ieraksti tors dienasgrāmatā:

[ << 20 back ]

Saturday, March 2nd, 2024
22:10	( rebel music ) (..mmm?)
Friday, May 26th, 2023
15:01	Bāc, vakar prezentācija bija tik jauka. Viss tas pusgada darbs, ceļoties un ejot gulēt ar to albumu, ir noslēdzies. Sajūta, ka atkal varu dzīvot kā parasts pilsonis bez tā pusslodzes darba. Pārsteidzoši daudz cilvēku atnāca, par ko prieks, viss arī aizritēji kinda komiski un sirsnīgi, kā cerēju; draugiem, šķiet, patika, un šorīt mana pensionējusies māmiņa pa telefonu teica, ka esot pēc pasākuma bijusi tik saviļņota un lepna (geez..), ka visu nakti bijis grūti iemigt. Un visam pa virsu paspēju noskatīties trešo periodu, kur izbāzām zviedrus. Kā teica Kalvis, nezinu, kam būtu jānotiek, lai vakars kļūtu vēl labāks. Sajutos kā Trūmens, bet tā, ka fonā skan Ice Cube dziesma "It was a good day". Sometimes it all just works out, thanks, lucky stars. (4 ir |..mmm?)
Monday, January 18th, 2021
16:38	pirms dažiem mēnešiem netfliksā noskatījos haunting of bly manor un šodien brokastojot noskatījos pēdējo haunting of hill house sēriju. raudāju tā, ka omlete atdzisa. šitie abi seriāli, kuriem laikam ir tie paši veidotāji, visp šķiet kā jauns žanrs – therapeutic horror. :D nezinu, vai tas, ka man cilvēku attiecību risināšana uz šausmenes fona šķiet ģeniāli, kaut ko par mani pasaka, bet nu tas ir ģeniāli. viņiem uz tik ļoti apgrūtinātā horror žanra tik neticami labi sanāca abos gadījumos tās šausmas padarīt par līdzekli, lai uzsvērtu pavisam citu domu, un tas, man tik ļoti šķiet, arī ir šausmu žanra īstais kodols. bez tam everything's better with a little drop of murder. (6 ir |..mmm?)
Monday, December 28th, 2020
00:46	Vai jums ir bijušas pārdomas par tēmu: būšana sev pašam / tāds, kāds es esmu? Es to domāju gan profesionāli, gan laifstaila ziņā, gan sociālās situācijās, gan kaut kādā sava grand naratīva ziņā, dziļi psiholoģiski kā pašrealizēšanos, ja tāda iepriekš nav notikusi vai tml. Mans jautājums šajā sakarā ir šāds: vai ir iespējams būt sev pašam, vispirms radikāli neesot sev pašam? "Radikāli" ir atslēgas vārds. Nu, tādā ziņā, ka tas notiek ar tādām kā... ceremonijām, nezinu. Tā, ka tu no sākuma esi radikāli tu, bet pēc tam, sasniedzot mēru, atkāpies un kļūsti mērenāks tu pats. Man tā šobrīd nav, bet agrāk bija. Tagad es kaut kā to cenšos darīt pamazām, atpazīstos – lai cik smieklīgi tas neizklausītos – mazas izdevības būt sev, lol. Es sliecos domāt, ka šī ir problēma tad, ja tu esi tāds cilvēks, kam šī ir problēma? Citiem varbūt tā vienkārši nav un tas būšanas-sev-pašam-jautājums nāk dabiski? Un tad tie, kuriem ir aizture, – tie tad sevi piesaka skaļāk, jo tā autonomija vai sevis vīzija pašam savā pasaules pieredzē ir jāieņem vai jāatkaro (atkarībā no savas situācijas), tā? Man ar savu autentiskumu vai patiesīgumu vienmēr ir bijis kaut kā tricky, jo ne tikai tas sākotnēji nav nācis dabiski, bet ir arī nācies sevi laika gaitā nemitīgi pārdefinēt, atkratoties no vienām īpašībām un izkopjot citas, un šķiet, ka tāda vajadzība būs arī nākotnē. Nu jā, man vienkārši ir nācies kaut kā secināt, ka būšana radikāli sev ir kaut kāds analoģisks posms "ceļā uz mērķi" kā tā sokratiskā apzināšanās, ka neko nezini, iekams vari kaut ko zināt. Tipa, ka tev no sākuma jābūt radikāli sev, lai it kā pats sev iedotu atļauju pēc tam būt mērenam sev. Bet iespējams tas, ka man tā šķiet, ir tikai likumsakarīgi, jo man bija tāda problēma. Bieži esmu domājis par to, kā tas ir, kad ir šāda problēma, bet tu nekad neiekāp tajā radikālajā fāzē. (Vispār šeit jāpiebilst, ka tas vārds "radikāli" varbūt lasās skaļāk, nekā es to domāju. Tas var ietvert to, ka tu ierodies saģērbies kā gots un visu nakti visiem stāsti par savu jauno identitāti, bet es to galvenokārt domāju piepūles ziņā – ka tas solis jūtas radikāls un vienlaicīgi var būt kaut kas visai personisks, kas uz āru neizpaužas.) Vēl man tricky šķiet nodefinēt, cik lielā vai dažādā mērā es esmu – vairāku vai pretrunīgu lietu savietošana. Viena frāze, kas šo ilustrē, ir tā frāze par demokrātiju un brīvībām (?), proti, ka tu esi brīvs tiktāl, kur sākas otra deguns. Ar būšanu sev pašam reizēm ir šķitis līdzīgi. Īpaši tajā radikālajā fāzē bieži šķita, ka es saraujos un kļūstu mazāks, cenšoties ņemt vērā apkārtējos (un to, kā [iespējams – iluzori] es viņus redzu pozicionējamies pret mani). Šī bija vairāk sociāla lieta: kad es kaut ko saku? Vai tas šķitīs smieklīgi vai interesanti? Vai tas ir OK vienk pamest šito ballīti? Vai es šobrīd esmu fake? Vai man rīkoties tā, kas liek citam manīt, ka tas, ko mēs šobrīd darām, man šķiet fake? Tā kaut kā. Gribējās arī kaut ko ierakstīt. Priecīgus svētkus visiem. (4 ir |..mmm?)
Tuesday, May 19th, 2020
00:09	( Manas vecvecmāmiņas atmiņas, kad viņai bija 80 gadu. ) (4 ir |..mmm?)
Friday, April 3rd, 2020
21:18	Nu, ir globāla pandēmija, kuras ietvaros ar elpceļiem saistīta slimība nogalina vairākus tūkstošus cilvēku dienā, un es otro reizi dzīvē metu nost cigaretes. Šo triviālo problēmu varbūt sapratīs tikai smēkētāji, bet šobrīd sajūta, ka nomest vēl nekad nav bijis tik viegli. Bail tā skaļi teikt, bet #silverlinings, I guess? (..mmm?)
Sunday, November 17th, 2019
17:47	vakar pa ilgiem laikiem aizminos uz Hāgenskalna Komūnu paklausīties Šverna solo. katru reizi, kad aizbraucu uz Āģi patusēt kādā no tā gala lokāliem, prombraucot vienmēr šķiet, ka Komūnā, Pilī un Vinilbārā ir citādāka sajūta un vaibs, kā manos iecienītajos bāros Daugavas otrā pusē. it kā nav tik tālu un tā arī ir tā pati pilsēta, bet tomēr. drošvien jau to sajūtu veido cilvēki, bet kas tas tieši ir, es nezinu. šis nav vērtību spriedums, vienkārši šķiet citādāk. (1 ir |..mmm?)
Tuesday, August 27th, 2019
00:30	( par miljardieriem ) (4 ir |..mmm?)
Thursday, August 15th, 2019
16:37	Skatos seriālu Letterkenny par Kanādas pāķiem un gribētu aizbraukt atpūtā uz to pilsētu kādu mēnesi padzīvot. (..mmm?)
Friday, June 28th, 2019
11:39	līgō es svinēju jāņus laukos pie m. vecvecākiem, un tur bija viens foršs moments, kad mēs ap desmitiem iekurinājām ugunskuru, un es uz mirkli iegāju mājā uztaisīt tēju un virtuvē ieraudzīju m. vecvecākus, sēžot rokās sadevušos un skatoties tiešraidi ar jāņu svinībām Rīgā, krastmalā. es tad iedomājos: Rīgā ir uztaisīts pasākums tiem cilvēkiem, kas nevar aizbraukt nosvinēt uz laukiem, bet tie, kas ir laukos, sēž un skatās, kā svin tie, kas palika Rīgā. zāle vienmēr zaļāka, I guess (4 ir |..mmm?)
Monday, June 3rd, 2019
18:53	man šķiet, ka man ir vismaz divas atkarības. pirmā ir tādas kā mikroatkarības, kas man izveidojas, kad saskaros ar kādu jaunu tēmu un man tad gribas noskaidrot visu, ko par to ir iespējams noskaidrot, līdz vienā brīdī man iestājas sāts un to tematu pakāpeniski nomaina kaut kas cits. būtībā tā ir atkarība no informācijas, bet tās mēdz būt arī praktiskas nodarbošanās, ne tikai informācija. man ir bijis tā, ka es nevaru aizmigt, jo man ir reāli garlaicīgi, un es labprātāk paskatītos kaut kādu doķeni vai filmu, vai kaut ko palasītu. man tā ir bijis visu mūžu, un tas nav exactly pārsteigums, un, lai arī es saprotu, ka tur, visticamāk, ir daži soļi no kaut kādas modernas, informācijas laikmetam raksturīgas diagnozes, es ceru, ka tas, kas nošķir pirmo no otrā, ir tas, vai tev kaut kas arī aizķeras. es reizēm vingrinos, lai pārliecinātos, vai tas, ko patērēju, man arī aizķeras, bet, protams, tā ne vienmēr ir. otra atkarība ir ēdiens. tādās dienās kā šī, šķiet, es ēdu vienreiz dienā – visu dienu. par to pirmo: kādam vēl tā nav? jūs tas neuztrauc? (3 ir |..mmm?)
Friday, May 17th, 2019
17:10	modern times Komentārs YouTube: Zane Franklin pirms 12 stundām Whoever disliked this must be a decent human being with an opinion that opposes mine, which is okay (..mmm?)
Monday, April 1st, 2019
18:05	par astronautiem Whitey on the moon (1970) A rat done bit my sister Nell. (with Whitey on the moon) Her face and arms began to swell. (and Whitey's on the moon) I can't pay no doctor bill. (but Whitey's on the moon) Ten years from now I'll be paying still. (while Whitey's on the moon) The man just upped my rent last night. ('cause Whitey's on the moon) No hot water, no toilets, no lights. (but Whitey's on the moon) I wonder why he's upping me? ('cause Whitey's on the moon?) I was already payin' him fifty a week. (with Whitey on the moon) Taxes taking my whole damn check, Junkies making me a nervous wreck, The price of food is going up, And as if all that shit wasn't enough A rat done bit my sister Nell. (with Whitey on the moon) Her face an' arm began to swell. (but Whitey's on the moon) Was all that money I made last year (for Whitey on the moon?) How come there ain't no money here? (Hm! Whitey's on the moon) Y'know I just about had my fill (of Whitey on the moon) I think I'll send these doctor bills, Airmail special (to Whitey on the moon) Gil Scott-Heron (..mmm?)
Saturday, November 17th, 2018
04:13	Aleponijai, protams, nav ne vainas, bet mans mīļākais šībrīža bārs būtu angārs vai speciāli uzbūvēta sporta zāle, kurā ierīkots basketbola laukums. pa dienu to vietu varētu izīrēt basketbolistiem, bet vakaros - kad arī notiktu visa sāls - tas būtu klubs, kurā vienmēr valdītu pustumsa ar atsevišķiem disko elementiem, un tur varētu izīrēt retro skrituļslidas ar riteņiem divās rindās (nevis vienā kā tagad) un slidot pie tipa šāda, šāda un šāda muzona. ja es tur pats nerosītos kā apmeklētājs, tad es varētu dīdžejot un ap 02:00 naktī (protams) likt lēnās dejas, kuru laikā, es iedomājos, visi novilktu skričas un dejotu zeķēs. vēl būtisks moments ir, ka pirmajā stāvā būtu logs, kas non-stop stāvētu vaļā un kuru neviens nevaktētu, lai pa to iekšā var rāpties pusaudži un apmeklēt klubu nelegāli. es viņus patrenkātu varbūt reizi stundā, katru reizi izliekoties reāli pārsteigts, kā viņi šeit iekļuvuši, bet speciāli visos tumšajos basketbola zāles stūros es nemeklētu, neesmu lohs. klubs varētu saukties "pēdējais zvans" vai kā tml. manuprāt, skrituļošana būtu forša alternatīva dejām, un tādiem cilvēkiem kā man, kas bieži nedejo, arī būtu iegansts izkustēties, nemaz nerunājot par mūzikas dažādību. tur, protams, pārdotu alkoholu, bet tikai plastmasas glāzēs. ja jūs domājat, kādēļ jābūvē speciāla vieta - kāpēc nevar īrēt kādā esošā skolā, kur problēma? neviena skola neļautu skričot pa viņu grīdu. tā zāle būtu mostly estētisks, nevis funkcionāls elements. man tā aina tik dziļi sēž sirdī, kā cilvēki skrituļo, krīt un smejas, un skan tas muzons, un dīdžejs ik pa laikam saka kaut kādas cheesy [iepriekš iestudētas] lietas, piesakot katru nākamo hītu, komentējot cik forša ballīte, un lieku reizi pajautājot, vai visiem iet forši, un tas arī būtu forši, you better believe me. (6 ir |..mmm?)
Friday, October 12th, 2018
13:14	KANYE WEST IS NOT PICASSO Kanye West is not Picasso I am Picasso Kanye West is not Edison I am Edison I am Tesla Jay-Z is not the Dylan of anything I am the Dylan of anything I am the Kanye West of Kanye West The Kanye West Of the great bogus shift of bullshit culture From one boutique to another I am Tesla I am his coil The coil that made electricity soft as a bed I am the Kanye West Kanye West thinks he is When he shoves your ass off the stage I am the real Kanye West I don’t get around much anymore I never have I only come alive after a war And we have not had it yet Leonards Koens, 2015., "The Flame" Current Mood: envious (2 ir |..mmm?)
Tuesday, September 18th, 2018
02:24	( Vieta vārdā Grīste ) (2 ir |..mmm?)
Sunday, September 9th, 2018
03:27	( Par trash. Visai gari ) (9 ir |..mmm?)
Tuesday, September 4th, 2018
03:19	love/hate ir diezgan maz veidu, kurā man patīk ar nepazīstamiem cilvēkiem runāt par mūziku kā par nodarbošanos. īpaši randiņos. man šķiet, ka starp to, kā es skatos uz mūziku kā nodarbošanos un to, kā uz to raugās vairums cilvēku, kurus satieku, ir milzīga aiza. lielā mērā pie tā vainojams tas, ka es uz to skatos kā uz darbu vai kā uz jebkuru citu nodarbošanos, bet vispopulārākais priekšstats (vispār - priekšstati) ir, ka visa sāls mūzikā ir dzīvajos koncertos vai būšanā uz skatuves, vai komunikācijā ar publiku vai kaifa ķeršanā kaut kādā muzikālā grūvā, vai savu emociju izpaušanā vai izlādē, ārišķībās vai skatuves tēlā, vai "fanos" vai kaut kādā paštīksmē, kas saistīta ar to, ka tu uzstājies, un citi tevi vēro. mani īpaši neinteresē neviena no iepriekšminētajām lietām. man tas šķiet diezgan sāpīgi ironiski, ņemot vērā, ka no tā visa diezgan grūti izvairīties, jo jānogādā tas, ko dari, līdz klausītājam taču ir. kaifi, kurus es ķeru no mūzikas kā nodarbošanās, ir 1) rakstīšanas process, kad tu būtībā vienkārši spēlējies, un tam visam procesam drīzāk ir intelektuāls raksturs, štukojot, ko es gribu teikt un kā es šo domu varētu muzikāli uzsvērt. 2) kaifs, kas seko, kad pabeidzu idejas - kad darbs faktiski ir pabeigts un tev ir gatavs ieraksts. un, atgriežoties pie tēmas - runājot ar nepazīstiem cilvēkiem, it īpaši minētajos randiņos, es jūtos kā kaut kādā stūrī, kur es gribu vai nu to sarunu virzīt tādā gultnē, kur mēs runājam kā divi klausītāji, vienkārši forši parunājot par mūziku, kas mums patīk, vai arī uz to "aizkadru" procesu, kur tu principā jau nemaz nerunā par mūziku kā tādu, bet par to, cik grūti ir saņemties darīt lietas in general, sevi motivēt vai atrast iedvesmu. man pašam savas attiecības ar iepriekšminēto šķiet diezgan savādas. no vienas puses, es domāju: bāc, es varētu vienkārši atslābt. man reāli skauž, kad skatos uz mūziķiem, kuri, izskatās, izbauda pavadīto laiku, spēlējot savu setu, bet man baigi grūti pieslēgties tai baudai. man tas šķiet totāli sekundāri un pat bīstami, fokusēties uz to (jo tas var kļūt pašmērķīgi, kā rezultātā ciestu saturs, turklāt tas ir tik nenormāli atkarīgs no žanra, kuru spēlē. ir kaifīgāki žanri par citiem utt.). bet tā sāpe ir tajā, ka mani nenormāli nogurdina mūždien atvairīt dažādas klišejas un kliedēt priekšstatus par to, ka tas viss ir kaut kāds svinīgs prieks, uzkāpjot uz skatuves, vai, ka tu tur "esi tu pats" vai tml. ja saruna vedas tādā līmenī, mani pārņem baigā vientulības sajūta. bet stulbākais ir tas, ka es jūtos kā pēdējais idiots, jo, ja es ar kādu neesmu īpaši labi pazīstams, tad sarunā piepeši var noprast, ka nodarbojos ar mūziku - tas uzpeld, taču, kad tas cilvēks painteresējas dziļāk (kā es par to jūtos un kā man tas izpaužas), tad es steidzos kaut kā skaidrot to, kā es uz to raugos (tas ir nepieciešami, lai sniegtu godīgu atbildi), bet tas, savukārt, ir tas, ar ko cilvēkiem mūzika pārsvarā neasociējas un tas nevienu īpaši neinteresē: "jā, nu, baigi grūti saņemties / zinkā, trūkst iedvesmas blablabla". man šķiet, ka es neviļus atstāju tādu iespaidu, ka es kaut kā lodāju ap to tēmu, lai gan tā totāli nav! manuprāt, paliek iespaids, ka es nevis apstiprinu to, ka, jā, man šī lieta patīk, un tas taču ir forši, bet drīzāk atstāju iespaidu, ka es to noliedzu, jo nevaru atbildēt uz to, ko tas cilvēks sagaida. proti, apstiprināt, ka šī nodarbošanās ir tās augstākminētās priekšstatu virknes apstiprinājums. sanāk, ka man jāatbild tā: man "riebjas" laiks uz skatuves, jo es to īpaši neizbaudu lampu drudža dēļ, un piedevām man arī "riebjas" laiks nost no skatuves, jo tad tu raksti, un tas ir grūti. tas ir tik idiotiski un boring. bet tā "riebšanās" jau nav īsta riebšanās, bet tāds kā nogurums, tādēļ, ka tu pret to lietu jūti atbildību, jo tev tas šķiet jēdzīgi, bet kas tā būtu par atbildi? kuru tas interesē? man ir diezgan awkward randiņi, vārdu sakot. haha, nē, nē, tas vienkārši tā- fonā domāju alternatīvas tam, ka varētu vienkārši take the easy way out of the situation, kur es, izdzirdot jautājumu, savilktu seju baudpilnā grimasē, sāktu spēlēt air guitar, un teiktu: "jāā, pēdējā koncī tik nice nobliezām, whew!", un sāktu balsī taisīt to ģitāras pedāļa wah-wah skaņu, piedāvājot paraugu tam, kā tas skanēja. uz ko dāma, protams, sapņainām acīm: "tik niiiice! <3" if only life were easy it's never easy (10 ir |..mmm?)
Saturday, March 3rd, 2018
16:43	We real cool. We Left school. We Lurk late. We Strike straight. We Sing sin. We Thin gin. We Jazz June. We Die soon. (1 ir |..mmm?)
Monday, October 9th, 2017
01:58	soo. atceros, ka pirms gada, varbūt diviem domāju, kā, pazūdot depresijai (nu, man tā sāka šķist - ka pazūd), tā tomēr līdz galam nepazuda, jo jādīlo ar dažādām inerces reakcijām. tobiš, ka, ok, manī kāds stāvoklis vai kāda situācija, vai kāda reakcija neizsauc skumjas, bet es tik un tā attopos savas ierastās uzvedības varā, lai arī, pēc tam retrospektīvi palūkojoties uz to situāciju un padomājot par to, kā jutos, bieži vien nācās secināt, ka es nevis overreactoju, bet reaģēju inerces pēc. es pat īsti nedomāju par to, kā varētu būt tad, kad es ar šito puslīdz iemācītos dīlot - uzvilktu tīras, jaunas, baltas drēbītes un, no tām nekaunoties, neizjūtot nekādas pretrunīgas emocijas, mierīgi dotos ārā no mājas. neuzskatu, ka šī fāze ir cauri (lai gan tā frāze točna ir), bet gan jūtu, ka tūliņ sekos cita. domāju, ka man pa dzīvi ir un būs raksturīgi domāt saldsērīgās kategorijās (smailijs), bet agrāk, kad sēdēju un reflektēju par kaut kādu depresīvu materiālu, tad, kāpjot lejā pa trepēm, vienmēr turēju roku uz pulsa. sāku mēģināt savaldīt tās emocijas, ieviest atskaites punktus, nošķirt tās domas, kuras ir uzmācīgi skumjas, un pašas izriet no mana depresīvā stāvokļa, no tādām, kurām objektīvi ir vērts pievērsties, par spīti tam, ka tas varētu būt nepatīkami. visa cita starpā, protams, mani interesēja arī dažādi liela apjoma jautājumi, kuri veidotu to mainīgo atbildi uz nemainīgo "who the fuck am I and what do I do?". bet! cik savādi, ka, iegūstot tādu dieeezgan stabilu stāvokli/outlook uz dzīvi, impulss turpināt cilāt dažādu nepatīkamu, depresīvu huiņu nepazūd. es, goda vārds, vienubrīd biju pārliecināts un pat cerēju, ka šī tendence un pavadošās domas izriet no tā stāvokļa - ka tas ir aplis, kas baro pats sevi. iemācījos šādas domas dozēt, noalgoju iekšā laidēju un klubā laidu apmeklētājus tikai tad, kad citi gāja prom, kā arī atpazīt, kad disene sāk kļūt par traku - kad pasākumu jānorauj pavisam. taču tagad, kad es paceļu vienu  vai otru, man nezvana trauksme... pagāja kāds laiks, līdz es šito pamanīju, bet tagad tā cilāšana vairs nav laika jautājums, tas vienkārši ir darbs. pirmā doma bija, ka man tagad ir superspējas - es varu skaidri un objektīvi paraudzīties uz savu huiņu, turklāt tas taču ir tikai likumsakarīgi, ka ar radioaktīvo materiālu jāapejas ar vēsu prātu, nevis histēriski, citādi - ko tu tur vispār dari, apgramsti, sanervozējies un izdari angažētus secinājumus. bet ok, ok. tas, protams, ir arī forši - tās superspējas -, bet, raugoties puslīdz neitrāli un mierīgi uz to visu, es uztaustīju pavedienu kamolam, kuru šobrīd atritinu aptuveni gadu. un man galīgi nepatīk tas, ko redzu. bet šoreiz man tas nepatīk kvalitatīvi citādāk: agrāk, kad domāju par gruzīgām tēmām, es sāku gruzīties. tas bija tik vienkārši. tagad es negruzos. es nezinu, kas tā ir par sajūtu. es it kā jūtos slikti, saprotot dažādas savas specifikas, bet tas mani negruzī tā, ka man slīd prom pamats. man šķita, ka pēc depresijas sekos... emm, prieks? :D priecīgāk? respektīvi, ka vienā brīdī tās pozitīvās pārdomas pārsniegs negatīvās - un tas tad būtu tā veselīgā, priecīgā dzīve, kuru vēlējos. bet es jūtos tā, ka man kāds ir iedevis labākus instrumentus, un, ironiskā kārtā, es tos tagad izmantoju, lai pārcilātu nepatīkamās lietas, vēsturi, impulsus, ģimeni, attiecības, dažādas savas īpašības. tas šķita tik kontrintuitīvi, ņemot vērā to patīkamo klusumu pēc visa tā trokšņa. varētu jau izbaudīt and just call it a day. at least for a while.. nezinu, es laikam esmu mainījies. citādāk nevaru izskaidrot to nedaudz, jāatzīst - patīkami svešo skatu gan uz pagātni, gan nākotni. man ir tāda sajūta, ka tas ceļš uz "apgaismību" cauri ciešanām šobrīd ir tāds, ka es sēžu teātra kafejnīcā pēc dramatiskas izrādes. es tur sēžu jau divus gadus, cenšoties saprast, kas tikko notika. un tagad, pilnīgi negaidīti, man kāds pajautā: boy, that was a lot to think about, right? now i'll tell you what really happened. (1 ir |..mmm?)