"viņš apzinās savu statusu, rūpīgi kopj savus matus, skaita latus, zina, kad un kam ir jābūt blakus, kur vaj'g blatus, zina, kādus vārdus laist gar ausīm un gar acīm skatus, bet iekšējā balss čukst turpat pie auss vārdus skaļus: "jo vairāk tu zini, jo mazāk spēj sajust ar sirdi cirku klaju". nu viss ir sajucis, apjucis, tagadiņ risina, prāto, skaitļo, plāno tēriņus, izzina, kā to panākt, mēģina mērīt, blisinās, jauc ārā, liek kopā vērīgi, bet ne gala, ne malas tam neredz no sērijas. prāts tik peras, kā veca grāmata visu laiku vienā un taj' pašā vietā vaļā veras, ārā speras vis kaut kas jēls. tikmēr intuīcija arvien vairāk zūd- tas gan žēl. re, re, re ku vēl viena krīt, skat, kā spīd! kaut es varētu ik rītu izjust šādu brīdi ,kad skatiens brīvi pāri plašumiem slīd un spēj aptvert visu no un līdz, klusums tāds, ka galvā sīc, kājas trīc. nereāli, paskaties, kā mirdz! jā, izbrauc vienreiz gadā prom no pilsētas gaismas debesīs skaidrās pavērot zvaigznes, aptvert, ka vietējā mēroga raizes, par to, kā nopelnīt maizei, ir makani sīkas, tā, ka pat caur lupu tās būtu grūti saskatīt. prom no celtnēm, kas aplenc un veido telpu ar sienām, pat ārā neļauj atvilkt elpu no zemiem mākoņiem, kas kā griesti spiež pie zemes. tipa, lai tas bieži ir, kā rokas bremzes, kur visiem līdzīga strēma, sarunu tēmas, izejamās drēbes, ziemā slēpes vai ar pultīm pilns klēpis, tas viss vērpjas un vērpjas pa dzīvi, bet es izraujos ārā no tā un esmu brīvs. parasti pārdomu saraksti, tie ir parasti pārdomu saraksti, kas kraujas kaudzē pat tagad ,kad esmu sajuties svabadi."

mēs neesam vairs kopā nu jau četrus mēnešus, bet kontakts nav zudis. to uztur gan viņš, gan es. es biju tā, kura pateica, ka pietiek, ir jāšķiras, jo tā, kā tas bija, tas nevar turpināties, bet... tas bija dusmu uzplūdā. es to domāju nopietni tikai uz pāris stundām, jo tajā reizē viņš mani tik tiešām drausmīgi nokaitināja un apbēdināja. tas laikam viņu ļoti aizskara, jo nekad nebijam pat iedomājušies par šķiršanos, jo bija labi līdz pat tam brīdim. tad izligam, viss bija kārtībā, nu vismaz man ta likās, varbūtu, ka viņš izlikās... varbūt... tad pēc paris dienām viņš mani pameta. bet iemeslu es vēl arvien nesaprotu. esmu laikam tuvredzīga :D. bet nedēļas divas pēc šķiršanās saņemu jau pirmās ziņas no viņa. un ta ik pa laikam. citreiz sanāca netīšām satikties, nu un es jau laikam tīri logisku iemeslu dēļ sevišķi neko nevēlējos runāt ar viņu. ko tad man runāt? ko teikt? jautāt viņam par viņa dzīvi? es taču to visu gribēju aizmirst, es negribēju dzirdēt ne kā klājas viņa māsai, ne ka viņš atkal sastrīdējies ar tēvu, ne ko viņi ar draugiem sadarījuši, neko negribēju zināt. tas viss atsauc atmiņas, kuras sāpina. tieši tādēļ neko ari nerunāju, bet viņš pēc tam kopīgai paziņai jautā, kāpēc es klusējot, vai es esot dusmīga. ak... gribējās kliegt- kas tu stulbs???!!!! bet labi, miers mājās. un ziņapmaiņa turpinājās. es arī sāku rakstīt, man laikam viņš vēl nedaudz griējās, vēl nebija zudusi tā kopābūšanas sajūta. un tā pa drusciņam, pa drusciņam, līdz pirms mēneša laikam viņš palika pie manis. pa nakti, kad atrados vēl nelielā alkoholisko dzērieu iespaida, viss likās vienaldzigs- vai tad nav vienalga, es taču tikai vnk izklaidejos. bat, kad pamodos no rīta un redzēju viņu guļam sev blakus, viss sajuka... viss vienaldzības plāns pagaisa, kā butu būvets no dūmiem un māņiem. ak, dievs, viņš taču nedrīkst pamosties un pēc tam tā vnk aiziet. nedrīkst atkal pazust un varbūt pēc nedēlas atrakstīt- čau, kā klājas?. viņš taču ir mans!! bet viņš piecēlās, aizgāja un pazuda. pazuda dzīvē,kura mani tgd vairs nevar interesēt. pagājušo nedēļ viņš aicināja mani pie sevis, es teicu nē, man taču ir pašlepnums arī vēl saglabājies. bet šonedēļ es viņu aicinaju pati. stulba es esmu. un viņš nāca, viņš kā uz svilpiena atskrēja no kaimiņvalsts tikai tāpēc, ka es saucu. un viņš man stāsa visu par sevi un jauta par mani, grib zināt, saka,ka jāiet kopa ballēties, viņš piedzerās ar draugu, kad es viņu atraidu, viņš man stāsta par manu draugu, kurs bija pirms viņa, kurš izrādijās viņa draugs ( viņš atzinās,ka viņi abi par mani ir runājuši, kas mani nedaudz sadusmoja, jo ko var runāt, kas bijis-bijis un cauri) un šito es nesaprotu, kāpēc viņš man to visu par to citu stāsta. es jautaju, bet,protams, ka nekadu jēdzīgu atbildi nesaņēmu. vakarnakt guļot man blakus, viņš man saka, ka esot laimīgs. LAIMĪGS!!! aaaaa.... kas ta par laimi? kāpēc viņš man to saka, ja sen jau viss emocionālais ir beidzies starp mums un viss, kas notiek, ir kaut kāds abpusējs muļķīgums. un te es atduros. kas tas ir? mēs neesam kopā, bet viens bez otra nevaram. mums vajag saskari. vajag vismaz reizem parunat, mums vajag satikties, mums vajag pieskarties, vajag visu zināt, mums vienam otru vajag. tagad mums abiem patīk būt brīviem un darīt, visu, kas ienak pratā, nevienam neko nejautajot un neatskaitoties, bet mēs tomēr esam sasaistiti. un šo saiti es nesaprotu... kas tas ir, kas neļuj beigt pastāvet vārdam "mēs"?

redz, kā notiek- tos, kuri gribēja mani, es negribēju. tgd skatos- vienam pēc otra paradās ieraksti "in love", "mūžīgi", "laime pilnīga" vai vēl nez kas. viņi ir laimīgi... laimīgi... bet es, kura nē un nē, tgd sēžu un domāju:"sasodīts, varbūt kāds no viņiem bija tas īstais, kā mēdz teikt. varbūt patiešām bija, bet es savu kaut kādu iedomu dēļ esmu viņu vnk pazaudējusi, palaidusi garām savu iespēju, vieta, kuru man piedāvāja, ir aizņēmusi kāda cita." tādos brižos man liekas,ka es palikšu viena mužīgi, nekad man neatradīsies tāds, kuru es gribētu un kurš gribetu mani. nožēlojami. ees esmu tiešām muļķe un nepraša, bet ko lai es daru? ja kāds man var kaut ko ieteikt, lūdzu, lai to dara, jo man nav ne mazākās nojausmas,ka mainīt to, kas notiek.

p.s. pašai jau sāk nākt smiekli par sevi, izklausās, ka man ir 13 gadi pec ta,ko un ka es te rakstu, bet nu par cik te viss ir vairak vai mazak anonīmi, varu izklausīties tā, kā gribu vai ka sanāk :D... PEACE

interesanti gan. kāds ,kurs bija, bija vienu nakti atkal. es nesaprotu, kas notika, es nesaprotu, kurs to gribēja, kurš iesāka, ierosināja, ka tas tā izvērtās... nu jā.... bet sanāca ta, ka sanāca. es tikai sevi ienistu par to, ka biju par daudz iedzērusi. kāpēc es dzeru? jo paredzēju, ka kaut kas tads varetu notikt, lai butu drosme vai kaut kas tamlidzīgs? tiešām nezinu... bet zinu,ka ta nevajadzēja, jo viņš gribēja parunat ( nu ta vismaz man nākamajā dienā likās, atceroties un pardomajot visu notikušo), bet es nebiju spējīga vispar neko pratīgu pateikt. muļķe tada!!! hmmm... bet es biju laimiga, ka viņš ir tepat lidzās un ta nav tikai iedoma. bija ta pavisam divaini. pavisam. pavisam. tgdd man liekas, ka nevajadzeja tā darīt, labāk būtu bijis, ja viss būtu palicis tā, ka bija. bet nezinu... varbūt arī ir labi tā, kā ir šobrīd. nu bet ta jau visa visuā nekas nav mainijies. viss ir tāpat, ka pirms nedēļas vai divām. tukšums un klusums.

jā un zini, es esmu ar tevi...

un ja nu tomēr?... ja tomēr izdarītais bija kļūda... ja nu viņš grib visu atpakaļ... visu to, ko izpostīja. nē, tās nav kaut kadas slimīgas iedomas. jo, redzi, kad ar kādu izšķiras, tad laikam tas cilveks laikam jau tomēr nav paticis un nav gribēt uzturēt vairāk ar viņu kontatu. bet man raksta tajā "d" portalā un saka, ka esmu skaisa manās bildēs, citā sarunu vietā piedāvājas nākt ciemos, jautā vai man kāds ir, raksta sms ar visādiem jautājumiem, runā ar kopīgu paziņu par mani, tad manī rodas nesapratne- kas notiek?!. un sasodīts,ja viņš mani grib atpakaļ, tad kāpēc nevar tā viekārši pateikt? nu jā, citi cilvēki jau nesaprastu, butu jakaunas vai vēl nez ko, bet mēs atču bijām kopā, viņš mani pazīst, visas tās lietas ir izrunātas, ka es to uztvertu ar sapratni, bet nē, labāk jau ir tikai gribēt, kaut ko ņemties pa malu, bet nedarīt neko, lai patiešām dabūtu,ko vēlas... nu labi, lai jau. beet tomēr tas mani tā kā nedzaudz kaitina, jo nu... varbūt, ja viņš man teiktu, ka vēlas visu no jauna sākt, es pat varbūt piekristu, lai arī, es tiku pamatīgi nokaitināta. ai, nezinu... es teiktu bezapšaubāms sviestainums notiek... un ko lai dara???

viss. apnicis. gribu. raudāt. aiz izmisuma. no aukstuma. saltuma. man bail. ir...

šodien man bij jāatgriežas darbā. viennozīmīgi nevaru pateikt- gribeju vai nē, bet tgd ,kad diena ir gala, es sapratu, ka nepavisam negribu. necik. nemaz. es nevaru izturēt to ikdienišķību, as takal parņem manu pasauli. es gribu kliegt :"stop!". man pietiek, es negribu,lai tas viss atkal sākas un ir tā, ka bija pirms tam. redz kā, dīvaini, pāris dienas arpus ierastās vides un viss ta sagriežas ar kajām gaisā. man tgd viss vnk riebjas. un tas nav par traku teikts. man tiešām rieebjas. neko man negribas. vakar biju ballētis. uz savu mīļāko vtu un, zin kas, man nepatika. es domaju iedzert, bet man vispar negaja iekšā. es aizdedzinaju cigareti, bet man palika gandrīz slikti jau no pirmā dūma. man nebribas runāt nearvienu. pilnīgi nearvienu. es klausos cilvekos, izmoku kaut kadu sejas izteiksmi, kas it ka paustu kaut drusku ieinteresetibu, bet tas nākas sasodīti grūti. mana sejas izteiksme ir tada- neko neizsakoša- ne prieks, ne bedas, ne dusmas vai pārsteigums. nekā. absolūti nekā. tuksums. manī mīt tukšums. es gribu projam. ai, es nezinu... es... jā... vienu dienu man atrakstīja kāds, kurš bija. jautaja, ka ma ejot un tā... pirmaja brīdī man patiešām bija vienalga, bet tad, kad atbildēju un saņēmu pretatbildi, es ta pēc viņa sailgojos... nolādēts... kāpēc pasaule ir tik sarežgīta? es nevaru to izturet. vis jau ta apnicis. gribas kaut ko vienkaršu un labu. sirsnīgu. mīļu.

aaa, jā, sodien redzēju, kā notiek avarija ( vai kā to precīzāk pateikt). nācu mājās no darba, kā vienmer klausījos mūziku austiņās, skatos uz priekšu, te pēkšņi pat caur mūziku austiņās dzirdu skaļu būkšķi, mašīnām saduroties. viena aizslīdēj taisni uz priekšu, otra kādu brīdi nekontrolējami laikam griezās, tad apstājās un viss. notikums bij beidzies. un paldies Dievam, ka nebij neviens cietusaiss iznemot pašus auto. bet skats bij interesants, ja ta drīkst izteikties par šāda veida lietām. pirmo reizi redzēju kaut ko tādu. tas liek saprast, ka neviens nekad nekur nav ne no ka pasargāts, tu vari iziet no mājām domādams savas parastās domas, bet pēc mirkļa tu vari piedzīvot ko tādu, ko pirms tam pat domās vislabpratāk nebūtu iztelojies. nedaudz sirreala sajūta rodas.

eh... tie vakari taču ir vienkārši neciešami. atkal jau pulkstens pāri divpadsmitiem, bet galva tik pilna ar dažādām domām un visu ko citu, ka miegam tur neatliek vietas. es "sēdēju" viena portālā, nē, nē, ne jau visiem zināmajā, kas sākas ar burtu "d", citā, mazāk populārā. es gaidīju ziņu no sava jauniegūtā paziņas. viņš ir no citas valsts un ir citādāk ar viņu runāt/ rakstīties. man patīk. var tik daudz ko jaunu uzzināt, gandrīz ka atklājot daļēji jaunu pasauli. tāds pavisam jauks viņš ir. tā nu es sēdēju un gaidīju kārtējo vēstuli, bet nesagaidīju. tas mani apbēdināja. viņš ir izlasījis manis rakstīto, bet neatbild. neko. klusē. es laikam tur sarakstīju visādas muļķības, pati pēc tam nožēloju, ka to visu sarakstīju, nu tādas lietas, ko saka tikai tuviem draugiem, bet es nemāku runāt kaut kādās citas lietas... es saku to, kas ir. cik tad var runāt par laikapstākļiem, tautu īpašībām, un dabas skatiem. paliek garlaicīga saruna, es gribu sava rakstītajā ieviest savas krasas, bet cilvēki mēdz nesaprast un par to jau biku tā kā žēl, bet ko nu tur... ne nu es tāpēc lekšu no tilta, meklēšu virvi vai vēl nez ko. esmu dzīvespriek pilna, bet vnk nedaudz žēl.

nu gan... esmu nostrādājusies ka vai gandrīz neprāts. tagad 7 dienas pēc kārtas bez brīvdienām, palikušas ir vēl 3, tas gan labi, bet ceru, ka pa ceļam uz nākamo brīvdienu pa šīm 3 dienām nesajukšu prātā. kaut gan- tas, kas gaida 5dienas vakarā ir to vērts, lai nedēļu tā novergotu. kas tas ir, kas mani gaida? es došos ārpus šīs mīļotās valsts robežām uz vietu, kur cilvēki runā manā mīļākajā valodā. un pavadīšu tur 4 dienas. bet atvaļinājums man ir vesela nedēļā. NEDĒĻA!!! tik daudz brīvu dienu es neesmu piedzīvojusi kopš pagājušās vasaras!!! nu tāds prieks:).

bet manu prātu dara bēdīgu tas, ka nav, kas to darītu priecīgu :(. nav tā cilvēka, kura klātbūtne darītu ikkatru manu domu tik krāsainu un laimīgu. nu ik palaikam jau te man uzrodas kāds, kurš vēlētos būt tas, kurš liktu man lidot, bet man negribas, negribas nevienu no tiem... es gribu kādu citu. varbūt to, kurš bija, bet varbūt... es nezinu, es turpinu būt apjukusi, bet vienu es zinu tiešām, ka naktīs man tik sasodīti gribas kādam pieglausties, gribas no rīta pamosties un ieraudzīt smaidu, gribas saņemt ziņu, kas liktu tīksmes skudriņām pārskriet pār ķermeni, gribas, lai kāds atglauž manus matus, kurus vējš sapūtis priekšā sejai, gribas tās siltās plaukstas vai aukstās, ko sildīt... nu gribas... un tas var izklausīties tik stulbi un nodrāzti, bet tas,kurš teiks, ka viņam tā nekad nav bijis ir vai nu šausmīgi laimīgs vai vienkārši melis. un tātad- es turpinu būt muļķīga un gribēt to visu...

tūlīt būs divpadsmit. atkal bezmiegs. ja es teiktu, ka tas mani moka, es melotu, jo , jā, fiziski miegs būtu daudz racionālāks nakts pavadīšanas veids, bet garīgi es izbaudu katru nenogulēto minūti. tikai tad, kad apkārtējo acis ir slēguši sapņi, kad tumsa apņem it visu, ko kāds ar varu neizgaismo, un kad, kā šonakt, pilnmēness tur abas acis vaļā par katru, kam dienasgaismā nav neviena, kas par viņu gādātu, tikai tad es varu palikt tik ilgotajā divvientulība ar savām domām. nē, nē, nav jau tā, ka visu dienu dzīvoju kaut kādās īsti nedefinējamās mokās, kuras rada neesošā iespēja pabūt vienatnē, bet nakts ir tā, kas aktivizē slepeno sajūtu pārvēršanos domās, kas pa dienu slēpjas pat no manis pašas. un lūk- atkal ir tāda nakts, kad galva pilna ar jūtām, domām, cilvēkiem, attiecībām, darbiem, plāniem un daudz ko citu. bet žēl, ka nevaru apgalvot, ka šoreiz tas izraisa kaut ko sevišķi pozitīvu. vairāk skumjas, pamestības sajūta, nožēla, nespēks un bailes ir tas, kas to visu raksturotu. un atkal es nesaprotu, kāpēc es nevarētu būt akmens vai zāle, vai koks... tiešām- kāpēc es nevarētu būt viens sasodīti nejūtīgs koks?...

planēta tita izsauc planētu zeme!!! atbildes nav... sasaistes nav... uz planētas tita sākas sajukums... apjukums... nesapratne... aizmirstības sajūta pamatota vai nē... sauc to kā vēlies, bet tita grib kādu no zemes. nopietni. atklāti. nepārspīlēti. nesamāksloti. grib un cauri. bet atbildes no zemes vēl arvien nav...

nesapratnes pārsvars manā apziņā šīs vietas sakarā nemazinās, bet nesapratne ir savā ziņā interesanta.

šodien teica, ka laukā esot silts, bet ,kad izgāju pati, mani sagūstīja nevaldāms karstums. tas tāds pārsteigums. bet no tā var traki ātri nogurt. šodien bij jābūt pilnīgi slinkojamajai dienai pēc vakardienas nebeidzami garās darbadienas, bet pat ļoti gribot slinkot, lai nenogurtu, sanāca piekust no vienkāršas saules staros pasēdēšanas. taču prieks tomēr neizsakāms par laiku. es sasildīju savas nosalušās sajūtas. tās kļuva pasteļdzeltenas.

Current Mood: peaceful

hmm... diezgan vel nesaprotams te viss, bet mieru, tikai mieru... laikam..

Current Mood: hopeful