vairs nav stilīgi. šādi simulējot šo sarunu, es, manuprāt, rīkojos nenormāli labvēlīgi in my excersise of the charity principle, jo es nevienu šādu cilvēku neesmu saticis (varbūt akmens manā dārziņā), un, konkretizējot, par ko vispār viss šis ieraksts, es tieši pretēji pārsvarā redzu cilvēkus, kuri drīzāk to lietu dara ļoti over-the-top, un - es beidzot atzīšos -, kad es to redzu ļoti over-the-top, man tas nenormāli besī. pirmkārt, tādēļ, ka, ja tas cilvēks ir cietis trūkumu, tad paliek tas jautājums - kas tur nostaļģisks? es nesen, ciemojoties pie mātes, pa televizoru redzēju Degpunktā sižetu, kur kāds cilvēks laukos, svinot savu vārdu dienu, piedzēries nosvilināja savu māju un sadega, un tas reportieris ar tā nelaiķa kaimiņiem skaidroja lietas apstākļus pie viņa nosvilušās mājas. baigi neiedziļināšos, bet šiem cilvēkiem visiem principā bija trashy drēbes (es saprotu, ka tas ir smieklīgi, ka es tā saku, bet entertain the idea with me), un šī visa kontekstā man kaut kāda uzdošanās vai sevis asociācija ar trūkumu šķiet reāli liekulīga. protams, ka tas nav trashy - Degpunkta sižetā tas ir īsts trūcīgums, jā, bet tādēļ es gribētu vēlreiz uzsvērt: ja bagāti vai well-off cilvēki izvēlas tā darīt vai dara to over-the-top, tā ir jauna suga. mans hipotētiskais sarunu biedrs pārtop par modes entuziastu, kas seko trendam. es mierīgi varu iedomāties kādu hipotētisku cilvēku dzīvojam tā, ka viņa apģērbs atspoguļo viņa reālo finansiālo stāvokli - tur pat nav jāieslīgst nekādās "fuck Armani!" anti-kapitālisma debatēs - šis ir diezgan vienkāršs arguments. tik, cik tev ir, tā tu dzīvo un par to nekaunies. jēdzīgi, nekādu problēmu. skaidrs, ka tas ir spektrs, bet es šeit, kā, iespējams, var noprast, runāju tieši par tādiem cilvēkiem, kas tā nedara, un tas viņiem ir kaut kāds fashion statement (man vēl aizvien, starp citu, interesē, kāds ir šis statement).

tomēr - un te tas "otrkārt" - ja tu to dari over-the-top kā stilu, tad man tas plašākā modes industrijas kontekstā šķiet riktīgi ironiski. piemēram, ir tāds zīmols Balenciaga, kurš ļoti iespējams varētu pat nebūt labākais piemērs, bet doma, kuru gribu ilustrēt, ir tāda, ka tā ironija slēpjas tajā, ka modes industrijai ir izdevies paņemt trūcīgumu (no visām lietām) un pārdot to mums atpakaļ. man, goda vārds, 99% gadījumu nav nekādu problēmu ar to, ka visam var uzlikt preces zīmi, jo brīvais tirgus, brīva konkurence, cilvēkiem jāļauj izdarīt pašiem savas izvēles un tml., bet tas, ka nabadzību var pārdot atpakaļ, tas man šķiet ironiski.

lai ilustrētu domu vēl tālāk, uzburšu vēl vienu papildus ainu: pieņemsim, ka ir kāds bariņš cilvēku, kuriem ir baigi krutas trashy drēbes (Balenciaga iedzeltējušas botas, piemēram, iet pa 1200$ par vienu pāri). pieņemsim, ka viņiem klāt pienāk kāds indivīds, kuram arī ir trashy drēbes, bet tās ir vienkārši humpīšu drēbes, nevis zīmola. as you might have guessed, pieņemsim, ka uz šī pamata, šis bariņš šo cilvēku atraida un negrib ar viņu draudzēties, jo viņam nav īstās trashy drēbes. man tas šķiet tik nenormāli stulbi, jo tas ir pilnīgi iespējams! tīri teorētiski, ja es šo stilu nosēdinu sev pretim kā cilvēku ar uzskatiem, es nevaru iedomāties nevienu normālu argumentu, kā attaisnot to trendu, ja tam ir kaut kāds koncepts un ja tas [sākotnēji] ir/bija domāts kā kaut kāds sabiedrības komentārs, un man šķiet, ka, visticamāk, tas oriģināli tāds bija. es nesaprotu, ko man mēģina pateikt. es nepelnu baigi daudz un es gribu uzsvērt to, ka par to nekaunos šādi ģērbjoties? bagātiem cilvēkiem šķiet, ka viņi tādējādi izsaka savu pozīciju kaut kādā jautājumā par modes industriju? tu veic kaut kādu "dressing-down" manevru, kur tu tieši negribi parādīt to, ka patiesībā varētu atļauties drēbes, kuras konvencionāli saistās ar turīgumu? šie visi, lai arī mulsinoši scenāriji. būtu tā diezgan ok. lai arī es to nesaprotu, t.i., es pats tā nedarītu, es to varu saprast. no harm done. visstulbākais scenārijs, man tomēr šķiet tāds, kur mans hipotētiskais cilvēks ir uzrāvies uz galēja kapitālisma āķa un viņam tas vienkārši šķiet kaut kāds joks. ja tā, man tas joks vispār nešķiet smieklīgs. un nedomāju, ka man te var pārmest to, ka es ķipa būtu nostājies pie tiem, kas ir īsteni trūcīgi, novilcis līniju smiltīs un teiktu, ka, ja tu neesi pa īstam nabadzīgs, tad tev nav nekādas darīšanas vilkt tādas drēbes, jo tādējādi tu principā izturies liekulīgi pret cilvēkiem, kuri ir situācijā, kurā viņiem šādas izvēles nav. tas būtu pārāk easy - es, šo sakot, negribētu apelēt pie šādas morāles, jo tas, manuprāt, būtu tāds "katru sekundi āfrikā kāds bērns mirst" arguments, kur atbilde ir jā un nē - jā, tā, protams, ir, bet, zinkā, mums visiem ir atšķirīgi konteksti un vēlmes. man stulbi šķiet tas, ka ne tikai tā ir - ka cilvēkiem nav naudas, bet, ka par to vēl ironizē, un ka uz šīs ironijas rēķina pelna. tā priekšā, ka šādam fashion statement nav neviena normāla argumenta, lai pamatotu to ideju, kādēļ tas ir stilīgi (un es varu derēt, ka tas nepieciešami būs kaut kas sociālā sfērā enkurots; kas gan cits tas varētu būt), bet arī tad, kad tas tiek apšaubīts, tā ironizēšana vēl diršas pretī. tas ir kaut kāds guilty-pleasure socially conscious, bet vienlaicīgi socially completely oblivious āķis. es vienkārši nesaprotu, kāda ir tā doma. #nepopulāri viedokļi
upd., īsi: ja trash būtu cilvēks, vai mēs būtu draugi?